Un šajā brīnišķajā brīdī sakņu dārzā iespruka kaut kādi sārti, tukli sivēnteļi un ar saviem apaļajiem šņukuriem tūliņ sāka urķēties pa dobēm. Zemes šķīda uz
[1] vārdu rotaļa: runcis — kriev. «kot», ukr. — «kit»; valis — kriev. «kht».
[2] torbans — ukraiņu stīgu instruments. (Tulk.)
[3] ko (dievs) grib pārmācīt, tam viņš atņem prātu. (Latīn.)
[4]
Nosviedis segu no kaulainajām rokām ar neapgrieztiem nagiem un izslējis gaisā smailo zodu, ārsts Aleksejs Turbins gulēja vaska dzeltens kā salauzīta, sviedrainās rokās saspaidīta svece. Viņa ķermenis mirka lipīgos sviedros, bet krekla izgriezumā cilājās izģindušās, glumās krūtis. Aleksejs palieca galvu uz leju, atspieda zodu krūtīs, pavēra nodzeltējušos zobus un atdarīja acis. Tajās vēl viļņoja saplosīts miglas un murgu aizkars, taču starp melnajām driskām jau pavīdēja gaišums. Gaužām vārgā, piesmakušā un smalkā balsī Turbins ierunājās:
— Krīze, Brodovič. Laikam … izdzīvošu? … Tā gan.
Karūsa drebošās rokās turēja lampu, un tā meta gaismu uz iegrimušo guļvietu un palagu mudžekli, kura krokās gulēja pelēkas ēnas.
Gludi skūtais ārsts ar mazliet nedrošu roku saspieda
[5]