Anna klusībā nosprieda, ka priesteris sācis murgot, un tuvināja viņa sejai sveci. īva de Sārnī lūpās parādījās smaids.
— Nē, es neesmu jucis. Varbūt arī jūs esat lasījusi, ka pirmajā gadsimtā Edesā valdīja ķēniņš Abgars. Viņš bija spitālīgs, taču tika izdziedināts, pateicoties Jēzus līķautam. Vismaz tā vēsta leģenda. Un tam nešaubīgi tic Edesas pirmās kristīgās kopienas pēcteči. Viņi ir pārliecināti, ka pilsētas valdnieks atguva veselību, kad uz Edesu kāds atgādāja līķautu.
— Kas līķautu atnesa?
— Tradīcija apgalvo, ka tas bijis viens no Jēzus mācekļiem.
— Bet Sindones vēsture taču ir raiba, un Edesu tā pameta jau tālā senatnē…
— Jā, pilsētas kristiešiem to nolaupīja Bizantijas imperatora karaspēks…
— Imperatoru sauca par Romānu Lekapēnu, vai ne?
— Jā, kad Romāns Lekapēns līķautu nolaupīja, Edesas kristieši zvērēja, ka darīs visu, lai svētumu atgūtu. Edesas kristīgā kopiena ir viena no vissenākajām pasaulē un nekad nav atmetusi centienus atgūt savu relikviju. Bet mēs jau daudzus gadsimtus viņiem to liedzam. Sindone vairs nepieder edesiešiem.
— Vai visi mēmie bija šīs Kopienas locekļi?
— Jā, tie ir Adaija kareivji. Puiši, kuri uzskata, ka ir liels gods upurēt mēli. Mēli viņiem izgriež, lai viņi nevarētu runāt gadījumā, ja tiktu arestēti.
— Drausmīgi!
— Ari tā ir tradīcija. Laikam pirmais mēli sev izgriezt lika Marcijs, valdnieka Abgara arhitekts. Mčs gādājam, lai Sindone nenonāktu viņu rokās, tāpat nepieļaujam, lai viņi tiktu arestēti. Jo, atklājot Kopienu, varētu tikt atklāta arī mūsu pastāvēšana. Marko Valoni ir taisnība: ugunsgrēki katedrālē tiek izraisīti ļaunprātīgi. Tos sarīko Kopienas cilvēki, lai izceltos juceklis, kas palīdzētu nolaupīt Sindoni. Taču mēs allaž esam tuvumā. Jau gadsimtiem ilgi templieši gādā, lai šī zādzība nenotiktu.
īvs de Šarnī sāpēs ievaidējās. Viņam reiba galva, un pustumsā viņš tik tikko spēja saskatīt Annas seju. Sieviete turēja mobilo telefonu pavisam tuvu viņa lūpām, nezinādama, vai Sofija uz zvanu ir atbildējusi, nezinādama, vai kāds šo sarunu klausās. Anna negribēja, ka patiesība nomirst kopā ar viņu. Vajadzēja mēģināt to nogādāt dienas gaismā, un šī bija vienīgā iespēja.
— Kas gan templiešiem ir kopīgs ar Sindoni un jūsu aprakstīto Kopienu?
— Mēs šo relikviju nopirkām no imperatora Baldvina. Tā likumīgi pieder mums.
— Bet Sindone taču ir viltojums! Jūs pats labi zināt, ka analīzes ar radioaktīvo oglekli pierādīja, ka audekls ir darināts trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā gadsimtā.
— Zinātniekiem ir taisnība, šis audekls tiešām ir austs trīspadsmitā gadsimta beigās. Bet jūs zināt, ka arī zinātnieki nespēj izskaidrot, kāpēc audeklam pieķērušies ziedputekšņi, kas ir identiski tiem, kuri pirms divtūkstoš gadiem nosēdušies Ģenecaretes ezera krastos. Tāpat ari asins daļiņas ir īstas un atbilst gan arteriālajām, gan venozajām asinīm. Turklāt linaudekls neapšaubāmi ir austs Austrumos. Tāpat asins serums ir skaidri iezīmējis visas brūces, ko Jēzus guva šaustīšanas laikā.
— Tad kā jūs to varat izskaidrot?
— Jūs pati zināt. Vismaz bijāt rikai pussoli no pareizās atbildes. Jūs taču bijāt aizbraukusi uz Franciju, uz Lirī.
— Jums zināms ari tas?
— Mums zināms viss, pilnīgi viss. Mēs zinām absolūti visu, ko jūs esat teikusi un darījusi. Jūsu intuīcija nemeloja: Tempļa ordeņa pēdējais
Normandijas vizitators Žofrč de Šarnē tiešām ir mans sencis. Mūsu dzimta ordenim dāvājusi daudz dēlu.
Annu šis stāsts apbūra. Viņa apzinājās, ka ir guvusi iespēju uzklausīt atzīšanos, kas citos apstākļos nemūžam nebūtu atskanējusi. Žēl, ka patiesībai būs jāpaliek kopā ar viņu šai akmens kapā. Rakstu par Sindones vēsturi viņai tā arī neizdosies nopublicēt. Par spīti bezcerībai Anna jutās lepna, ka ir pratusi nokļūt tik tuvu noslēpuma atminējumam.
— Stāstiet tālāk.
— Nē, pietiks.
— De Sārnī, jums drīz būs jāstājas Dieva priekšā. Labāk ierasties tur ar tīru sirdsapziņu, izsūdziet savus grēkus. Atklājiet, kas jūs pamudināja pievērsties ārprātam, kura dēļ dzīvību zaudējuši tik daudzi.
— Jūs gribat, lai es sūdzu grēkus? Kam?
— Man. Jums būs vieglāka sirds, bet man pašas nāve vairs neliksies tik bezjēdzīga. Jūs taču ticat Dievam. Viņš dzirdēs visu, ko teiksiet.
— Dievam nav jāklausās vārdos izteiktais, viņš tāpat zina visu, kas notiek katra cilvēka sirdī. Vai jūs Dievam ticat?
— Nezinu. Es ceru, ka viņš pastāv.
Tēvs īvs brīdi klusēja. Tad notrauca no pieres sviedrus un saņēma plaukstā Annas roku. Viņa paslcpus joprojām turēja telefonu paceltu.
— Ari mans sencis Fransuā de Šarnē bija Tempļa ordeņa bruņinieks un jau pavisam jauns bija nokļuvis Austrumos. Nestāstīšu jums par viņa neskaitāmajiem piedzīvojumiem, pateikšu tikai to, ka dažas dienas pirms Akras cietokšņa krišanas saracēņu rokās Tempļa lielmestrs viņam uzticēja pienākumu izglābt Kristus līķautu, kas glabājās cietoksnī kopā ar citiem ordeņa dārgumiem. Lai tālajā ceļojumā relikvija neciestu, mans sencis to izritināja visā garumā, pārklāja ar ļoti līdzīgu linaudekla gabalu un rūpīgi salocīja. Tad Fransuā de Sarnē atgriezās Francijā, kā lielmestrs viņam bija pavēlējis.
Ievilcis elpu, priesteris turpināja: — Kad de Šarnē un Marscļas mestrs audeklu atkal atritināja, viņi apstulba no pārsteiguma, jo arī uz otra audekla bija parādījies Kristus attēls. Varbūt notikušajam ir iespējams kāds ķīmisks izskaidrojums. Varam ari to uzskatīt par brīnumu. Katrā ziņā kopš šī brīža pastāvēja divas Sindones un uz abām bija īstenais Kristus atveids.
— Ak Dievs! Tas izskaidro…
— Tas izskaidro, kāpēc radioaktīvā oglekļa analīzes liecina, ka audekls ir tapis trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā gadsimtā. Tāpat tas izskaidro, kāpēc uz audekla tomēr ir atrodami senie ziedputekšņi un asins daļiņas. Sindone ir svēta. Uz tās ir Kristus tēls un viņa ciešanu pēdas. Kristus bija tieši tāds, Anna. Tāds viņš bija. Ar šādu brīnumu Dievs pagodināja eie Šarnē dzimtu. Vēlāk gan relikvija nokļuva pie cita ģimenes atzara, kas sevi dēvēja par dc Šarnī. Taču to varu nestāstīt, jo tālākā Sindones vēsture jums ir labi zināma. Tagad arī jūs zināt svētā līķauta noslēpumu. Patiesība ir zināma tikai nedaudziem izredzētajiem. Tāds ir stāsts par neizskaidrojamu brīnumu, jo tas patiesi bija Dieva paveikts brīnums.
— Taču jūs teicāt, ka pastāv divas Sindones: īstā, kuru ordenis nopirka no imperatora Baldvina, un otra, tā, kura glabājas šeit, Turīnas katedrālē un ir itin kā īstās Sindones negatīvs. Kur jūs to glabājat? Pasakiet.
— Glabājam ko?
— īsto Sindoni. Šeit katedrālē taču ir tikai kopija.
— Nē, tā nav kopija. Arī šī ir īsta.
— Tomēr kur ir otra? — Anna pacēla balsi.
— Arī es to nezinu. Zaks de Molē pavēlēja to sargāt kā vislielāko dārgumu. Paslēptuve tiek turēta noslēpumā un ir zināma tikai nedaudziem cilvēkiem. Vienīgi lielmestrs un septiņi ordeņa mestri zina, kur glabājas svētais līķauts.
— Vai šī slepenā vieta nevarētu būt lorda Makkola pils Skotijā?
— Es to nezinu. Zvēru.
— Bet jūs taču zināt, ka Makkols ir lielmestrs, bet Umberto D'Alakva, Pols Bolārs, Armāns de Kiro, Džefrijs Mountbeitens, kardināls Vizjē…
— Pietiek! Esmu noguris, un ievainojums stipri sāp. Es mirstu.