Mendibs juta izsekotāju klātbūtni. Vienubrīd viņam šķita, ka netālu pazib arī kāda pazīstama, dzimtajā Urfa redzēta seja. Ko grib šie ļaudis — palīdzēt vai nogalināt viņu? Mendibs pazina Adaiju un saprata, ka virsgans nemūžam nepieļaus, ka viņa vainas dēļ Kopiena tiek atklāta. Kad pienāks vakars, Mendibs atkal dosies pie mūķenēm uz patversmi, bet naktī pacentīsies slepus izlavīties un aizkļūt līdz vecajai kapsētai. Viņš pārrāpsies pār žogu un atradīs kapliču, kas kalpo par ieeju pazemē. Mendibs šo vietu pazina pietiekami labi un joprojām atcerējās pat to, kur glabājas atslēga. Pa apakšzemes tuneli viņš dosies uz Turguta mitekli un lūgs, lai tas viņu glābj. Ja nemanītam izdosies aizkļūt līdz katedrāles sarga mājām, varbūt Adaijs tomēr izdomās, kā organizēt viņa bēgšanu no Itālijas. Mendibam nebūtu iebildumu pavadīt pazemē kaut divus vai trīs mēnešus, līdz karabinieri pārstās viņu meklēt. Galvenais bija palikt dzīvam un atgriezties mājās.
Viņš nolēma doties uz Pils Vārtu tirgu, kur varēs nopirkt lētu ēdamo un iejukt pūlī, kas vienmēr drūzmējas starp tirgotāju letēm. Kaut arī šī vieta ir trokšņaina un raiba, sekotāji tur tik un tā būs vieglāk pamanāmi. Ja Mendibam izdotos ieskatīties tiem sejā, turpmāk būtu daudz vieglāk no tiem izvairīties.
Viņi aizbrauca pēc vecā vīra, kurš bija uzņēmies vissmagāko uzdevumu. Bakalbasi tam pasniedza nazi. Vecais ieroci paņēma nevilcinādamies. Viņš grasījās nogalināt sava brāļa mazdēlu, uzskatīdams, ka būs labāk, ja paveiks to pats. Bakalbasi telefons klusi iezumējās, bija ienākusi īsziņa: Mendibs dodoties uz Republikas laukumu, uz Pils Vārtu tirgu.
Bakalbasi pavēlēja šoferim braukt uz tirgu un apstāties netālu no vietas, kur pirms brīža bija redzēts Mendibs. Tur viņš apskāva veco vīru un atvadījās no tā uz visiem laikiem. Nolūkodamies, kā vecais iejūk pūlī, Bakalbasi lūdzās, kaut Dievs tam palīdzētu izpildīt pēdējo mūža uzdevumu.
Tirgus burzmā Mendibs piepeši ieraudzīja radinieku — sava vectēva brāli. Taču vecā vīra nervozais skatiens lika viņam saspringt. Kāpēc godājams sirmgalvis izskatās tik nobijies un izmisis?
Abi saskatījās. Mendibs nezināja, ko darīt: bēgt vai tomēr bez baiļu tuvoties vecajam vīram. Varbūt tas viņam nodos kādu zīmīti vai iečukstēs ausī svarīgu ziņu? Mendibs nolēma vecajam radiniekam uzticēties. Varbūt baiļpilnais skatiens nozīmē vienīgi to, ka sirmgalvis baidās no karabinieriem un Adaija vīriem?
Kad abi bija nonākuši cieši blakus, Mendibs pēkšņi sajuta asas sāpes sānos. Pirmajā mirklī viņš nosprieda, ka neviļus ir uzdūris kādam asumam, bet tad ieraudzīja, ka tēvocis saļimst viņam pie kājām. Vecā vīra mugurā bija iedurts nazis. Visapkārt izcēlās neiedomājams juceklis, (audis kliedza, bēga, grūstījās. Ari Mendibs metās skriet, šausmu pārņemts. Kāds bija nonāvējis viņa vectēva brāli. Kāpēc?
Slepkava skrēja kopā ar izbiedēto pūli. Viņš bija kļūdījies. Bija nogalinājis nevis mēmo puisi, bet gan vecu vīru. Vecu vīru, kuram rokā nez kāpēc bija duncis. Viss, pietiek! Otrreiz viņš vairs nemēģinās. Pasūtītājs nebija viņam izstāstījis visu patiesību, pārāk daudz svarīgu detaļu bija palikušas noklusētas. Tādos apstākļos strādāt nav iespējams. Viņš uzskatīs, ka līgums ir lauzts, bet avansu paturēs, jo šī lieta ir sagādājusi jau pietiekami daudz galvassāpju.
Marko piesteidzās mirstošajam sirmgalvim. Viņam sekoja pārējie nodaļas vīri. Mendibam beidzot izdevās iztālēm nopētīt vajātāju sejas — tagad būs vieglāk no viņiem izvairīties.
— Miris? — jautāja Pjetro.
Marko pūlējās sataustīt vecā vīra pulsu. Sadurtais vēl atvēra acis, kā gribēdams ko teikt, iegārdzās un apklusa uz visiem laikiem.
Sofija un Mincrva notiekošajam sekoja, klausoties radioraidītāju signālos. Viņas dzirdēja pūļa klaigas, Marko steidzīgos soļus, pavēles, ko viņš izkliedza saviem vīriem. Viņas dzirdēja ari Pjetro uzdoto jautājumu.
— Marko, Marko! Kas notiek? — nervozi prašņāja Minerva. — Dieva dēļ atbildi!
— Kāds tikko mēģināja nogalināt mēmo. Mēs nezinām, kas bija uzbrucējs, mēs viņu neredzējām. Bet uzbrucējam priekšā nostājās vecs vīrs, duncis trāpīja viņam. Arī par nogalināto mēs neko nezinām, dokumentu viņam nav. Ak Dievs! īsts murgs!
— Nomierinies! Gribi, lai mēs braucam pie tevis? — piedāvājās Sofija.
— Nē, nav vajadzības. Gan mēs paši atgriezīsimies centrālē. Bet kur ir mēmais? Velns parāvis, kur ir mēmais? — auroja Marko.
— Mēs viņu pazaudējām, — teica kāda balss. — Viņš nozuda burzmā.
— Nolādēts! Kā jūs varējāt pieļaut, ka viņš aizbēg?!
— Nomierinies, Marko! — teica Džuzepe.
Sofija un Minerva satraukti klausījās balsīs, kas ar tehnikas palīdzību viņas sasniedza no tirgus laukuma. Daudzi mēneši bija aizvadīti, gatavojot operāciju "Trojas zirgs", bet tagad šis zirgs bija aizauļojis un nozudis tālumā.
— Meklējiet viņu! Visi!
Mendibs smagi elsoja. Viņam vecā vīra duncis bija trāpījis sānos. Pirmajā mirklī sāpes nebija likušās tik spēcīgas, taču nu kļuva neizturamas. Ļaunākais bija tas, ka brūce stipri asiņoja. Puisis patvērās kādas vārtrūmes ēnā, lai mirkli atvilktu elpu. Viņam šķita, ka beidzot izdevies atbrīvoties no sekotājiem, tomēr gluži drošs viņš nebija. Vienīgā cerība bija meklēt patvērumu pazemē. Taču kapsēta bija tālu un, lai līdz turienei aizkļūtu, vajadzēja sagaidīt tumsu. Kur lai viņš pavada ilgās stundas līdz vakaram? Kur?
* * *
Anna sēdēja kafejnīcā uz terases, kad piepeši āra galdiņiem tuvojās satrauktu ļaužu bars. Viņi skrēja un sauca, ka tepat tuvumā esot slepkava, kurš tikko nodūris cilvēku. Anna šai pūlī ievēroja kādu puisi. Likās, viņš ir ievainots. Puisis iesteidzās kādā vārtrūmē un vairs nerādījās. Anna devās uz to pusi, no kurienes bija skrējuši izbiedētie cilvēki. Taču nekādi neizdevās noskaidrot, kas īsti noticis. Visi satraukti pieminēja slepkavu, taču neko sīkāk pateikt nemācēja.
Bakalbasi bija redzējis, kā Mendibs aizbēg, bet nāvējoši ievainotais sirmgalvis saļimst zemē. Kurš gan bija nogalinājis veco vīru? Viņš piezvanīja Adaijam un izstāstīja, kas noticis. Virsgans noklausījās Bakalbasi stāstīto un tūdaļ deva jaunu pavēli. Bakalbasi atlika vienīgi paklausīt.
Anna pamanīja vēl divus puišus dodamies pa pēdām tam, kurš bija šķitis ievainots. Šie divi izskatījās pārsteidzoši līdzīgi vārtrūmē nozudušajam. Nospriedusi, ka te notiek kas dīvains, Anna nevilcinādamās sekoja. Taču viņas izsekojamajiem tas nepalika nepamanīts — nodomājuši, ka arī meiča, kas viņus tik uzstājīgi vēro, ir viena no karabinieru spēkiem, no Urfas atbraukušie vīri apstājās. Nekas, viņi Mendibu uzmanīs iztālēm un neizlaidīs no acīm arī šo sievieti. Ja vajadzēs, novāks arī to.
Mendibs vārtrūmē bija atradis durvis, pa kurām varēja iekļūt nelielā, piesmirdušā telpā — te glabājās visam daudzdzīvokļu namam kopīgais atkritumu konteiners. Viņš apsēdās uz grīdas aiz konteinera un pūlējās nezaudēt samaņu. Ievainojums bīstami asiņoja, vajadzēja asins straumīti apturēt. Mendibs novilka žaketi, saplucināja tās oderi un izveidoja ko līdzīgu pārsējam. Likās, asiņošana samazinās. Taču ari spēki bija galā. Mendibs nezināja, cik ilgi varēs te palikt, — varbūt izdosies izmantot šo slēptuvi līdz pašam vakaram, kad ieradīsies atkritumu savācēji, lai konteineru iztukšotu. Uzmācās reibonis, un vēl pēc brīža Mendibs zaudēja samaņu.