— Viņi ir Tempļa mestri. Tāpēc viņi ir neprecējušies un tik ļoti atšķiras no frivolajiem un izlaidīgajiem ļaudīm, kas līdzīgi kā viņi ir apveltīti ar varu un naudu. Viņi allaž turas nomaļus, izvairās no preses uzmanības. Viņiem reklāma nav vajadzīga. Elizabetei bija taisnība.
— Lēdija Makkcnija ir ļoti gudra sieviete. Tāpat kā jūs un doktore Galloni.
— Jūs esat sektanti!
— Nē, Anna, nē! Nomierinieties! Ļaujiet man izteikties ari Tempļa aizstāvībai. Ordenis šos ilgos gadsimtus ir izdzīvojis tikai tāpēc, ka pret mums vērstās apsūdzības nebija patiesas. Filips Skaistais un pāvests Klcmcnts apzinājās, ka mūs apmelo, viņi kāroja pēc ordeņa bagātībām. Karalis sevišķi tīkoja iegūt svēto līķautu — viņš cerēja, ka tādējādi kļūs par varenāko Eiropas valdnieku. Es zvēru, Anna, ka gadsimtu gaitā mēs, templieši, vienmēr esam bijuši taisnīguma pusē. Vismaz mēs, īstie templieši. Es zinu, ka ir daudz dažādu sektu un masonu biedrību, kas arī uzdodas par Tempļa mantiniecēm. Šiem viltvāržiem ar īsteno Tempļa ordeni nav nekā kopīga. Turpretī mūsu slepeno organizāciju dibināja pats Zaks dc Molē, nodrošinādams ordeņa pastāvēšanu cauri laikiem. Mēs esam piedalījušies daudzos un dažādos nozīmīgos vēstures notikumos: Franču revolūcijā, Napoleona laiku karos un sabiedrības pārmaiņās, Grieķijas neatkarības cīņās, tāpat arī franču Pretošanās kustībā Otrā pasaules kara laikā. Vienmēr esam veicinājuši demokratizācijas procesus visā pasaulē. Nekad neesam iesaistījušies norisēs, par kurām mums būtu jākaunas.
— Templis slēpjas ēnā, un tam nevar būt nekā kopīga ar demokrātiju. Ordeņa vadoņi ir ārkārtīgi bagāti, bet es neticu, ka tādas bagātības ir savienojamas ar godīgumu.
— Jā, viņi ir bagāti, taču šīs bagātības viņiem nepieder, tās pieder ordenim. Viņi ir tikai šo līdzekļu pārvaldnieki, lai gan jāatzīst, ka tieši viņi, būdami apveltīti ar izcilām prāta spējām, šīs bagātības nemitīgi vairo. Pēc mestru nāves viss atgriežas ordeņa rokās.
— Kopīgā fondā.
— Jā, kopīgā fondā, kas ir ordeņa finansiālā sirds. Izmantojot šos līdzekļus, mēs varam būt klātesoši visur un vienmēr. Zinām visu par visiem, tāpat kā zinājām, kas un ko runā Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā. Mēs esam visur, — tikko dzirdami atkārtoja tēvs īvs.
— Pat Vatikānā.
— Lai Dievs man piedod.
Tie bija pēdējie īva de Sārnī vārdi. Atklājusi, ka priesteris ir miris, Anna iekliedzās. Viņa aizspieda mirušajam acis un sāka šņukstēt, prātodama, cik ilgi vēl būs jāgaida nāve. Varbūt vairākas dienas. Viņa bija apglabāta dzīva — un šī atziņa bija briesmīgāka par visu. Anna pacēla telefona klausuli augstāk.
— Sofij? Sofij, tu mani dzirdi? Palīdzi man!
Telefons klusēja. Viņā pusē neviena nebija.
Taču Sofija Galloni izmisusi kliedza: — Anna, Anna, mēs tevi dabūsim ārā no turienes!
Savienojums bija pārtrūcis pirms dažām sekundēm. Droši vien Annas telefons bija izlādējies. Sofija bija dzirdējusi Marko kliedzienus, karabinieru sasaukšanos un šāvienu troksni. Vīri baidījās, ka tuneļu griesti tūliņ iebruks. Sofija ilgāk vairs nebija kavējusies un, pārkāpusi Marko pavēles, steidzās pamest kabinetu. Viņa vēl nebija tikusi līdz ārdurvīm, kad ietrinkšķējās mobilais. Sofija, domādama, ka zvanītājs ir Marko, atbildēja, nepaskatoties displejā. Un apstulba, izdzirdusi Annas Himenesas un tēva īva balsis. Tā viņa stāvēja, piespiedusi aparātu pie auss, pūlēdamās nepalaist garām nc vārda un pat nemanīdama, ka garām skrien vīri, kas steidzas atbrīvot pazemes nogruvuma ieslodzītos biedrus.
Minerva pēc laiciņa atrada Sofiju izmisīgi raudam. Telefonu viņa joprojām žņaudzīja plaukstā.
— Sofij! Kas noticis? Lūdzu, nomierinies!
Sofija izstāstīja dzirdēto. Minerva apstulbusi klausījās un tad teica:
— Braucam uz kapsētu, te mums tik un tā vairs nav ko darīt.
Abas sievietes izgāja uz ielas. Nemanīja nevienas brīvas karabinieru
mašīnas, tāpēc viņas pamāja taksometram. Sofija joprojām raudāja. Viņa jutās vainīga, ka nebija pratusi palīdzēt Annai Himcnesai.
Viņas iesēdās automašīnā un devās ceļā. Taksometrs apstājās pie krustojuma, bet, tikko atsācis braukt, taksists šausmās iekliedzās. Taisni virsū brāzās milzīgs kravas auto. Nakts klusumu satricināja sadursmes troksnis.
49
Adaijs klusi raudāja. Viņš bija ieslēdzies savā kabinetā un aizliedzis ienākt pat Guneram. Jau vairāk nekā desmit stundu viņš te sēdēja tukšumā aizklīdušu skatienu, ļaudamies vispretrunīgāko jūtu viļņiem.
Viņš bija cietis sakāvi, un viņa ietiepības dēļ daudzi bija zaudējuši dzīvību. Laikraksti par notikušo nerunāja — presē parādījās vienīgi īsa ziņa, ka Turīnas pazemes ejās noticis nogruvums, kurā gājuši bojā vairāki strādnieki, starp tiem daži Turcijas pilsoņi.
Mendibs, Turguts, Ismets un vēl citi brāļi uz mūžiem bija palikuši aprakti zem iebrukušajām velvēm. Viņu līķus neviens nekad neatradīs. Adaijam nebija viegli izturēt skatienus, ko viņam veltīja Mendiba un Ismeta vecāki. Tie viņam nepiedeva, tie viņam nekad nepiedos. Viņam nebija piedevusi neviena māte, kuras dēlam viņš bija lūdzis ziedot mēli. Lūdzis nest bezjēdzīgu upuri uz neiespējama sapņa altāra.
Dievs nebija viņu pusē. Kopienai vajadzēja samierināties, ka svētais līķauts nekad netiks atgūts, jo tāda ir Dieva griba. Virsgans negribēja ticēt, ka visas šīs neveiksmes Dievs sūtījis vienīgi tālab, lai pārbaudītu viņu spēku un apņēmību.
Adaijs pabeidza rakstīt testamentu, kurā sniedza visprecīzākos norādījumus, kas un kā darāms nākotnē. Šai dokumentā viņš noteica, ar kādām īpašībām jābūt apveltītam jaunajam virsganam: tam jābūt labsirdīgam, godkāres neskartam cilvēkam ar tīru sirdi. Un galvenais, šim cilvēkam jāmīl dzīve — Adaijs pats to nekad nebija pratis. Nākamais virsgans būs Guners. Adaijs salocīja dokumentu, ievietoja to aploksnē un aizzīmogoja. Aploksne bija adresēta Kopienas ganu padomei, tieši viņu pienākums bija izpildīt virsgana pēdējo gribu. Viņi nevarēs pretoties Adaija lēmumam, jo kopš sākta gala ikviens virsgans pats izraugās sev sekotāju.
Visbeidzot Adaijs no atvilktnes izņēma zāļu pudelīti, izbēra tabletes saujā un norija tās citu pēc citas — visas līdz pēdīgai. Tad apsēdās ērtajā atpūtas krēslā, atspieda galvu pret atzveltni un iegrima miegā. Viņu gaidīja mūžība.
50
Kopš avārijas bija aizritējuši gandrīz septiņi mēneši. Viņa kliboja. Pēc četrām operācijām viena kāja bija jūtami īsāka par otru. Arī seja vairs nebija gaiša un starojoša kā agrāk. Tagad to bija izvagojušas grumbas un rētas. Tikai pirms četrām dienām viņa bija iznākusi no slimnīcas. Fiziskās brūces vairs gandrīz nesāpēja, taču sāpes, kas plosīja krūtis, bija nesalīdzināmi spēcīgākas par visu, ko viņa bija izcietusi pirms vairākiem mēnešiem.
Sofija Galloni iznāca no iekšlietu ministra kabineta. Priekšpusdienā viņa bija iegriezusies kapsētā un nolikusi ziedus uz Minervas un Pjetro kapa. Viņai pašai un Marko liktenis bija izrādījies labvēlīgāks: abi bija palikuši dzīvi. Vienīgi Marko nekad vairs nevarēs strādāt, tagad viņš bija ratiņkrēslam uz mūžu piesaistīts invalīds, turklāt viņu nomāca smagas psiholoģiskas problēmas. Viņš nolādēja sevi, būdams pārliecināts, ka tikai viņa vainas dēļ tik daudzi puiši palikuši pazemē zem drupām. Viņi palika tai slepenajā ejā, kuras esamību Marko nojauta, bet kuru nekādi nebija spējis laikus atrast.