Naktī no otrā uz trešo februāri pie uzejas uz Dņepras Ķēžu Tilta divi puiši pa sniegu vilka cilvēku melnā, sa- driskātā mētelī un zili sarkaniem plankumiem klātu sadauzītu seju, bet pans atamans skrēja blakus un sita viņam ar šautenes slauķi pa galvu. Galva svaidījās pie katra sitiena, taču asinīm noplūdušais vairs nekliedza, vienīgi stenēja. Slauķis smagi un griezīgi cirtās driskās saplosītajā mētelī, un katram sitienam atbildēja sēcošs:
— Uh … ā …
— Ak tu, žīda purns! — pans atamans satracināts auroja. — Pielikt pie grēdas un nošaut! Es tev rādīšu slapstīties' pa tumšiem kaktiem. Es t-tev rādīšu! Ko tu tur aiz grēdas darīji? Spiegs! …
Taču asinīm noplūdušais cilvēks saniknotajam panam atamanam neatbildēja. Tad pans atamans paskrējās uz priekšu — un puiši atlēca nost, lai paši izvairītos no spīdošā atvēzētā slauķa. Pans atamans neaprēķināja sitiena spēku un zibenīgi trieca slauķi lejup pa galvu. Tajā kaut kas nokrakšķēja, melnais stāvs vairs neatbildēja ar «uh» . .. Pagriezis roku un paklanījis galvu, viņš no ceļgaliem sabruka uz viena sāna un, plaši atvēzējis otru roku, pasvieda to sānis, it kā vēlēdamies sagrābt sev vairāk izmīdītās un iemēslotās zemes. Viņa pirksti savilkās un sagrābstīja netīro sniegu. Tad tumšajā peļķē guļošais ķermenis vairākas reizes krampjaini noraustījās un norima.
Pār zemē guļošo sīca elektriskā laterna līdzās uzej ai uz tilta, ap viņu kā ēnas šaudījās satrauktie haidamaki ar astēm pie cepurēm, bet visam pāri pletās melnas debesis ar mirguļojošām zvaigznēm.
Un tajā mirklī, kad saļimušais izlaida garu, netālu no Pilsētas saltuma pilnajos augstumos virs Slobod- kas piepeši sasprāga Marsa zvaigzne, izšķiezdama uz visām pusēm ugunis un apdullinoši nodārdēdama.
Melnās tāles aiz Dņepras, tāles, kas ved už Maskavu, atbalsodamās zvaigznei, noducināja kā pērkons, dobji un gari. Un tūliņ noblākšķēja otra zvaigzne, tikai zemāk, virs pašiem sniegā iegrimušajiem jumtiem.
Un zilā haidamaku divīzija tūdaļ pameta tiltu un bēga uz Pilsētu, tad cauri Pilsētai un prom uz mūžīgiem laikiem.
Zilajai divīzijai pakaļ nosalušos zirgos vilka gaitā aizrikšoja Kozira-Leško vienība, lēkādama aiztraucās kāda virtuve … un tad viss pazuda, it kā nemūžam nebūtu bijis. Palika vienīgi stingstošais ebreja līķis melnajā mētelī līdzās tilta uzej ai, sabradātas siena lēš- ķes un zirgu mēsli.
Un vienīgi līķis vēl liecināja, ka Peturrā nav mīts, ka viņš patiešām ir bijis … Dzinn … Tramm … ģitāra, turks … kaltā laterna uz Bronnajas … meiteņu bizes, kas slauka sniegu, ievainojumi no lodēm, zvēru kaukšana naktīs, sals … Tātad ir bijis.
Gricko darbu lauž kā nieku …
Vīzes cauras tam pārlieku …
Bet kādēļ tas viss bija? Uz to neviens neatbildēs. Vai kāds samaksās par asinīm?
Nē, neviens.
Kā vienmēr nokusīs sniegs, sadīgs zaļā Ukrainas zāle, pārklās zemi… sazels kupli asni… ņirbēs svelmainais gaiss virs tīrumiem, un no asinīm vairs nebūs ne miņas. Auglīgajos laukos asinis ir lētas, un tās neviens neizpirks.
Neviens.
*
Sārdamas podiņu krāsns vakarā bija karsti sakurināta, un vēl arvien, līdz pat vēlai naktij, tā izstaroja siltumu. Uzraksti uz Sārdamas Namdara bija nomazgāti, palicis tikai viens:
… Ļen … es paņēmu biļeti uz Aid …
Māja Alekseja nogāzē, māja, ko sedza balto ģenerāļa cepure, jau sen gulēja, un tai bija silti. Miegaina snauda klīda aiz aizkariem, viļņoja ēnās.
Aiz logiem arvien varenāka izplauka saltā nakts un klusi slīdēja pāri zemei. Mirguļoja zvaigznes, te
saraudamās, te izplezdamās, un sevišķi augstu pie debesīm atradās sarkanā piecstaru zvaigzne — Marss.
Siltajās istabās iemājoja sapņi.
Turbins gulēja savā istabiņā, un sapnis karājās virs viņa kā neskaidra glezna. Līgodamies peldēja vestibils, un imperators Aleksandrs I dedzināja krāsniņā diviziona sarakstus .. . Garām pagāja Jūlija", aicinot pamāja un iesmējās, aizjoņoja kādas ēnas, saukdamas: «Turiet! Turiet!»
Ēnas bez trokšņa raidīja šāvienus, un Turbins mēģināja no tām aizbēgt, taču Maloprovaļnajas ielā kājas lipa klāt pie ietves, un sapnī Turbins gāja bojā. Novaidējies viņš pamodās, izdzirda Mišlajevska krākšanu viesistabā un Karūsas un Lariosika kluso šņākšanu bibliotēkā. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres, atguvās, vāri pasmaidīja un pastiepa roku pēc pulksteņa.
Tas rādīja trīs.
— Laikam būs jau prom … Peturrā … Tas nekad vairs neatkārtosies.
Un Turbins atkal aizmiga.
visām pusēm. Vasilisa paķēra no zemes nūju un grasījās triekt sivēnus laukā, bet nu izrādījās, ka sivēni ir briesmīgi — tiem ir asi ilkņi. Sivēni sāka brukt Vasilisam virsū, turklāt lēkdami veselas aršīnas augstumā, jo tiem iekšā bija atsperes. Vasilisa miegā iebrēcās. Sivēni pazuda aiz melnas nogāzes, tos aprija zeme, un Vasilisam acu priekšā izpeldēja viņa melnā, drēgnā guļamistaba …
*
Nakts izplauka visā krāšņumā. Klusa snauda aizslīdēja pāri pilsētai, tā laidās kā neskaidrs balts putns, apmezdama līkumu Vladimira krustam, aiz Dņepras iegrima pašā nakts melnumā un peldēja līdztekus dzelzceļa stigai. Tā aizlaidās līdz Darņicas stacijai un pakavējās virs tās. Uz trešajām sliedēm stāvēja bruņuvil- ciens. Platformas līdz pat riteņiem cieši iekaltas pelēkās bruņās. Lokomotīve melnēja kā daudzplākšņu milzenis, no rumpja tai bira ugunīgi dzirksteļu spieti, kaisīdamies uz sliedēm, un, no malas raugoties, šķita, ka viss lokomotīves vēders pieblīvēts ar kvēlojošām oglēm. Tas klusi un nikni sīca, no sāniem kaut kas pilēja, un strupais purns klusēja un miedza acis pret Piedņepras mežiem. No pēdējās platformas pret melni zilajiem augstumiem slējās milzīgs stobrs ciešā uzmavā, notēmēts tieši uz verstis divpadsmit attālo naksnīgo krustu.
Stacija stinga šausmās. Tā uzbīdīja tumsu uz pieres un mirkšķināja vakara grāvienos pietumsušas dzeltenu uguņu actiņas. Rosme uz stacijas peroniem nerimās arī pēc pusnakts. Zemās, dzeltenās telegrāfa barakas trīs logi gaiši spīdēja, un cauri to rūtīm skanēja triju aparātu nemitīgā klaboņa. Kaut arī sals svilināt svilināja, pa peronu šurp turp skraidīja cilvēki, ģērbušies puskažociņos līdz ceļgaliem, šineļos un melnos bušlatos. Bruņu vilcienam ieblakus, gari izstiepies aiz tā, bija nomodā ešelons, tur skanēja balsis un rībēja vagonu durvis.
Bet gar bruņu vilciena lokomotīvi un pv irmo vagona dzelzs korpusu kā pulksteņa vēzēklis uz priekšu un atpakaļ staigāja sargkareivis garā šinelī, nodriskātiem velteņiem kājās un smailu bašliku galvā. Šauteni viņš maigi auklēja uz rokas kā nogurusi māte bērnu, un starp sliedēm skopajā laternas gaismā viņam blakus pa sniegu staigāja melnas ēnas šautra un mēmais durkja atēnojums. Cilvēks bija gaužām noguris un mežonīgi, necilvēciski nosalis. Sazilējušo, ledaino roku stingie pirksti, patvērumu meklēdami, velti vīstījās apspūru- šajos piedurkņu galos. Starp robainajām baltu sarmas putu un bārkstu ieskautajām bašlika malām Vīdēja bārdaina, apsaldēta seja un raudzījās acis apsarmojušu skropstu ielokā. Acis bija gaišzilas, ciešanu pilnas, miegainas un gurdas.
Durkli nolaidis uz leju, cilvēks vienmērīgi soļoja un domāja vienīgi par to, kad gan beidzot būs pagājusi saltā mocību stunda un viņš no šī zvērīgā aukstuma ieies vagonā, kur dievišķīgu versmi izdveš caurules, kas silda ešelonus, kur šaurajā telpā viņš varēs atkrist uz nelielās lāviņas, piekļauties tai un izstiepties visā garumā. Cilvēks un ēna soļoja no bruņām klātā lokomotīves rumpja dzirksteļu spietiem līdz pirmā bruņām klātā vagona tumšajai sienai, kur melnēja uzraksts: Bruņu vilciens «Proletārietis».