2) trīs gadi no tāda nozieguma izdarīšanas dienas, par kuru pēc likuma var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem, vai tādu sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu;
3) pieci gadi no tāda nozieguma izdarīšanas dienas, par kuru pēc likuma var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku, ne ilgāku par pieciem gadiem;
4) desmit gadi no tāda nozieguma izdarīšanas dienas, par kuru pēc likuma var piespriest smagāku sodu nekā brīvības atņemšana uz pieciem gadiem.
Noilgums tiek pārtraukts, ja līdz norādīto termiņu notecēšanai attiecīga persona izdara jaunu noziegumu, par kuru pēc likuma var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku, ilgāku par diviem gadiem. Šai gadījumā noilgumu sāk skaitīt no jaunā nozieguma izdarīšanas brīža.
Noilgums tiek apturēts, ja persona, kas izdarījusi noziegumu, izvairās no izmeklēšanas vai tiesas. Šādos gadījumos noilguma tecējums atjaunojas no tā_ brīža, kad šī persona tiek aizturēta vai pati pieteicas par vainīgu. Pie tam šo personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no nozieguma izdarīšanas laika pagājuši piecpadsmit gadi un noilgumu nav pārtraucis jauns noziegums.
Jautājumu par noilguma piemērošanu personai, kas izdarījusi noziegumu, par kuru pēc likuma var piespriest nāves sodu, izlemj tiesa. Ja tiesa neuzskata par iespējamu piemērot noilgumu, nāves sodu tomēr nevar piespriest un tas aizstājams ar brīvības atņemšanu.
46. pants. Notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilgums
Notiesājošs spriedums nav izpildāms, ja tas, skaitot no dienas, kad tas stājies likumīgā spēkā, nav izpildīts sados termiņos:
1) trīs gados — ja piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem, vai sods, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu;
2) piecos gados — ja piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par pieciem gadiem;
3) desmit gados — ja piespriests smagāks sods nekā brīvības atņemšana uz pieciem gadiem.
Noilgums tiek pārtraukts, ja notiesātais izvairās no soda izciešanas vai līdz noilguma termiņu notecēšanai izdara jaunu noziegumu, par kuru tiesa piespriedusi brīvības atņemšanas sodu uz laiku, ne mazāku par vienu gadu, nometinājumu vai izsūtījumu uz laiku, ne mazāku par trim gadiem. Ja izdarīts jauns noziegums, noilgumu sāk skaitīt no tā izdarīšanas brīža, bet, ja notiesātais izvairījies no soda izciešanas, — notā brīža, kad viņš ierodas izciest sodu, vai no brīža, kad notiesātais, kas ir slēpies, tiek_aiz-turēts. Tomēr notiesājošais kriminālspriedums nav izpildāms, ja no tā taisīšanas laika pagājuši piecpadsmit gadi un noilgumu nav pārtraucis jauns noziegums.
Jautājumu par noilguma piemērošanu personai, kurai piespriests nāves sods, izlemj tiesa. Ja tiesa neuzskata par iespējamu piemērot noilgumu, nāves sods tiek aizstāts ar brīvības atņemšanu.
47. pants. Atbrīvošana no kriminālatbildības un soda
Personu, kas izdarījusi noziegumu, var atbrīvot no kriminālatbildības, ja tiks atzīts, ka lietas izmeklēšanas vai iztiesāšanas laikā grozījušos apstākļu dēļ nodarījums, ko vainīgais izdarījis, zaudējis sabiedriski bīstamo raksturu vai šī persona pati vairs nav sabiedriski bīstama.
Personu, kas izdarījusi noziegumu, var atbrīvot no soda, ja tiks atzīts, ka sakarā ar tās turpmāko nevainojamo uzvešanos un godīgo attieksmi pret darbu šo personu lietas iztiesāšanas laikā nevar uzskatīt par sabiedriski bīstamu.
48. pants. Atbrīvošana no kriminālatbildības,
nododot lietu biedru tiesai
Personu var atbrīvot no kriminālatbildības un soda, nododot lietu izskatīšanai biedru tiesā, ja šī persona pirmoreiz izdarījusi kādu no šai kodeksā paredzētajiem tālāk minētajiem nodarījumiem:
1) tīšu vieglu miesas bojājumu, kas nav radījis veselības satricinājumu (109. panta otrā daļa), piekaušanu (111. panta pirmā daļa), nepatiesu, kolektīva locekli apkaunojošu,-izdomājumu izplatīšanu tajā pašā kolektīvā (127. panta pirmā daļa), goda aizskaršanu (128. panta pirmā daļa), ja ir cietušā iesniegums vai satifedrības lūgums izskatīt lietu biedru tiesā;
2) citu nodarījumu, par kuru saskaņā ar šā kodeksa sevišķās daļas pantu atļauts lietot sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļus;
3) citu mazsvarīgu noziegumu, ja pēc izdarītā nodarījuma rakstura un vainīgā personības viņu var labot ar sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļiem, nepiemērojot kriminālsodu.
49. pants. Atbrīvošana no kriminālatbildības
pret sabiedrisko galvojumu
Ja pēc lietas apstākļiem kādas personas izdarītajām noziedzīgajam darbībām un pašai šai personai nav lielas sabiedriskas bīstamības un vainīgā darbībām nav bijušas smagas sekas, un viņš pats vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto, tad pēc sabiedriskas organizācijas vai darbaļaužu kolektīva lūguma Šo personu var atbrīvot no kriminālatbildības un soda, nododot viņu pret sabiedrisko galvojumu pāraudzināšanai un labošanai tai sabiedriskajai organizācijai vai darbaļaužu kolektīvam, kas tādu lūgumu ierosinājuši.
Sabiedriskajā galvojumā nevar nodot personu, kas izdarījusi noziegumu ar lielu sabiedrisku bīstamību vai kam bijušas smagas sekas, ka arī personu, kas otrreiz izdarījusi tīšu noziegumu, gadījuma, ja tā par agrāk izdarīto noziegumu bijusi notiesāta un sodāmība nav noņemta, ne arī dzēsta.
Nav arī pieļaujams nodot sabiedriskajā galvojumā personu, kas jau agrāk bijusi nodota šādā galvojumā sakarā ar nozieguma izdarīšanu.
Ja persona, par kuru dots sabiedriskais galvojums, gada laika nav attaisnojusi kolektīva uzticību, ir pārkāpusi solījumu, ka ar priekšzīmīgu uzvešanos un godīgu darbu pieradīs savu labošanos nav, pakļāvušies sociālistiskās sadzīves noteikumiem vai pametusi darba kolektīvu ar nolūku izvairīties no sabiedriskās ietekmes, tad sabiedriskā organizācija vai darbaļaužu kolektīvs, kas uzņēmušies par viņu galvojumu, pieņem lēmumu par atsacīšanos no galvojuma un nosūta šo lēmumu prokuratūrai vai tiesai izskatīt jautājumu par krimināllietas atjaunošanu,