Mendibs gāja ilgi, palaikam apstādamies, kad sāpes kļuva neizturamas, un lūgdams Dievam glābiņu. Viņš gribēja dzīvot. Savu dzīvību viņš nevēlējās ziedot ne Kopienai, ne kādam citam. Viņš jau bija ziedojis mēli un divus savas dzīves gadus, ko bija nonīcis cietumā.
Marko iztālēm vēroja bezmēļa grīļīgo stāvu. Bija redzams, ka puisis ir smagi ievainots un tik tikko turas kājās. Marko pavēlēja saviem puišiem tam sekot, saglabājot pienācīgu distanci. Viņš bija pamanījis ari divus citus turciska izskata vīrus, kas piesardzīgi devās pa bezmēļa pēdām.
— Esiet uzmanīgi, mums jāsaņem ciet viņi visi. Ja šie divi nolems sekošanu pārtraukt, mēs sadalīsimies grupās. Kāds sekos kolēģiem, un kāds paliks pie mēmā.
Bakalbasi vīri klusītēm apspriedās, no droša attāluma pieskatīdami Mendibu.
— Viņš iet uz kapiem. Esmu pārliecināts, ka viņš grib tikt pazemē. Tikko būsim nostāk no cilvēku acīm, es viņu nošaušu.
— Nomierinies. Man ir iespaids, ka mums seko. Karabinieri arī nav muļķi. Varbūt labāk nogaidīsim, lai Mendibs nokāpj pazemē. Tur varēsim rīkoties drošāk. Citādi, ja karabinieri izdzirdēs šaudīšanos, mūs visus arestēs, — atbildēja otrs.
Pamazām sāka krēslot. Mendibs pielika soli, vajadzēja paspēt tikt līdz vārtiem, iekams sargs tos nav aizslēdzis, — viņam nepietiktu spēka pārrāpties tiem pāri. Mendibs steidzās, taču drīz atkal vajadzēja apstāties, jo brūce atsāka asiņot. Viņš piespieda brūcei kabatlakatiņu, ko bija paņēmis no savas ķīlnicces somiņas. Tas vismaz bija tīrs.
Pie kapsētas ieejas līdzās slaikajām cipresēm bija saskatāms sarga tumšais stāvs. Likās, vīrietis kādu vai kaut ko gaida.
Pat uzlūkojot šo stāvu iztālēm, bija nojaušams uztraukums un bailes. Ieraudzījis Mendibu, sargs devās aizslēgt vārtus. Taču Mendibs, saņēmis atlikušos spēkus, atstūma tos vaļā, iespraucās kapsētas teritorijā, apveltījis sargu ar niknu skatienu, atgrūda to malā un aizsteidzās uz 117. kapa pusi.
* * *
Visi operācijā iesaistītie karabinieri izdzirda Marko balsi:
— Viņš iegāja kapsētā. Likās, ka sargs negrib viņu laist iekšā, bet mēmais šo pagrūda malā. Visi dodamies uz turieni. Vai neesat izlaiduši no acīm mūs kolēģus?
— Tu pats viņus tūlīt ieraudzīsi. Arī viņi dodas uz kapsētas vārtu pusi.
Marko un viņa ļaudis pārsteigti atklāja, ka viņu kolēģiem ir vārtu
atslēgas. Veikli atdarījuši vērtnes, viņi tās atkal aizslēdza no iekšpuses.
— Velns, viņiem ir atslēga! — kāds no karabinieriem iesaucās.
— Ko darīsim? — jautāja Pjetro.
— Mēģināsim atmūķēt slēdzeni. Ja neizdosies, būs jārāpjas pāri, — atbildēja Marko.
Viens no karabinieriem sāka darboties ar mūķīzeri. Marko nepacietīgais skatiens viņa roku veiklību nekādi nevairoja. Beidzot slēdzene padevās.
— Džuzepe, ej sameklē sargu. Mēs neredzējām, ka viņš būtu izgājis no kapsētas. Tātad viņam jābūt tepat tuvumā.
— Labi, šef. Un ko darīt pēc tam?
— Vispirms viņu kārtīgi nopratini, un tad jau redzēsim. Viens neej! Paņem kādu līdzi, lai ir drošāk.
— Labi.
— Tu, Pjetro, nāc man līdzi. Kur palika tie abi? — Marko pa radio noprasīja.
— Man liekas, es viņus redzu pie vienas no kapličām, kam pie ieejas ir marmora eņģelis, — atbildēja kāda balss.
— Labi, pasaki precīzāk, kur to atrast. Mēs ejam pie tevis.
* * *
Anna Himenesa iegāja Turguta dzīvoklī, bet tas kā par brīnumu bija tukšs. Nevienas pašas dzīvas dvēseles. Tēvs īvs un viņa biedri bija izgaisuši. Anna apstājās un ieklausījās, vai neizdzirdēs kādu troksni, taču katedrāles sarga miteklī valdīja absolūts klusums.
Viņa uzmanīgi nopētīja nelielo dzīvokli. Guļamistabas durvis viņa atgrūda vaļā, cīnīdamās ar lielām bailēm. Arī tur neviena nebija, tikai gulta izskatījās atbīdīta no parastās vietas. Anna apstaigāja telpu pēc telpas. Dzīvojamo istabu, virtuvi, vannasistabu. Nekur pilnīgi nekā aizdomīga. Taču Anna zināja, ka tepat jābūt durvīm uz kādu slepenu eju, — jo trīs vīri taču nevarēja tik vienkārši izkūpēt gaisā.
Viņa izstaigāja dzīvokli vēlreiz. Izklaudzināja virtuves sienasskapi. Nopētīja koka grīdu un nometās ceļos. Beidzot atradās vieta, kur zem grīdas dunēja tukšums. Sameklējusi pamatīgu tuteni un āmuru, Anna atlauza dēļus. Skatienam atklājās kāpnes, kas veda lejup zemes dzīlēs. Ejā valdīja tumsa un klusums.
Tēvs īvs un viņa biedri neapšaubāmi bija aizgājuši pa šo ceļu, Anna nolēma viņiem sekot, bet vispirms vajadzēja atrast kādu lukturīti vai sveci. Virtuvē atradās neliela kabatas baterija, kuras gaisma nebija neko spoža, — tomēr labāk nekā nekas. Anna paņēma ari sērkociņu kastīti. Ari svcce un pāris trauku dvieļu tika atzīti par pazemē noderīgām mantām. Klusībā skaitīdama lūgšanu svētajai Džcmmai, kas ir visu pārgalvīgo un neiespējamo dēku aizbildne, Anna sāka kāpienu lejup pa šaurajām kāpnēm.
* * *
Mendibs, taustīdamies pilnīgā tumsā, gāja pa apakšzemes eju. Šo mitro un pieglumējušo ceļu viņš lieliski atcerējās. Viņam tomēr bija izdevies te iekļūt — par spīd kapsētas sargam, kas bija mēģinājis viņu aizkavēt. Tikai ieraudzījis, ka Mendibs draudīgi satver lāpstu, vecais vīrs bija atkāpies. Atslēgu Mendibs bija atradis vecajā vietā zem akmens vāzes. Arī slepeno mehānismu, kas iedarbināja ejas atveri, nebija grūti atrast.
Tunelī trūka gaisa. Pazemes trūdu smaka likās smacējoša un predga, taču Mendibs apzinājās, ka vienīgā cerība uz glābiņu ir meklējama Turguta miteklī, tāpēc, nelikdamies nc zinis par nespēku, sāpēm, reiboni un nelabumu, viņš soli pa solim virzījās uz priekšu.
Vienīgais gaismeklis bija šķiltavas, kuras vajadzēja lietot taupīgi. Turklāt to liesmiņa bija pārāk niecīga, lai izgaismotu ceļu. Doma, ka varētu noklīst pazemes labirintā un vairs nekad neizkļūt virszemē, iedvesa šausmas.
Bakalbasi vīri ienāca kapsētā tikai dažas minūtes vēlāk. Arī viņi steidzās uz kapliču, kuras durvis sargāja marmora eņģelis. Aizritēja vēl īss brītiņš, un abi bija nokāpuši pazemē un steidzās Mendibam pa pēdām.
— Viņi iegāja tur, — teica viens no karabinieriem.
Marko nopētīja eņģeli, kurš, draudīgi pastiepis zobenu, šķiet, aizliedza viņiem kāpt pār kapeņu slieksni.
— Ko darīsim? — jautāja Pjetro.
— Iesim iekšā un sameklēsim viņus.
Jau atkal labu bridi aizņēma durvju atmūķēšana. Gaidot, kamēr mūķīzera lietošanas speciālists tiks galā ar slēdzeni, Marko un viņa vīri apsēdās uzsmēķēt, joprojām nemanīdami, ka viņus arī šeit uzmana klusās un nemanāmās armijas kareivji.
Turguts un Ismets nervozi staigāja pa apakšzemes telpu. Gaidīšana šķita mokoša. Kopā ar viņiem bija arī trīs no Urfas atbraukušie vīri. Tiem bija izdevies nojaukt karabinieriem pēdas, un nu viņi jau vairākas stundas gaidīja, patvērušies šai pazemes istabā. Drīz vajadzēja ierasties pārējiem biedriem. Bakalbasi jau bija brīdinājis, ka šurp dodas arī Mendibs, — te viņu vajadzēja nomierināt un sagaidīt pārējos. Gan jau pēc tam izlems, ko darīt tālāk.
Tālumā atskanēja steidzīgi soļi, un Turguts bailēs nodrebēja. Krustdēls mierinoši uzsita viņam pa plecu.
— Neuztraucies, viss būs kārtībā. Mums taču ir dotas skaidras pavēles, mēs zinām, kas darāms.
— Man ir nelāga priekšnojauta, ka tūlīt notiks liela nelaime.
— Nepiesauc! Viss notiks, kā plānots.
— Nē, es zinu, ka būs nelaime.