Uz tumšās, tukšās ielas pelēks, noskrandis, vilkam līdzīgs radījums klusu nošļūca no akācijas zara, kurā pusstundu bija sēdējis, mocīdamies salā, bet pa nodevīgu spraugu virs palaga augšmalas kāri vērodams darbā inženieri, kurš bija piesaucis nelaimi tieši ar šo palagu pie zaļi iegaismotā loga. Atsperīgi nolēcis kupenā, radījums devās pa ielu uz augšu un tālāk savā vilka gaitā nozuda šķērsielās, un putenis, tumsa un kupenas aprija to un noslaucīja visas pēdas.
Nakts. Vasilisa sēž krēslā. Zaļajā ēnā viņš izskatās tieši pēc Tarasa Buļbas. Kuplas, nokarenas ūsas — pie joda, kas par Vasilisu! — tas ir vīrs. Atvilktnēs liegi nočabēja, un Vasilisam priekšā uz sarkanās vadmalas sagūla iegarenu papīriņu žūkšņi — zaļas blēžu kārtis:
Valsts mantnīcas naudas zīme
50 rubļi līdzvērtīga kredītbiļetēm.
Uz katras blēžu kārts attēlots zemnieks ar nokarenām ūsām, bruņojies ar lāpstu, un zemniece ar sirpi. Otrā pusē ovālā ielokā tā paša zemnieka un zemnieces sejas, palielinātas, iesarkanā krāsā. Arī tur ūsas uz leju, pēc ukraiņu paražas. Un tam visam pāri brīdinošs uzraksts:
Par viltošanu cietumsods;
un pārliecinošs paraksts: Valsts mantnīcas direktors Ļebedjs-Jurčiks. Jātnieku ierindas priekšā vara zirgā sēdošais Aleksandrs II ar izpūrušu čuguna vaigu bārdu nikni šķielēja uz Ļebedja-Jurčika mākslas darbu un maigi uz princesi lampu. No sienas uz šiem papīriņiem ar šausmām noraudzījās ierēdnis ar Staņislava ordeni kaklā — eļļā gleznots Vasilisas sencis. Zaļajā gaismā maigi vizēja Gončarova un Dostojevska sējumu muguriņas un varenā ierindā kā gvardes jātnieki lepojās zeltaini melnie Brokhauza-Efrona sējumi. Mājīgi.
Piecprocentīgais droši noglabāts slēptuvē zem tapetēm. Turpat arī piecpadsmit «katrīnas», deviņi «pēteri», desmit «nikolaji pirmie», trīs briljanta gredzeni, broša, Anna un divi Staņislavi.
Slēptuvē Nr. 2 — divdesmit «katrīnas», desmit «pēteri», divdesmit piecas sudraba karotes, zelta pulkstenis ar ķēdi, trīs etvijas («Dārgajam kolēģim», kaut gan Vasilisa nemaz nesmēķēja), piecdesmit zelta desmitnieki, sālstrauciņi, kārba ar sudraba galdapiederumiem sešām personām un sudraba sietiņš (liela slēptuve malkas šķūnī, divi soļi no durvīm uz priekšu, soli pa kreisi, soli no krīta atzīmes uz sienas baļķa. Viss Einemovska cepumu kastēs, vaskadrānā ievīstīts, šuves nodarvotas, divu aršīnu dziļumā.).
Trešā slēptuve bēniņos, divas ceturtdaļas ass no skursteņa uz ziemeļaustrumiem mālos zem sijas, — cukura stangas, simt .astoņdesmit trīs zelta desmitnieki, procentu vērtspapīri par divdesmit pieciem tūkstošiem.
Ļebedjs-Jurčiks domāts kārtējiem izdevumiem.
Vasilisa pameta skatienu apkārt, kā mēdza darīt arvien, kad skaitīja naudu, un sāka ar siekalām slapināt blēžu kārtis. Viņa seja kļuva dievišķi apgarota. Tad pēkšņi Vasilisa nobāla.
— Viltojums, viltojums, — viņš nikni ieņurdējās, grozīdams galvu, — tavu nelaimi! Ko nu?
Vasilisas gaišzilās acis kļuva nāvīgi skumjas. Trešajā desmitā — viens. Ceturtajā desmitā — divi, sestajā — divi, devītajā — trīs papīriņi pēc kārtas nepārprotami tādi, par kuriem Ļebedjs-Jurčiks piedraud ar cietumu. Pavisam simt trīspadsmit papīriņi un, skatieties, lūdzami, astoņi ar skaidrām viltojuma pazīmēm. Zemnieks tāds kā drūms, bet tam jābūt priecīgam, uz kūļa nav noslēpumaino, drošo zīmju — apgriezta komata un divu punktu, un arī papīrs labāks nekā Ļebed- jam. Vasilisa skatās pret gaismu, un Ļebedjs spīd cauri no pretējās puses kā skaidram viltojumam.
— Rītvakar važonim vienu, — Vasilisa pats ar sevi sarunājās, — jābrauc šā vai tā, un citus, protams, uz tirgu.
Viņš rūpīgi nolika sāņus viltotās naudas zīmes, kas
izdodamas važonim un tirgū, bet žūksni noglabāja aiz šķindošās atslēgas. Sarāvās. Virs viņa galvas pār griestiem aizdipēja soļi, un kapa klusumā ielauzās smiekli un neskaidras balsis. Vasilisa teica Aleksandram II:
— Redziet paši: nekad nav miera …
Augšā iestājās klusums. Vasilisa nožāvājās, nobraucīja ūsu grīstes, noņēma no logiem pledu un palagu un iededza mazu lampiņu viesistabā, kur blāvi spīdēja gramofona taure. Pēc desmit minūtēm dzīvoklis iegrima pilnīgā tumsā. Vasilisa gulēja līdzās sievai drēgnajā guļamistabiņā. Oda pēc pelēm, pēc pelējuma un īdzīgas, miegainas garlaicības. Un, rau, pa sapņiem zirgā atjāja Ļebedjs-Jurčiks un sazin kādi Tušinas Zagļi ar mūķīzeriem atvēra slēptuvi. Kāršu sirds kalps uzkāpa uz krēsla, iespļāva Vasilisam ūsās un izšāva tiešā tēmējumā. Aukstiem sviedriem klāts, Vasilisa iebrēkdamies pietrūkās un vispirms izdzirda peli, kas ar visu saimi nopūlējās ēdamistabā ap sausiņu maišeli, un tikai tad cauri griestiem un paklājiem dīvaini maigas ģitāras skaņas un smieklus…
Virs griestiem iedziedājās neparasti spēcīga un kaisla balss, un ģitāra uzsāka maršu.
— Vienīgais glābiņš — uzteikt dzīvokli, — Vasilisa palagos sagrozījās, — tas taču par traku. Nav miera ne dienu, ne nakti.
Rau, gvardes jaunkuri Soļo un dzied!
— Kaut gan, ja gadās šā vai tā, tomēr .., Tiešām gan, laiki tagad briesmīgi. Ej nu sazini, ko dzīvoklī ielaidīsi, bet šitie ir virsnieki, tomēr aizstāvība nebaltā stundā … Prom! — Vasilisa uzkliedza negantajai pelei. Ģitāra skan … skan … skan …
*
Ēdamistabas lustrā četras ugunis. Zili dūmi pland kā karogi. Iedzeltenie aizkari cieši aizsedz stikloto verandu. Pulksteņus nedzird. Uz baltā galdauta svaigi siltumnīcas rožu pušķi, trīs degvīna un tievās vācu baltvīna pudeles. Slīpētas glāzes, āboli vāzēs ar mirdzošām šķautnēm, citrona šķēlītes, drupatas, drupatas, tēja …
Atzveltnes krēslā saņurcīta humoristiskās avīzes «Velna Pipardoze» lapa. Galvās šūpojas migla, brīžiem tā noved brīnišķajā nepamatota prieka salā, brīžiem iegrūž neskaidra nemiera bezdibenī. Miglā rēgojas nekautrīgi vārdi:
Ar pliku profilu ezim virsū sēsties nevar!
— Skat, kur jautrs, maita … Bet lielgabali apklusuši. As-prā-tīgi, velns lai parauj! Degvīns, degvīns un migla. Tram-ta-ta-tam! Ģitāra.
Nav arbūzs ziepēs jācepina, Sev uzvaru gūt jeņķi zina.
Kaut kur aiz dūmu mākoņa iesmejas Mišlajevskis. Viņš ir piedzēries.
Breitmans jauki jokot protas, Bet kur tad senegafu rotas?
— Kur gan? Patiešām? Kur tās ir? — apskurbušais Mišlajevskis uzstāj.
Aitai jēriņš atskrien sīks, Par prezidentu Rodzjanko tiks.
— Viņiem, pagāniem, ir ķēriens, to nevar noliegt!
Jeļena, kurai pēc Tālberga aizbraukšanas nav bijis
laika atjēgties … no baltā vīna smeldze nepāriet, tikai kļūst trulāka, Jeļena sēž goda vietā, galda galā atzveltnes krēslā. Viņai pretī Mišlajevskis, izpūris, balts, ģērbies halātā, seja tam plankumos no izdzertā degvīna un drausmīga pārguruma. Acis apsarkušas — no aukstuma, pārdzīvotajām šausmām, degvīna un niknuma. Galda vienā malā sēž Aleksejs un Nikolka, otra — Leonīds Jurjevičs Šervinskis, bijušais leibgvardes ulānu pulka poručiks, bet tagad kņaza Belorukova štāba adjutants, un viņam blakus artilēristu podporučiks Fjodors Niko- lajevičs Stepanovs, Aleksandra ģimnāzijas laikos iesaukts par Karūsu.
Mazais, plecīgais un patiešām karūsai ārkārtīgi līdzīgais Karūsa bija saticies ar Šervinski pie pašām Turbinu parādes durvīm minūtes divdesmit pēc Tālberga aizbraukšanas. Izrādījās, ka abiem līdzi pudeles. Šer- vinskim tīstoklī četras pudeles baltā vīna, Karūsam — divas degvīna. Bez tam Šervinskis nesa milzīgu puķu pušķi, cieši iesaiņotu trīs kārtās papīra, — tās, protams, bija rozes Jeļenai Vasiļjevnai. Karūsa turpat pie parādes durvīm pavēstīja jaunumu: viņam ir uzpleči ar zeltītiem lielgabaliem, — pacietības vairs nav, visiem jāiet karot, jo no mācībām universitātē tikpat ne velna nesanāk, bet, ja pilsētā atvilksies Petļura, tad nesanāks ne tik. Jāiet visiem — un artilēristiem noteikti mortīru divizionā. Komandieris — pulkvedis Mališevs, divizions lielisks, un turklāt to sauc tieši par studentu divizionu. Karūsa bija izmisis, ka Mišlajevskis iestājies tajā muļķīgajā družīnā. Stulbums. Gribēja būt varonis, aizskrēja. Un kur viņš ir tagad, velns viņu zina. Varbūt tepat pie pilsētas kritis.