Hulija Navarro
Svētā līķauta brālība
1
"Valdnieks Abgars Ukkama sveicina Jēzu, labo glābēju, kas parādījies Jeruzalemē.
Esmu dzirdējis runājam par tevi un par dziedināšanām, ko tu paveic, nelietodams nedz ārstējošas vielas, nedz kādus augus. Stāsta, ka tu aklajiem atdod acu gaismu, tizlajiem liec staigāt, attīri spitālīgos, izdzen nešķīstus garus un dēmonus, izdziedē tos, kurus jau ilgi moka slimības, un atdzīvini mirušos.
To visu uzklausot, esmu nācis pie pārliecības: tu, kas paveic šos brīnumus, esi Dievs, kurš nolaidies no debesīm, vai arī esi Dieva Dēls un tāpēc tev tas viss ir pa spēkam.
Tādēļ rakstu tev vēstuli un lūdzu, lai tu ierodies pie manis un izdziedē mani no mokošas slimības.
Esmu ari dzirdējis, ka jūdi kurnot uz tevi un gribot nodarīt tev ļaunu.
Kaut arī mana pilsēta ir maza, tā ir godājama un pietiks mums abiem." [1]
Edesas valdnieks nolika spalvu un pievērsa ciešu skatienu jaunam vīrietim, kurš, godbijīgi klusēdams, nekustīgi sēdēja istabas otrā malā.
— Vai tu esi pārliecināts, Hosar?
jf
— Kungs, tici man…
Vīrietis straujiem soļiem tuvojās un nostājās līdzās galdiņam, pie kura rakstīja Abgars.
— Es tev ticu, Hosar, ticu. Tu esi mans visuzticamākais draugs un tāds esi jau kopš tiem laikiem, kad abi bijām mazi bērni. Tu nekad neesi sagādājis man vilšanos, taču brīnumu lietas, ko tu stāsti par to jūdu, rada aizdomas, ka vēlēšanās man palīdzēt ir apstulbojusi tavu prātu…
— Kungs, tev jātic, jo glābiņu gūst tikai tie, kuri tic jūdam. Mans valdniek, es pats redzēju, kā Jēzus tikai pārslidināja pirkstus kāda aklā izdzisušajām acīm, un tās tūdaļ kļuva redzīgas. Biju klāt, kad nabaga triekas ķertais pieskārās Jēzus tunikas malai, bet Jēzus, pievērsis viņam rāmu skatienu, pavēlēja celties un staigāt. Visiem par lielu pārsteigumu slimais piecēlās, un kājas viņu nesa tāpat, kā tavējās nes tavu augumu. Es redzēju, valdniek, kā nožēlojama spitālīgā vēroja Nācarieti, ieslēpusies tumšas ieliņas ēnā, un visi dzina viņu prom, bet Jēzus piegāja viņai klāt un teica: "Topi šķīstīta!", un sieviete neticīgi ņēmās saukt: "Esmu izdziedināta! Esmu izdziedināta!" Jo patiesi viņas seja atguva cilvēciskus vaibstus un rokas, ko viņa bija slēpusi ietīstītas lupatās, izrādījās pilnīgi veselas…
— Bet vislielāko brīnumu es redzēju, — Hosars turpināja, — kad, sekodami Jēzum un viņa mācekļiem, nonācām pie kādas ģimenes, kas apraudāja mirušu radinieku. Jēzus iegāja viņu namā un pavēlēja mirušajam celties augšā, un droši vien Dievs bija Nācarieša balsī, jo — es tev zvēru, valdniek, — nomirušais atvēra acis, piecēlās un pats brīnījās, ka atkal ir dzīvs…
— Tev taisnība, Hosar, man jātic, ja gribu, lai mani izdziedina. Es gribu ticēt šim Jēzum no Nācaretes, kurš patiešām ir Dieva dēls, ja spēj uzcelt mirušos. Bet vai gan viņš gribēs dziedināt valdnieku, kurš padevies miesaskārībai?
— Abgar, Jēzus ārstē ne tikai miesu, viņš dziedina arī dvēseles. Viņš apgalvo, ka ar neviltotu nožēlu un vēlēšanos dzīvot godīgu dzīvi, vairs nekad negrēkojot, pietiek, lai saņemtu Dieva piedošanu. Grēcinieki pie Nācarieša gūst mierinājumu…
— Kaut nu tā būtu… Es pats nespēju sev piedot to micsaskārigo apmātību, ko jutu pret Aniju. Tā sieviete aplaida ar ļaunu sērgu gan manu miesu, gan dvēseli…
— Kā gan tu, kungs, būtu varējis zināt, ka viņa ir slima? Kā gan tu būtu varējis uzminēt, ka Tīras valdnieka dāvana ir slazdi? Kā tu būtu varējis nojaust, ka viņā slēpjas slimības dīgļi, kas aplipinās arī tevi? Anija bija visskaistākā sieviete, kādu jebkad bijām redzējuši, un ikviens vīrietis būtu zaudējis galvu, kārodams viņu iegūt…
— Taču es esmu valdnieks, Hosar, un valdnieks nedrīkst zaudēt galvu pat visskaistākās dejotājas dēļ… Tagad viņa cieš sava skaistuma dēļ, slimības vātis saēd viņas balto seju, un es, Hosar, jūtu, kā mani arvien biežāk klāj lipīgi sviedri, jūtu, kā aizmiglojas mana redze, bet visvairāk baidos, ka slimība sapūdēs manu ādu un…
Saklausījuši klusu soļu troksni, vīrieši atskatījās. Viņiem smaidot tuvojās sieviete — vijīgu augumu, tumsnēju seju, melniem matiem.
Hosars viņu apbrīnoja. Jā, apbrīnoja viņas smalkos, harmoniskos vaibstus, gaišo smaidu, kas tik bieži parādījās viņas sejā, bet vēl vairāk apbrīnoja viņas uzticību valdniekam, — šīs sievietes lūpas nebija izrunājušas nevienu pārmetumu pat tad, kad Abgars bija atstūmis viņu, likumīgo sievu, un aizrāvies ar Kaukāza dejotāju Aniju, kas to aplaida ar briesmīgo slimību.
Abgars nevienam neļāva sev pieskarties, viņš negribēja nodot savu nelaimi citiem. Un arī cilvēkos rādījās arvien retāk.
Tomēr viņš nebija spējis pretoties valdnieces tēraudeietajai gribai, kad viņa bija uzstājusi, ka pati rūpēsies par slimo vīru. Tāpat viņa Abgaru iedrošināja ticēt Hosara stāstam par Nācarieša paveiktajiem brīnumiem.
Valdnieks skumji lūkojās uz atnācēju.
— Tā esi tu… Mēs ar Hosaru runājām par Nācarieti. Viņš tam aizvedīs vēstuli ar aicinājumu valdīt šai pilsētā kopā ar mani.
— Hosaram vajadzētu ņemt līdzi labi daudz bruņotu pavadoņu, jo ceļojums ir tāls, turklāt atpakaļceļā vajadzēs sargāt Nācarieti…
— Man līdzi dosies tikai trīs vai četri vīri, ar to pietiks. Romieši ir aizdomīgi ļaudis, viņiem nepatiks, ja ieradīsies vesels pulks karavīru. Un arī Jēzum tas nepatiktu. Es ceru, kundze, ka man izdosies izpildīt uzdevumu un pierunāt Jēzu doties man līdzi. Zirgus gan ņemšu visātrākos, lai varētu nosūtīt jums ziņu, tikko būšu sasniedzis Jeruzalemi.
— Man jāpabeidz vēstule, Hosar…
— Došos ceļā rītausmā, valdniek.
2
Uguns jau sAka iaizīt baznīcas solus, un biezi dūmi piepildīja vidusjomu. Četri melnā tērpti stāvi steidzās uz vienu no sānu kapelām. Pie durvīm līdzās galvenajam altārim rokas nervozi lauzīja kāds vīrietis. Ugunsdzēsēju sirēnu gaudas skanēja aizvien tuvāk. Jau pēc dažām sekundēm glābēji iebruks katedrālē, un tas nozīmēs vien kārtējo neizdošanos.
Jā, viņi jau bija klāt. Vīrietis skriešiem metās pie melnajiem stāviem, mudinādams tos atteikties no sava nodoma un steigties uz galvenā altāra pusi. Trīs no melnajiem, nikno liesmu iebiedēti, atkāpās un paklausīja vīrieša aicinājumiem, pirms uguns bija viņus ielenkusi, taču viens ietiepīgi centās piekļūt sānu kapelai. Liesmas iemetās viņa melnajās drānās, taču viņš tikai norāva kapuci, kas bija slēpusi sejas vaibstus. Biedri vēl gribēja traukties palīgā, taču bija par vēlu: uguns bija aizšķērsojusi ceļu, un katedrāles lielās durvis drebēja, pamazām padodoties ugunsdzēsēju spiedienam. Trijotne steigšus sekoja vīrietim, kurš, bailēs drebēdams, gaidīja viņus pie neuzkrītošām sānu durvīm. Viņi izsteidzās no katedrāles tai pašā mirklī, kad uzbrukumā liesmām devās spēcīgas ūdens strūklas, bet liesmu ieskautais stāvs sadega, neizdvešot ne skaņas, ne vienu pašu sāpju vaidu.
Bēgļi nepamanīja, ka, paslēpies vienā no kancelēm, viņus visus šo laiku ir vērojis vēl kāds cilvēks. Piesardzīgi turēdamies ēnā, viņš bija uzmanījis katru melno stāvu soli. Rokā viņam bija pistole ar klusinātāju, taču ieroci tomēr nebija vajadzējis lietot.
Kad melnie stāvi nozuda sānu durvīs, viņš nokāpa no kanceles un, iekams ugunsdzēsēji bija viņu pamanījuši, iedarbināja sienā apslēptu mehānismu, un nozuda.