īvs de Sārnī pirms neilga laiciņa bija atgriezies savā kabinetā. Viņa sejā bija manāms satraukums.
Kabineta durvis pavēra sekretāre.
— Tēvs, ir ieradušies jūsu draugi. Tie, kuri jūs parasti apmeklē — tēvs Žozefs un tēvs Deivids. Es viņiem teicu, ka jūs tikai pirms mirkļa atgriezāties un es nezinu, vai varēsiet viņus pieņemt.
— Nekas, nekas, aiciniet viņus iekšā. Viņa Eminencei manu palīdzību šodien vairs nevajadzēs. Kardināls tūlīt brauks uz Romu, un visi steidzamie darbi ir padarīti. Ja vēlaties, jūs šopēcpusdien varat būt brīva.
— Vai dzirdējāt, ka tepat netālu tirgū notikusi slepkavība?
— Jā, to jau ziņoja pa radio. Ak Dievs, cik daudz vardarbības!
— Tā gan… Tad, ja jums nav iebildumu, es iešu… Taisni varēšu pagūt pie friziera. Rit mana meita rīko viesības.
— Ejiet, ejiet kaut tūlīt.
Tēvs Zozefs un tēvs Deivids ienāca tēva īva kabinetā. Visi trīs saskatījās un nogaidīja, līdz ārdurvju būkšķis ziņoja, ka sekretāre ir pametusi kancelejas telpas.
— Vai tu jau zini, kas noticis? — jautāja tēvs Deivids.
— Jā. Un kur palika viņš pats?
— Nolīda kādā vārtrūmē tepat blakus. Neuztraucies, mūsu brāļi ir gatavībā. Tomēr nebūtu prātīgi iet viņam pakaļ jau tagad. Turpat gro zās tā spāņu žurnāliste.
— Kā viņa tc gadījās?
— Pilnīgi nejauši. Sēdēja āra kafejnīcā un gaidīja tevi atgriežamies. Ja viņa ies pie Mendiba, mēs būsim spiesti rīkoties nevilcinoties.
— Man šī neliekas piemērota vieta.
— Tā ir klusa vārtrūmē, — nepiekāpās tēvs Zozefs.
— Man tomēr tā doma nepatīk… Un kad tiks atrisināta doktores Galloni problēma?
— Kuru katru brīdi. Tikko viņa iznāks no karabinieru centrāles. Viss jau ir sagatavots, — ziņoja tēvs Deivids.
— Reizēm…
— Reizēm tev uzmācas šaubas tāpat kā mums, taču mēs esam karavīri un pildām pavēles, — teica Zozefs.
— Manuprāt, tas nav gluži pareizi.
— Mums nekas nav jāizvēlas, tikai jāpaklausa pavēlēm.
— Jā, taču tas nenozīmē, ka mēs nedrīkstam domāt paši ar savu galvu un izrādīt, ka šīs pavēles mūs neapmierina. Es nebūt neierosinu
atteikties tās pildīt, tomēr vienmēr aizstāvēšu tiesības uz savu viedokli.
* * *
Liktenis nolēma uzsmaidīt Marko. Džuzepe ziņoja, ka tikko redzējis vienu no kolēģiem netālu no katedrāles. Marko tūdaļ steidzās turp. Nonācis tuvāk laukumam, viņš palēnināja gaitu, lai pārlieku neizceltos starp ļaudīm, kas bariņos sastājušies dedzīgi apsprieda nesen notikušās šausmas.
— Kur viņš ir? — Marko jautāja, piegājis pie Džuzepes.
— Re, tur. Sēž bārā. Atkal tie paši divi, kurus redzējām jau iepriekš.
— Visiem būt sevišķi piesardzīgiem! — Marko pavēlēja. —Viņi nedrīkst jūs pamanīt. Pjetro, tu panācies man tuvāk. Pārējie aplenciet laukumu, bet pagaidām ievērojiet distanci. Šie puiši jau ir pierādījuši, ka veiklības viņiem netrūkst.
Taču par spīti visai piesardzībai un modrībai jau pēc pusstundas abi tumsnējie kolēģi aizlaidās, apliecinot Marko pieminēto veiklību. Viņi tomēr bija pamanījuši karabinieru klātbūtni. Abi zināja, ka viņu sejas karabinieri jau ir iegaumējuši, tāpēc nolēma, ka būs labāk, ja Mendibu uzmanīs divi citi biedri, kas karabinieriem acīs vēl nebija patrāpījušies. Tā nu vispirms viens no puišiem piecēlās, mierīgi šķērsoja laukumu un iekāpa autobusā, kas tūdaļ aizvēra durvis. Otrs devās pretējā virzienā un pēc brīža metās skriešus. Nu vairs nebija iespējams sekošanu turpināt pietiekami neuzkrītoši.
— Vai tiešām mēs viņus atkal pazaudējām? — neredzamajiem sarunbiedriem kliedza Marko.
— Sef, nebļausties! — viņu apsauca Džuzepe, kas stāvēja laukuma pretējā pusē. — Visi uz tevi skatās un domā, ka tu esi jukušais, kas sarunājas pats ar sevi.
— Es nebļaustos! — kliedza Marko. — Velns parāvis, kas te vispār notiek?! Mēs esam pazaudējuši gan mēmo, gan tos divus, kas viņam sekoja. Tikko viņus atkal atradīsim, nekavējoties arestēsim. Nav šaubu, ka arī tie abi ir no organizācijas, kuru mēs meklējam. Un izskatās, ka mēmi viņi nav, tātad, ja kārtīgi piespiedīsim šos pie sienas, viņi izklās mums visu, ko zina.
Divi no Urfas vīriem aizvien vēl pacietīgi gaidīja brīdi, kad Mendibs nolems pamest slēptuvi. Uzturēšanās karabinieru pilnajā laukumā bija riskanta, taču izvēles nebija. Divi viņu biedri, sapratuši, ka ir pamanīti, savu posteni jau bija pametuši, un viņus nomainīja trīs citi. Tagad vismaz bija skaidri zināms, cik karabinieru sapulcējies tuvākajā apkaimē.
Tomēr, lai cik vērīgi būtu urfieši un lai cik labi trenēti karabinieri, tic nemanīja, ka paši jau sen ir novērošanas objekts citiem vīriem. Daudz vērīgākiem un nesalīdzināmi labāk trenētiem.
Tuvojās vakars, un Anna Himenesa nolēma izmēģināt laimi un pārbaudīt, vai bīskapa kancelejā nav atgriezies tēvs Ivs. Viņa piezvanīja pie durvīm, taču neviens neatsaucās. Nedomājot viņa nolaida plaukstu uz durvju roktura un to nospieda. Durvis nebija aizslēgtas, taču kancelejas telpās nemanīja ne dzīvu dvēseli. Anna devās uz tēva īva kabineta pusi un piepeši saklausīja balsis.
Runātāju viņa nepazina, taču teikto saklausīja pietiekami skaidri, — dzirdētie vārdi lika viņai izturēties klusi kā pelītei un pieplakt pie sienas.
— Viņi ieradīsies pa pazemes tuneli. No sekotājiem viņiem izdevās atbrīvoties. Un ko tad pārējie? Labi, sarunāts. Mēs ejam uz turieni. Viņš arī noteikti mēģinās patverties tieši tur, tā ir visdrošākā vieta.
Tēvs Zozefs nospieda atvienojuma pogu.
— Labi, karabinieri nezina, kur nozuduši divi Adaija vīri. Mendibs joprojām gulšņā vārtrūmē. Visur vēl staigā pārāk daudz cilvēku. Tomēr domāju, ka pavisam drīz viņš nāks ārā, tā slēptuve nav pārāk droša.
— Kur ir Marko Valoni? — jautāja tēvs Dcivids.
— Turpat netālu. Man teica, ka viņš esot pārskaities kā pūķis. Viņa operācija faktiski jau ir izgāzusies, — atbildēja tēvs Zozefs.
— Viņš neapzinās, ka ir nonācis pavisam tuvu patiesībai, — ierunājās tēvs īvs.
— Nē, nekur viņš nav nonācis, — atcirta tēvs Deivids. — Viņš itin neko nezina. Viņam bija tikai viena vērtīga doma: izmantot Mendibu, lai piekļūtu tuvāk organizācijai, par kuras pastāvēšanu viņš neskaidri nojauš. Tomēr viņš neko nezina nc par Kopienu, ne par mums.
— Manuprāt tu sevi māni, — nepiekāpās tēvs īvs. — Viņš ir nonācis bīstami tuvu Kopienai. Pagaidām viņi pamanījuši, ka ar Sindoni ir saistīti pārāk daudzi, kas dzimuši Urla. Un doktore Galloni jau ir trāpījusi tieši desmitniekā. Vakar viņa saviem kolēģiem stāstīja, ka notikumi katedrālē esot saistīti ar Urfas vēsturi. Pārējie viņu neuzklausīja, vienīgi datormcitene viņas minējumu atzina par ticamu. Taču Valoni ir gudrs, gan arī viņš visu saskatīs tikpat skaidri kā doktore Galloni. Žēl gan, ka tādai sievietei…
— Labi, — viņu asi pārtrauca tēvs Žozefs. — Mums jādodas pazemē. Cerēsim, ka Turguts un viņa krustdēls jau ir tur. Mūsējie jau ir sasnieguši kapsētu.
— Mūsējie ir visur. Kā vienmēr, — noteica tēvs īvs.