Выбрать главу

—    Labāk apklusti!

Mendiba soļi pazemes velvēs atbalsojās visai skaļi, taču ne Turguts, ne Ismets nebija saklausījuši citus nācējus — no pretējās puses klusiem soļiem bija piezagusies trīs priesteri. Tēvs īvs, tēvs Deivids un tēvs Zo-

v _ …….

zefs viņus vēroja jau labu brīdi. Sī trijotne vairs neatgādināja dievbijīgus garīdzniekus — tagad tic bija trīs modri kareivji.

Pazemes telpā iestreipuļoja Mendibs. Viņš vēl paguva ieraudzīt Turgutu, bet jau nākamajā mirklī viņa skatiens satumsa un viņš pakrita zemē, zaudējis samaņu. Ismets nometās ceļos, lai pārbaudītu pakrituša­jam pulsu.

—   Ak Dievs! Viņš spēcīgi asiņo. Sānos ir ievainojums, bet plauša lai­kam nav skarta, citādi viņš līdz šejienei nebūtu ticis. Padod man ūdeni un kaut ko, lai varu iztīrīt brūci.

Vecais Turguts šausmās izvelbtām acīm pasniedza krustdēlam pudeli ūdens un tīru dvieli. Ismets pārplēsa Mendiba netīro kreklu un rūpīgi izmazgāja brūci.

—   Vai tad te lejā neglabājas arī aptieciņa? — viņš nepacietīgi no­prasīja.

Turguts klusēdams pamāja. Sameklējis kārbu, viņš to padeva Ismetam.

Puisis izskaloja ievainojumu ar ūdeņraža pārskābi un apsmērēja ar dezinficējošu ziedi. Neko citu Mendiba labā viņš darīt nespēja.

Bakalbasi vīri viņam netraucēja apkopt ievainoto, lai gan klusībā sprieda, ka nav jēgas ārstēt cilvēku, kurš tik un tā ir lemts nāvei. Men­dibam jāmirst, jo tā izlēmis Adaijs.

—    Ko tu tur veltīgi pūlies, — atskanēja balss.

No tumšās ejas iznāca vēl viens no Bakalbasi komandētajiem, un pēc mirkļa parādījās arī viņa biedrs. Abi izstāstīja pēdējo stundu notikumus. Iegrimuši sarunā, vīri nemanīja, ka pa eju tuvojas vēl citi nācēji.

Pazemes telpā iebruka Marko un vismaz ducis karabinieru, kas tūdaļ pavērsa pistoles pret sēdētājiem.

—    Nekustēties! Jūs visi esat arestēti! — uzsauca Marko.

Neko vairāk pateikt viņš nepaguva, jo viņam cicši garām aizšāvās lode. Tūdaļ sākās apšaude, kurā acumirklī iesaistījās ari Bakalbasi vīri.

Gan karabinieri, gan Kopienas vīri centās atrast kādu aizsegu, kur patverties no lodēm, pirmās no kurām bija raidījuši neredzami šāvēji — noslēpumains trešais spēks.

Marko piesardzīgi pustupus līda gar sienu, lai nokļūtu Bakalbasi cil­vēkiem aiz muguras. Taču līdz telpas viņam galam tikt nebija iespējams, šāviņi atkal kapāja grīdu, un nekādi nebija saprotams, kur slēpjas šāvēji. Tad atskanēja sievietes balss:

—    Marko, uzmanies! Viņi ir te augšā!

Anna iznāca no slēpņa. Viņa labu brīdi bija slēpusies aiz trim garīdz­niekiem, kas neviļus bija izvadījuši viņu pa apakšzemes ccļu līdz pat šai plašajai pazemes telpai. Tēvs īvs atskatījās un viņa sejā pavīdēja neiz­pratnes pilna izteiksme.

—   Anna?!

Meitene metās bēgt, taču tēvs Žozefs bija veiklāks un viņu panāca. Pēdējais, ko Anna paguva saskatīt, bija spēcīga dūre, kas tuvojas viņas sejai. No priestera sitiena viņa zaudēja samaņu.

—    Ko tu dari? — noprasīja īvs de Sārnī.

Atbildes nebija. Pat ja tēvs Žozefs mēģinātu atbildēt, viņa vārdus nomāktu šāvienu troksnis. Lodes skrēja uz visām pusēm. Priesteru trijot­nei vajadzēja atbildēt gan uz karabinieru, gan Urfas vīru šāvieniem.

Aizritēja dažas minūtes, un notikumos iesaistījās jauni dalībnieki. Tie bija neredzamā karaspēka kareivji, kuri uzradās pēkšņi un zibenīgi nonāvēja gan Turgutu, gan Ismetu, gan divus urfiešus.

Šāvieni bija sadrebinājuši senās velves, un no griestiem sāka birt smiltis un akmeņi. Taču kauja turpinājās ar vēl lielāku niknumu.

Anna atguva samaņu. Briesmīgi sāpēja galva. Ar lielām pūlēm uzsē­jusies sēdus, viņa ieraudzīja trīs garīdzniekus ar ieročiem rokās. Par neredzamā karaspēka ierašanos viņa neko nezināja. Gribēdama palīdzēt Marko, Anna satvēra asu akmeni, piecēlās un tuvojās priesteriem. No visa spēka viņa trieca akmeni pret Deividu. Tēvs Žozefs tūdaļ pavērsa pret viņu ieroci, taču nepaguva izšaut, jo pamatīgs akmeņu birums no ejas griestiem trāpīja viņam pa plecu.

Arī īvs de Šarnī bija ievainots un raudzījās uz Annu dusmās kvēlo­jošām acīm. Meitene metās bēgt, cerēdama izglābties no garīdznieka un akmeņu krusas. Taču juccklī, putekļos un pustumsā, ko plosīja vien šāvienu ugunis, viņa nespēja atrast ceļu, pa kuru bija atnākusi šurp. Uz glābiņu vairs nebija ko cerēt. Anna skrēja, dzirdēdama, ka netālu aiz muguras kaut ko nesaprotamu izkliedz tēvs īvs.

Tad atskanēja apdullinoša dārdoņa, kas skaļumā pārspēja līdzšinējos trokšņus. Šausmas aizžņaudza Annai elpu. Likās, gan tēvs īvs, gan Marko sauc viņu vārdā. Annai aizķērās kāja, un viņa paklupa. Apkārt biezēja piķa melna tumsa. Sajutusi kādas rokas pieskārienu, meitene iekliedzās.

—    Anna?

—    Ak Dievs!

Viņa nezināja, kur nonākusi. Viena vienīga tumsa. Sāpēja galva un daudzie sasitumi. No bailēm trūka elpas. Viņa zināja, ka aiz rokas viņu

cicši satvēris īvs de Sārnī. Anna pūlējās izrauties, taču tvēriens bija pā­rāk stingrs. Marko balss vairs nebija saklausāma, nedzirdēja arī šāvie­nus. Kas īsti bija noticis? Kur viņa nonākusi?

—   Anna, mēs esam pagalam. No šejienes mēs nemūžam neizkļūsim, — teica īvs dc Šarnī, un viņa balsī jautās ievainojuma izraisītas sāpes. — Dzīdamies jums pakaļ, cs pazaudēju lukturīti, un tas nozīmē, ka mēs mirsim tumsā, — viņš piebilda.

—    Pietiek! Nerunājiet tā!

—    Man ļoti žēl, Anna. Tiešām ļoti žēl. Jūs nebijāt pelnījusi nāvi.

—    Jūs gribat mani nogalināt! Jūs esat nolēmuši nogalināt mūs visus!

Priesteris klusēja. Anna somiņā sameklēja sērkociņus un sveci. Taus­tīdamās pa somu, viņa uzdūrās mobilajam tālrunim. Aizdedzinājusi sveci, viņa ieraudzīja tēva īva eņģeliski skaisto seju, ko tagad bija izķē­mojusi sāpju grimase. Priesteris bija smagi ievainots.

Anna piecēlās un izpētīja telpu, kur abus bija iesprostojis nogru­vums. Akmeņi eju bija aizbēruši līdz pašai augšai, un nebija cerību tos izkustināt. Viņi bija ieslodzīti pavisam nelielā tuneļa atzarojumā, un bija skaidrs, ka no šejienes viņi dzīvi neizkļūs.

Viņa apsēdās līdzās priesterim un, apjautuši, ka pašas liktenis vairs nav grozāms, nolēma aiziet no šīs pasaules, kā žurnālistei pieklājas. Tēvs īvs neredzēja, kā viņa izvelk no somas mobilo telefonu. Kā pēdējais tā atmiņā bija saglabājies Sofijas numurs. Varbūt tagad notiks brīnums un Sofija beidzot atbildēs. Varbūt telefons spēs viņu balsis nogādāt virszemē. Vajadzēja tikai neuzkrītoši nospiest vienu taustiņu, un telefons auto­mātiski zvanīja uz Sofijas numuru.

Viņa piespieda tēva īva asiņojošajai brūcei trauku dvieli, ko bija paķē­rusi līdzi no Turguta virtuves. Priesteris raudzījās viņā stiklainām acīm.

—    Man ļoti žēl, Anna.

—    Jā, to jūs man jau teicāt. Labāk izskaidrojiet man visu šo neprātu.

—    Ko lai cs jums skaidroju? Kas no tā mainīsies? Mēs tik un tā te mirsim.

—    Es gribu zināt, kāpēc mirstu. Jūs esat tcmplictis tāpat kā jūsu draugi, vai ne?

—    Jā, mēs esam tcmplicši.

—    Un kas ir tie otri? Tie, kuri izskatījās pēc turkiem? Tic, kuri bija kopā ar katedrāles sargu.

—    Tic ir Adaija cilvēki.

—    Kas ir Adaijs?

—    Virsgans. Svētā līķauta Kopienas virsgans. Viņi grib dabūt…

—    Grib dabūt Sindoni? -Jā.

—   Viņi to grib nolaupīt?

—   Viņi paši uzskata, ka Sindone pieder viņiem. Jēzus pats to viņiem nosūtīja.