— Vai viņš ir šeit?
— Nē, viņš aizbrauca … Uz Maskavu. Cik jūs esat ziņkārīgs!
Turbinam krūtīs kaut kas nodrebēja, un viņš ilgi noraudzījās melnajā vaigu bārdā un melnajās acīs… Nepatīkama, smeldzoša doma aizkavējās ilgāk par citām, kamēr viņš pētīja «Magnēta Trioleta» priekšsēdētāja pieri un lūpas. Taču doma bija neskaidra … Priekštecis. Šis nelaimīgais kazādas mētelī. .. Kas mani urda? Kas tā smeldz? Kāda man daļa! Sātāna karotāji… Ak, vienalga … Kaut tikai varētu vēl nākt šurp, uz šo dīvaino un kluso mājiņu, kur portretā vīd zeltītas epoletes.
— Ejiet. Ir laiks.
*
— Nikolka? Tu?
Abi brāļi gandrīz vai saskrējās noslēpumainā dārza apakšējā terasē pie kādas citas mājiņas. Nikolka nezin kādēļ samulsa, kā pieķerts nozieguma vietā.
— Es, Aļoša, biju pie Naijiem-Tursiem, — viņš paskaidroja un izskatījās tāds, itin kā būtu notverts uz žoga, ābolus zogam.
— Nu, tas jau labi. Viņam palika māte?
— Un zini, Aļoša, māsa arī. .. Vispār.
Turbins pašķielēja uz Nikolku un viņu vairāk netincināja.
Pusi ceļa brāļi nosoļoja klusēdami. Tad Turbins klusumu pārtrauca.
— Acīm redzot, Peturrā mūs abus, brāl, ir atsviedis uz Maloprovaļnajas ielu. Vai ne? Nu, nekas, būs vien turp jāstaigā. Bet, kas no tā iznāks, nav zināms. Vai ne?
Nikolka ar ārkārtīgu interesi ieklausījās šajos mīk- laiņajos vārdos un savukārt apvaicājās:
— Vai tu arī kādu apciemoji, Aļoša? Maloprovaļnajas ielā?
— Kā tad, — Turbins atbildēja, uzsita mēteļa apkakli, ieslēpās tajā un līdz pašām mājām nebilda vairs ne vārda.
*
Šai svarīgajā, vēsturiskajā dienā pie Turbiniem pusdienoja visi — gan Mišlajevskis un Karūsa, gan Šervinskis. Tā bija pirmā kopīgā maltīte kopš tā laika, kad iegūla ievainotais Turbins. Un viss bija tāpat kā agrāk, izņemot vienu — uz galda nestāvēja tumšsarkanās, svelmainās rozes, un Marķīzes saldumu veikals bija sen izdemolēts un tā īpašniece izgaisusi nezināmā tālē, droši vien turpat, kur sev mierīgu vietiņu atradusi arī Anžū kundze. Uzpleču vairs nebija nevienam no tiem, kas sēdēja pie galda, arī tie bija kaut kur izplēnējuši un pagaisuši putenī aiz logiem.
Mutes ieplētuši, visi klausījās Šervinskī, pat Aņuta bija atnākusi no virtuves un atslējusies pret stenderi.
— Kādas tad tās zvaigznes ir? — Mišlajevskis drūmi izjautāja.
— Maziņas, kā kokardes, piecstūrainas, — Šervinskis stāstīja, — pie pāpahām. Stāsta, nākot kā negaisa mākonis … Vārdu sakot, pusnaktī būs klāt…
— Kāpēc tāda precizitāte: pusnakti…
Taču Šervinskim neizdevās atbildēt, jo pie durvīm atskanēja zvans un dzīvoklī ienāca Vasilisa.
Klanīdamies pa labi un pa kreisi un laipni spiezdams rokas, it īpaši Karūsam, Vasilisa, zābakiem čīkstot, devās tieši pie klavierēm. Jeļena, saulaini smaidīdama, pastiepa viņam pretī jroku, un Vasilisa, ērmīgi palēcies, to noskūpstīja. «Tieci nu gudrs, Vasilisa kļuvis gluži simpātisks, kopš viņam nocēla naudu,» Nikolka nosprieda un pie sevis pafilozofēja: «Varbūt nauda traucē cilvēkiem būt simpātiskiem. Te, piemēram, nevienam naudas nav — un visi ir simpātiski.»
Tēju Vasilisa nevēlas. Nē, viņš pazemīgi pateicas. Ļoti, ļoti labi. He, he. Cik pie jums joprojām mājīgi, par spīti šiem briesmīgajiem laikiem. Ē … hē … Nē, viņš pazemīgi pateicas. Vandai Mihailovnai no laukiem atbraukusi māsa, un Vasilisam tūliņ jādodas mājās. Viņš atnācis, lai nodotu Jeļenai Vasiļjevnai vēstuli. Nupat atvēris pastkastīti pie durvīm, un te nu tā ir. «Uzskatīju par savu pienākumu. Man ir tas gods atvadīties.» Vasilisa palēkdamies atvadījās.
Jeļena ar vēstuli devās uz guļamistabu …
«Vēstule no ārzemēm? Vai tiesām? Jā, dažkārt gadās tādas vēstules. Līdzko paņem rokā aploksni, jau zini, kas tajā būs. Un kā gan tā pienākusi? Neviena vēstule nepienāk. Pat no Zitomiras uz Pilsētu jāsūta ar gadījuma braucējiem. Cik viss pie mums muļķīgi un mežonīgi šajā zemē! Tas pats gadījuma cilvēks taču arī brauc vilcienā. Kāpēc tad, jājautā, nevar pārsūtīt vēstules un tās ceļā pazūd? Bet, lūk, šī tomēr pienākusi. Neraizējieties, tāda vēstule nonāks galā un atradīs adresātu. Var.. . Varšava. Varšava. Taču tas nav Tālberga rokraksts. Cik nepatīkami sitas sirds!»
Kaut arī lampu sedza abažūrs, Jeļenas istabā kļuva tik nejauki, it kā puķaino zīdu kāds būtu norāvis un spilgta gaisma grieztos acīs un radītu kravāšanās haosu. Jeļenas seja pārvērtās, kļuva līdzīga mātes sejai, kas raudzījās no griezumiem rotātā ietvara. Lūpas nodrebēja, taču tajās iegūlās nievīgs vaibsts. Mute noraustījās. Pelēkā rievotā papīra lapiņa, izkļuvuši no atplēstās aploksnes, gulēja apgaismotajā laukumiņā.
… Tikai nupat uzzināju, ka Tu esi šķīrusies no vīra. Ostroumovi redzējuši Sergeju Ivanoviču sūtniecībā — viņš brauc uz Parīzi kopā ar Hercu ģimeni; runā, ka viņš precēšot Lidočku Hercu; cik dīvaini viss notiek šajā juceklī. Man žēl, ka Tu neaizbrauci prom. 2ēl Jūsu visu, kas esat palikuši plukatu nagos. Šeit avīzes raksta, ka Pilsētai uzbrūkot Petļura. 'Mēs ceram, ka vācieši viņu neielaidīs…
Izlauzies cauri sienai un durvīm, kam cieši priekšā bija aizkārts Luijs XIV, Jeļenas galvā mehāniski lēkāja un klaudzēja Nikolkas spēlētais maršs. Luijs smējās, atmetis roku ar lentām apvītu spieķīti. Pret durvīm atsitās spieķa rokturis, un, uz tā atspiezdamies, ienāca Turbins. Viņš iesānis paraudzījās māsas sejā, viņam noraustījās mute tāpat kā māsai, tad viņš pavaicāja:
— No Tālberga?
Jeļena klusēja, viņai bija kauns un smagi ap sirdi. Taču viņa tūliņ savaldījās un pabīdīja lapiņu Turbinam:
«Raksta Oļa … no Varšavas .;.» Turbins vērīgi ielūkojās vēstulē un ātri izlasīja to līdz pašām beigām, tad vēlreiz pārlasīja uzrunu:
Mīļā Ļenočka, nezinu, vai saņemsi…
Sejā viņam parādījās dažādas krāsas. Pamattonis bija safrāndzeltens, vaigu gali sārti, bet zilās acis kļuva melnas.
— Ar kādu prieku … — Turbins novilka caur zobiem, — es viņam gāztu pa ģīmi…
— Kam? — Jeļena prasīja un nošņaukājās, jo degunā bija sakrājušās asaras.
— Pats sev, — ārsts Turbins, kaunā notvīkdams, atbildēja, — par to, ka toreiz ar viņu saskūpstījos.
Jeļena tūliņ sāka raudāt.
— Esi nu tik laipna, — Turbins turpināja, — un aizvāc pie visiem velniem šo krāmu, — viņš ar spieķa rokturi pagrūda ģīmetni, kas atradās uz galda. Jeļena iešņukstēdamās pasniedza portretu Turbinam. Aleksejs vienā rāvienā izplēsa Sergeja Ivanoviča fotogrāfiju no ietvariņa un saplēsa driskās. Jeļena, pleciem raustoties, sāka sievišķīgi skaļi raudāt un iespieda seju Turbina stīvinātā krekla krūtīs. Viņa ar šausmām greizi un māņticīgi paraudzījās uz brūno svētbildi, kuras priekšā zelta režģīti vēl arvien dega lampiņa.
«Rau, es lūdzu dievu… piedāvāju upuri… nu, ko lai dara … nedusmo … nedusmo, dievmāte,» māņticīgā Jeļena nodomāja. Turbins satrūkās:
— Klusāk, nu klusāk… padzirdēs citi! Kam tas vajadzīgs?
Taču viesistabā neviens neko nedzirdēja. Nikolkas pirksti no klavierēm izvilināja bravūrīgu maršu «Div- galvainais ērglis», un skanēja smiekli.
Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, taču 1919. gads bija vēl jo baismīgāks.