Bet Mišlajevskis atradās tepat augšā. Zeltmate Jeļena guļamistabas pustumsā pie ovālā spoguļa sudraba lapu ietvarā ātri mazliet nopūderēja sejjb. un izgāja saņemt rozes. Ur-rā! Visi atkal kopā. Karūsas zeltītie lielgabali uz saņurcītajiem uzplečiem nebija itin nekas pret Šervinska bālganajiem kavalērista uzplečiem un zilajām, izgludinātajām jātnieku biksēm. Mazā Šervinska nekaunīgajās acīs kā bumbiņas sāka lēkāt prieks, dzirdot ziņu par Tālberga nozušanu. Mazais ulāns uzreiz juta, ka balss viņam kļuvusi tik skanīga kā vēl nekad, un rožainā viesistaba piepildījās ar patiešām nevaldāmu skaņu brāzmu, Šervinskis dziedāja epitalāmiju dievam Himenejam — un kā viņš dziedāja! Jā, laikam gan pasaulē viss ir nieks, izņemot tādu balsi kā Šer- vinskim. Tagad, protams, ir štābi, šis muļķīgais karš, boļševiki un Petļura, un pienākums, bet vēlāk, kad viss nomierināsies, viņš pametīs karadienestu, kaut gan viņam Pēterburgā ir sakari, jūs zināt, kādi viņam sakari — o-ho-ho… un uz skatuvi. Viņš dziedās La Scala operā un Maskavas Lielajā teātrī, kad boļševiki būs pakārti Maskavas Teātra laukumā pie laternu stabiem. Žmerinkā viņā iemīlējās grāfiene Lendrikova, jo viņš, dziedot epitalāmiju, fa vietā paņēma la un turēja to
piecas taktis. Pateicis — piecas, Šervinskis pats mazliet pielieca galvu un mulsi paskatījās apkārt, it kā to būtu pavēstījis kāds cits, nevis viņš.
— Tā gan, veselas piecas. Nu labi, ejam vakariņās.
Un, rau, karogi, dūmi…
— Bet kur paliek senegaliešu rotas? Atbildi, štābi- niek, atbildi! Ļenočka, dzer vīnu, mīļumiņ, dzer! Viss būs labi. Aizbraukdams viņš rīkojies pavisam prātīgi. Aizkļūs uz Donu un atnāks šurp ar Deņikina armiju.
— Būs! — Šervinskis noskaldīja. — Būs! Atļaujiet paziņot svarīgu jaunumu: es pats šodien Kreščatikā redzēju serbu vietraudžus, un parīt vai, vēlākais, aizparīt Pilsētā ieradīsies divi serbu pulki.
— Paklau — vai tas tiesa?
Šervinskis kļuva sarkans.
— Hm, dīvaini gan. Ja es teicu, ka pats redzēju, tad man šis jautājums šķiet lieks.
— Divi pu-ulki… kas gan ir divi pulki…
— Labi, godātie, vai jums tādā gadījumā nelabpatiktu paklausīties. Pats kņazs man šodien teica, ka Odesas ostā jau tiek izkrauts transports: ieradušies grieķi un divas divīzijas senegaliešu. Mums jānoturas tikai nedēļu — un mēs varēsim vāciešiem uzspļaut.
— Nodevēji!
— Nu, ja tas tiesa, tad Petļura būtu jānogrābj un jāpakar! Nudien jāpakar!
— Nošaušu pats ar savu roku.
— Vēl pa malciņam. Uz jūsu veselību, virsnieku kungi!
Pēkšņi viss ietinās miglā. Migla, kungi. Nikolka, izdzēris trīs glāzes, skrēja uz savu istabu pēc kabatas lakata un priekšnamā (kad neviens neredz, cilvēks var būt tas, kas viņš ir) pieklupa pie pakaramā. Šervinska līkais zobens ar zeltā mirdzošo rokturi. To viņam esot dāvinājis persiešu princis. Damaskas asmens. Princis to viņam nav dāvinājis, arī asmens nav no Damaskas, tomēr — tiesa kas tiesa — zobens ir skaists un dārgs. Siksnā pakārts drūms mauzeris makstī, Karūsas «stei- jers» ar oksidētu stobru. Nikolka pieplaka pie maksts aukstā koka, ar pirkstiem aizskāra mauzera plēsonīgo degunu un satraukumā gandrīz sāka raudāt. Gribējās tūliņ, šai pašā mirklī, mesties kaujā tur, sniega klajumos aiz Posteņa. Bija taču kauns! Neveikli… Te degvīns un siltums, tur — tumsa, vētra, putenis, salā stingst junkuri, Ko gan viņi domā tur, štābos? Ē, družīna vēl nav izveidota, studenti nav apmācīti, bet senegaliešu kā nav, tā nav, droši vien tie ir melni kā zābaku stulmi… Bet, pie joda, viņi taču te nosals? Viņi pieraduši pie karsta klimata?
— Es to jūsu hetmani, — kliedza vecākais Turbins,
— pakārtu pirmo! Pusgadu viņš par mums visiem ņirgājies. Kurš aizliedza formēt krievu armiju? Hetmanis. Bet tagad, kad runcis nogrābts aiz astes, nu sākas krievu armijas formēšana? Ienaidnieks pie vārtiem, bet šie vāc družīnas, štābus? Pielūkojiet vien, pielūkojiet!
— Tu cel paniku, — aukstasinīgi noteica Karūsa.
Turbins kļuva nikns.
— Es? Paniku? Jūs vienkārši negribat mani saprast. Nenāk ne prātā celt paniku, bet es gribu izgāzt visu, kas sakrājies uz sirds. Paniku? Vari būt mierīgs. Esmu jau izlēmis, rītu pat iešu uz to tavu divizionu un, ja Mališevs mani neņems par ārstu, pieteikšos par vienkāršu ierindnieku. Tas viss man apriebies! Kādu paniku, — te viņam rīklē iesprūda gurķa kumoss, viņš sāka neganti klepot un rīstīties, un Nikolka viņam bungoja pa muguru.
— Pareizi! — Karūsa apstiprināja, uzsizdams pa galdu. — Kāda velna pēc ierindniekos, iekārtosim par ārstu!
— Rīt spersimies prom visi kopā, — murmināja piedzērušais Mišlajevskis, — visi kopā. Visa imperatora Aleksandra ģimnāzija. Urā!
— Maita viņš ir, — Turbins, naida pilns, turpināja,
— viņš pats taču nemaz neprot šo valodu! Vai ne? Aizvakar es jautāju tam blēdim dakterim Kurickim, viņš, vai zināt, kopš pērnā gada novembra vairs neprot krieviski runāt. Senāk bija Kurickis, bet nu kļuvis par Ku- ricjki… Es tad nu šim pajautāju, kā ukrainiski ir «runcis». Viņš man atbild. Es prasu: «Un kā būs «valis»?» [1]bet šis apstājas, izbola acis un klusē. Vēl šodien ar mani nesasveicinās.
Nikolka sāka skaļi smieties un teica:
— Vārda «valis» viņiem nevar būt, jo Ukrainā vaļu nav, bet Krievijā visa kā atlikām. Vaļi dzīvo Baltajā jūrā …
— Mobilizācija, — Turbins dzēlīgi atsāka, — žēl, ka jūs neredzējāt, kas vakar notika iecirkņos. Visi valūtas spekulanti trīs dienas pirms pavēles zināja, ka būs mobilizācija. Jauki? Un visiem piemetās bruka, visiem skarta labās plaušas galotne, bet, kam galotne vesela, tas vienkārši pazudis, iekritis kā akā. Nu, bet tā, brālīši, ir ļauna zīme. Ja jau pirms mobilizācijas kafejnīcās sačukstas un neviens neiet, tad ir čābiski. Ak, nelietis, nelietis! Ja viņš aprīlī būtu sācis formēt virsnieku korpusus, mēs tagad ieņemtu Maskavu. Padomājiet, te, Pilsētā, viņš būtu savācis piecdesmittūkstoš vīru armiju — un kādu armiju! Izlases, vislabāko, jo visi junkuri, visi studenti, ģimnāzisti, virsnieki, — bet Pilsētā viņu ir tūkstošiem — visi būtu gājuši ar sirdi un dvēseli. No Petļuras Mazkrievijā nebūtu ne miņas, un arī Trocki Maskavā mēs būtu nomieguši kā mušu. Visizdevīgākais brīdis: tur taču, kā runā, ēdot kaķus. Viņš, maitasga- bals, būtu izglābis Krieviju.
Turbina seja kļuva plankumaina, un vārdi no mutes šāvās laukā kopā ar sīkām siekalu šļakatām. Acis kvēloja.