Jēzus bija devies tuksnesī. Uz tuksnesi viņš gāja bieži, taču šoreiz viņš gavēja, posdamies, kā pats teica, piepildīt Tēva iecerēto.
Kādu ritu pavisam agri Hosaru pamodināja vīrs, pie kura viņš par nelielu samaksu bija ieguvis pajumti.
— Viņi apcietināja Nācarieti!
Hosars izlēca no gultas un izberzēja acis. Istabas kaktā stāvēja krūka ar ūdeni, Hosars apslacīja seju, lai žiglāk pamostos. Paķēris apmetni, viņš steidzās uz Templi. Tur, iejukušu drūzmā, viņš ieraudzīja vienu no Jēzus draugiem, kas nomākts un pārbijies ieklausījās ļaužu runās.
— Kas noticis, Jūda?
Jūda piepeši ieraudājās un metās bēgt, taču Hosars viņu panāca, stingri satvēra aiz pleciem un sapurināja.
— Kas noticis? Kāpēc tu bēdz no manis?
Jūda asaru pilnām acīm pūlējās atbrīvoties no Hosara tvēriena, bet nespēja. Beidzot viņš atbildēja uz Hosara uzstājīgajiem jautājumiem.
— Viņu saņēma ciet. Romieši viņu aizveda. Viņu sitīs krustā, un cs…
Asaras nevaldāmi plūda pār viņa vaigiem gluži kā izmisušam bērnam,
bet Hosars dīvainā kārtā nejuta ne kripatiņas līdzjūtības pret šo vīru, ko sapurināja vēlreiz, mudinādams stāstīt tālāk.
— Es, Hosar, viņu nodevu. Nodevu labāko no cilvēkiem. Par trīsdesmit sudraba monētām pārdevu viņu romiešiem.
Hosars niknumā atgrūda Jūdu un skriešiem metās prom, lauzdamies cauri burzmai, pats neapjēgdams, kurp tā steidzas. Turpat (aužu biežņā, kas bija piepildījusi laukumu Tempļa priekšā, viņš uzdūrās kādam vīram, ko dažkārt bija redzējis klausāmies Jēzus sludināšanā.
— Kur viņš ir? —'Hosars tikko dzirdamā balsī jautāja satiktajam.
— Nācarietis? Viņu sitīs krustā. Pilāts grib izpatikt priesteriem.
— Kādos noziegumos viņu apsūdz?
— Runā, viņš esot zaimojis, uzdodamies par Mesiju.
— Jēzus nekad nav zaimojis un nekad nav saucis sevi par Mesiju. Viņš ir labākais no cilvēkiem.
— Esi piesardzīgs, jo tu biji viņa sekotājs. Kāds var tevi nodot.
— Bet arī tu klausījies viņa runās.
— Protams, tieši tāpēc es tev dodu tādu padomu. Neviens no mums, kas sekojām Nācarietim, vairs nevar justies droši.
— Saki, kur es varētu viņu satikt, uz kurieni viņu aizveda…
— Viņam jāmirst piektdien pirms saules rieta.
Jēzus sejā bija lasāmas sāpes. Viņu spīdzināja. Galvā viņam bija uzmaukts no dzelkšņainiem zariem novīts kronis, un ērkšķi dūrās pierē. Asinis tecēja pār vaigiem un saķepināja bārdu.
Romiešu kareivji sita Jēzu ar pātagu, un Hosars domās skaitīja cirtienus. Pavisam simt divdesmit. Tad Jēzus ņēma krustu, pie kura viņam būs jāmirst, un nesa. Viņa ceļi ļodzījās no moku rīka smaguma, noguruma un sāpēm. Hosars spēra soli tuvāk, lai palīdzētu Jēzum, lai uzņemtos daļu nastas grūtuma, bet kāds kareivis viņu atgrūda malā. Taču Jēzus veltīja pateicīgu skatienu.
Hosars sekoja savam Skolotājam līdz pakalnam, kura virsotnē bija paredzēts izpildīt nāves sodu arī citiem noziedzniekiem. Asaras aizmigloja viņam acis, noraugoties, kā viens no kareivjiem nogulda Jēzu uz krusta, satver tā kreiso roku un pie plaukstas locītavas izdzen tai cauri resnu naglu, piestiprinot pie šķērša. Labo roku neizdevās pienaglot tikpat veikli, kareivim bija jāpaceļ veseris vēl divas reizes, iekams naglas smaile ieurbās kokā.
Tad soda izpildītājs pārlika Jēzus kreiso kāju pār labo un iztrieca abām pēdām cauri kopīgu naglu.
Laiks šķita kļuvis bezgalīgi lēns, un Hosars lūdza Dievu, kaut Jēzus spētu nomirt pēc iespējas drīzāk. Viņš redzēja, kā tas mokās, kā slāpst bez elpas.
Jēzus mīļākais māceklis Jānis klusi raudāja, sakņupis zemē. Arī Hosars nespēja valdīt asaras.
Kāds kareivis iedūra Jēzus sānos šķēpu, un no brūces iztecēja asinis un ūdeņains šķidrums.
Jēzus bija miris, un Hosars pateicās Dievam.
Šai aprīļa piektdienā pavasari aiztumšoja drūmi negaisa mākoņi. Kad Nācarieša miesas noņēma no krusta, tik tikko pietika laika tās sagatavot apbedīšanai. Hosars zināja, ka jūdu likums pavēl, saulei rietot, pārtraukt visus darbus. Nebija atļauts pat apkopt mirušo. Turklāt bija svētki — lieldienas, tāpēc Nācarieti vajadzēja apglabāt nekavējoties. Hosars, asarām ritot, skatījās, kā Arimatijas Jāzeps ietīsta Jēzus miesas smalka linaudekla gabalā.
Tonakt Hosars negulēja un ari nākamajā naktī nespēja rast mieru. Dvēseli plosīja pārāk asas sāpes.
Trešajā dienā pēc Jēzus sišanas krustā Hosars devās uz vietu, kur tas bija apglabāts. Tur viņš satika Jēzus māti Mariju un mījoto mācekli Jāni, kuri kopā ar citiem sekotājiem sauca, ka Skolotāja miesas esot pazudušas. Klintī izkaltajā kapa vietā uz akmens, uz kura viņi bija noguldījuši līķi, tagad mētājās vien linaudekla gabals. Šai autā Arimatijas Jāzeps bija ietinis mirušo, un tagad neviens tam neuzdrošinājās pieskarties. Jūdu likums tiem aizliedza piedurties nešķīstiem priekšmetiem — un līķauts, kurā gulējis aizgājējs, noteikti ir nešķīsts.
Hosars paņēma audeklu rokās. Viņš nebija jūds, un to bauslība viņam nebija jāievēro. Hosars piespieda linaudeklu pie krūtīm un sajuta, kā piepeši viņu piepilda miers. Sajuta Skolotāja klātbūtni — apskaujot audeklu, viņš itin kā apskāva Jēzu pašu. Šai pašā mirklī viņš saprata, kas darāms. Nekavējoties jāatgriežas Kdcsā un jāpasniedz šis līķauts Abgaram, jo tas viņu izdziedēs. Nu Skolotāja teiktie vārdi bija skaidri.
Salocījis audeklu un pārmetis to pār roku, Hosars izgāja no kapa, ieelpoja svaigu gaisu un pa īsāko ceļu steidzās uz savu apmešanās vietu, lai
drīzāk varētu doties prom no Jeruzalemes.
Abgars nebija spējis noklausīties šos stāstu līdz galam, šausmu pārņemts, viņš aizsteidzās uz saviem kambariem, kur drīz vien tam uzbruka drudzis un mokoši murgi.
Valdniece rūpējās par Abgaru, bet citiem bija liegts viņam tuvoties. Ienaidnieki vērpa intrigas un jau bija nolūkojuši to, kuram būtu jāsēžas tronī, kad Abgars būs gāzts. Saspīlējums pieauga dienu no dienas. Bet ļaunākais bija tas, ka nebija ziņu no Hosara, kurš bija palicis pie Nācarieša. Abgars žēlojās, ka draugs viņu pametis, taču valdniece ietiepīgi atkārtoja, ka ticību un uzticēšanos nedrīkst zaudēt. Lai gan arī viņas paļāvība bija gandrīz izsīkusi.
Kundze! Kundze! Hosars atgriezies! — verdzene, skaļi saukdama, iebrāzās istabā, kur valdniece apvēdināja gulošo Abgaru.
— Hosars?! Kur viņš ir?
Valdniece skriešiem metās pretī tik ilgi gaidītajam Hosaram, pils zālēs un gaiteņos sastaptie galminieki un sargi izbrīnīti nolūkojās viņai pakaļ. Bet tur jau bija Hosars, viņas uzticamais draugs, kurš, vēl pelēku ceļa putekļu klāts, stiepa viņai pretī rokas.
— Hosar, tu viņu atvedi? Kur ir Nācarietis?
— Mana kundze, valdnieks izveseļosies.
— Bet kur ir dziedinātājs? Saki, kur ir jūds?
Valdnieces balsī bija saklausāms tik ilgi apspiestais izmisums.
— Ved mani pie Abgara!
Hosara teiktais izskanēja noteikti un neapstrīdami, viņa vārdu spēks pārsteidza visus, kas tos dzirdēja. Valdniece veda viņu uz istabu, kur gulēja Abgars.
Valdnieks atvēra acis un, ieraudzījis Hosaru, atviegloti nopūtās.
— Tu atgriezies, mans krietnais draugs.
— Jā, Abgar, un tagad tu izveseļosies.
Valdnieka sarga aizkavēti, aiz sliekšņa drūzmējās galminieki, kas gribēja redzēt, kā slimais pavēlnieks satiekas ar savu labāko draugu.