Выбрать главу

Trīs vīrieši devās uz durvīm. Anna paslēpās aiz skapja. Viņai bija bail. Tagad viņa skaidri zināja, ka tēvs īvs nav parasts priesteris. Vai tiešām viņš ir templietis? Vai tomēr pieder kādai citai organizācijai? Un kas bija tie pārējie? Pēc balsīm spriežot, abi svešinieki bija vēl diezgan jauni puiši.

Redzot trijotni izejam no kancelejas, Anna atviegloti uzelpoja. Viņa tomēr nebija pamanīta. Brīdi nogaidījusi, viņa vīriešiem sekoja, klusi lavīdamās gar sienām, kā bija redzējusi darām daudzu piedzīvojumu filmu varoņus.

Trijotne devās uz katedrāles sarga mājokli. Tēvs Ivs pieklauvēja un, atbildi nesaņēmis, pamāja biedram. Tas izvilka no kabatas mūķīzeri un atslēdza durvis.

Anna noraudzījās, vienlaikus juzdama neticīgu izbrīnu un bailes. Zagšus arī viņa tuvojās katedrāles sarga mājoklim. Likās, iekšā valda pil­nīgs klusums. Anna saņēma drosmi un devās iekšā. Viņa cerēja, ka ne­tiks pieķerta šai vietā, taču piesardzības pēc laikus centās izgudrot kādu aizbildinājumu, ja tomēr nāktos taisnoties.

48

Mkndibs saklausīja troksni un nodrebēja. Samaņu viņš bija atguvis tikai pirms dažām minūtēm. Ievainojums sagādāja neizturamas sāpes, asinis bija sarecējušas, un netīrais krekls sakaltis tumšos traipos. Men­dibs nezināja, vai spēs piecelties un noturēties kājās. Tomēr vajadzēja saņemties un mēģināt.

Viņš domāja par sava vecā radinieka dīvaino nāvi. Vai vectēva brāli bija pavēlējis nogalināt Adaijs? Vai virsgans baidījās, ka vecais vīrs Mendibam palīdzēs?

Mendibs vairs neuzticējās nevienam. Arī Adaijam ne. Virsgans bija svēts un godīgs vīrs, taču nepielūdzams un stingrs, gatavs uz visu, lai tikai nosargātu Kopienu. Un šobrīd par vislielāko draudu Kopienai bija kļuvis viņš, Mendibs. Viņš negribēja Kopienai kaitēt un jau kopš atbrī­vošanas brīža centās neuzvedināt karabinicrus uz pēdām, taču varbūt viņam nebija zināms kas svarīgs, ko zināja Adaijs. Tāpēc vajadzēja rēķi­nāties arī ar iespēju, ka virsgans nolēmis viņu nogalināt.

Piesmirdušās telpas durvis atvērās. Iekšā ienāca pusmūža sieviete ar atkritumu maisu rokās. Ieraudzījusi Mendibu, viņa iekliedzās. Puisis pārcilvēcīgiem spēkiem piecēlās kājās un aizspieda kliedzējai muti.

Viņš nevarēja neko pateikt, lai sievieti nomierinātu, — viņam gluži vienkārši nebija mēles. Ja sieviete tūlīt nenorims, viņš būs spiests tai iesist, lai viņa zaudētu samaņu. Vēl nekad Mendibs nebija sitis sievietei, taču tagad uz spēles bija likta viņa dzīvība.

Pirmo reizi kopš dienas, kad viņam bija izgriezta mēle, Mendibs patiesi nožēloja, ka nespēj runāt. Viņš piespieda sievieti pie sienas. Viņa drebēja pie visām miesām, un Mendibs baidījās, ka viņa atkal sāks ne­balsī kliegt, tikko viņš noņems tai roku no mutes. Tā nu viņš iesita sie­vietei pa deniņiem un noguldīja viņu zemē.

Kamēr sieviete gulēja pusnemaņā, viņš atvēra tās somiņu un atrada vajadzīgo: pildspalvu un blociņu, no kura tūdaļ izplēsa lapu. Viņš steig­šus uzrakstīja uz tās savu sakāmo.

Kad sieviete puslīdz atguvās, Mendibs tai atkal aizspieda muti un pielika pie acīm lapiņu.

"Dariet, ko teikšu. Ja klausīsiet mani, jums nekas ļauns nenotiks. Ja mēģināsiet bēgt vai kliegsiet, cs jūs nogalināšu. Vai jums ir mašīna?"

Sieviete izlasīja zīmīti un apstiprinoši pamāja. Pavisam lēnām Men­dibs noņēma plaukstu viņai no mutes, tomēr aizvien vēl turēja savu gūs­tekni cieši, lai tā neiedomātos bēgt.

* * *

— Marko, vai tu mani dzirdi?

—    Jā, es klausos, Sofij.

—    Kur tu esi?

—    Pie katedrāles.

—    Man ir jaunumi no ekspertiem. Nogalinātajam vīram nav nc mē­les, ne pirkstu spilventiņu. Pataloganatoms apgalvo, ka mēle viņam iz­operēta pirms pāris nedēļām. Aptuveni tai pašā laikā nodedzinātas arī papillārās līnijas. Nav pilnīgi nekā, kas ļautu šo cilvēku identificēt. Viņam pat izrauti visi zobi, mute izskatoties kā melna ala.

—    Velns!

—    Pataloganatoms darbu vēl nav pabeidzis, viņš tikai iznāca mums piezvanīt, lai pateiktu, ka mums ir trāpījies kārtējais bezmēlis.

—   Velns!

—    Marko, vai tu spēj pateikt arī kaut ko citu?

—   Atvaino, Sofij. Es zinu, ka mēmais, mūsu mēmais, ir tepat tu­vumā. Kāds grib viņu nogalināt vai varbūt aizvest projām. Bet varbūt kāds viņu sargā. Es neko nesaprotu. Divi izsekotāji, kurus mēs pamanījām, tagad ir prom, bet viņu vietā droši vien ir uzradušies citi. Sliktākais ir tas, ka, piesteigdamies pie nogalinātā, mēs uzkrītoši atklājām savu klāt­būtni. Tāpēc viņi tagad zina, kā izskatāmies mēs, turpretī mums nav ne jausmas, kas ir nomainījis iepriekšējos kolēģus. Un mūsu mēmais ir pazudis bez pēdām.

—    Ļauj mums ar Minervu braukt pie jums. Mūs viņi nav redzējuši, mēs varētu jūs nomainīt.

—    Nē, tas būtu pārāk bīstami. Es nemūžam nespētu sev piedot, ja ar jums notiktu kāda nelaime. Palieciet turpat.

Sarunu pārtrauca Pjetro balss.

—    Uzmanību, Marko. Mēmais ir laukuma viņā stūrī. Viņš iet, apskā­vis kādu sievieti. Ņemsim viņu ciet?

—    Kāpēc? Kāda no tā būtu jēga? Pilnīgs absurds! Neizlaidiet viņu no acīm. Es eju pie jums. Gan jau ari biedri no tās organizācijas viņu ir pamanījuši. Šoreiz pacentieties būt uzmanīgāki. Ja atkal kaut kas no­juks, cs jūs izkastrēšu!

* * *

Sieviete aizveda Mendibu līdz savai mašīnai, nelielam mazlitrāžas vāģītim. Kad ķīlnicce atslēdza durvis, Mendibs iegrūda viņu salonā un pats apsēdās pie stūres.

Puisis smagi elpoja, trūka spēku un mocīja reibonis, tomēr viņš spēja sakoncentrēties, attālināties no katedrāles un iejukt pēcpusdienas haotiskajā transporta straumē.

Marko cilvēki viņam neuzkrītoši sekoja. Neatpalika arī Kopienas brāļi. Savukārt gan vieniem, gan otriem, gan trešajiem ik brīdi bija pievērstas vērīgas acis — viņus uzmanīja kluss un nemanāms karaspēks.

Mēmais ilgi braukāja šurpu turpu pa pilsētu. Vajadzēja atbrīvoties no sievietes, taču, izsēdināta no mašīnas, viņa tūdaļ zvanīs policijai. Tomēr jāriskē, uz kapsētu ņemt līdzi ķīlnieci viņš neuzdrošinājās. Ja mašīnu viņš atstās tuvu kapsētai, karabinieriem būs viegli viņu izsekot. Taču lielu gabalu noiet viņam nebūs spēka — bija zauciēts pārāk daudz asiņu. Kaut nu kapsētas sargs būtu savā būdā, tad varētu palūgt, lai tas aizvāc mašīnu tālāk no vārtiem. Galu galā sargs bija godavīrs un Kopie­nas loceklis, viņš neatteiksies palīdzēt. Ja nu vienīgi Adaijs sargam jau būs devis pavēli Mcndibu nogalināt.

Beidzot Mendibs pieņēma lēmumu: jābrauc uz kapsētu. Kad līdz vārtiem vairs nebija atlicis tālu, bet gabals vēl bija pietiekams, lai sieviete nesaprastu, kurp viņš iecerējis doties, Mendibs mašīnu apturēja. Sie­viete ar baiļpilnu skatienu pavadīja katru viņa kustību. Taču Mendibs tikai paņēma lapiņu un pildspalvu un rakstīja:

"Es jūs atbrīvoju. Nezvaniet policijai, tā būs labāk jums pašai. Policisti jūs vienmēr nesargās, bet es varu atgriezties. Braucict prom un nevienam neko nestāstiet. Neaizmirstiet, ka es varu jūs sameklēt un atriebties."

Sieviete izlasīja lapiņu, un viņas acīs parādījās vēl lielākas šausmas.

—    Zvēru, ka es nevienam neko neteikšu, tikai laidiet mani vajā… — viņa lūdzās.

Mendibs paņēma lapiņu, saplucināja to sīkās driskās un izkaisīja pa logu. Tad izkāpa no mašīnas un ar mokām iztaisnoja augumu. Kaut nu izdotos nenoģībt jau pa ceļam uz kapsētas vārtiem. Sasniedzis mūra sienu, viņš devās gar to uz priekšu, dzirdēdams, kā aiz muguras nošvīkst mašī­nas riepas.