Iekšlietu ministrs nebija vienīgais, kurš tikko bija runājis ar Sofiju. Sarunā piedalījās arī Kultūras ministrs, jo Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa vienlīdz bija pakļauta abām ministrijām.
Ministri bija lūguši, lai Sofija uzņemas nodaļas vadību, taču viņa pieklājīgi bija atteikusies. Sofija apzinājās, ka ir pamatīgi satraukusi un izbiedējusi šos politiķus un, iespējams, tāpēc viņas dzīvībai atkal draudēs briesmas. Taču Sofiju tas vairs neuztrauca.
Viņa ministriem bija nosūtījusi detalizētu ziņojumu par svētā līķauta lietu, kurā sīki un smalki bija izklāstījusi visu, ko zināja. Viņa bija atreferējusi ari Annas Himenesas un tēva īva sarunu. Oficiāli lieta skaitījās atrisināta, bet slepena — proti, tās rezultātus nedrīkstēja darīt zināmus plašākai sabiedrībai. Tagad tas bija valsts noslēpums. Bet Anna mirusi gulēja kādā Turīnas pazemes ejā līdzās pēdējam de Sārnī dzim tas templietim.
Ministri Sofijai laipni aizrādīja, ka viņas ziņojums tiem nešķiet gluži ticams, un aizrādīja, ka viņai neesot ne liecinieku, ne pierādījumu — pilnīgi nekā, pat visniecīgākā dokumenta, kas apstiprinātu to, kas pavēstīts viņas ziņojumā. Vispār jau viņi sliecoties Sofijai ticēt, tomēr varbūt doktore Galloni kļūdotics… Viņi taču nevarot apsūdzēt nez kādos nodarījumos lordu Makkolu, Umberto D'Alakvu, doktoru Bolāru un tamlīdzīgus ļaudis. Šie vīri bija finanšu pasaules balsti, bez viņu investīcijām nespēja attīstīties neviena valsts. Tāpat Sofijai tika teikts, ka būtu gaužām dīvaini, ja abi ministri ierastos Vatikānā un paziņotu pāvestam, ka viņa kardināls Vizjē patiesībā ir templietis. Nē, nekādi nebija iespējams vērsties pret šiem cilvēkiem ar nopietnām apsūdzībām, jo viņi taču nekādu noziegumus nav pastrādājuši, — pat ja Sofijas rakstītais būtu patiesība. Šie ietekmīgie ļaudis neperina prctvalstiskas sazvērestības, necenšas gāzt demokrātisku iekārtu, nav saistīti ar mafijas tipa bandām — tie vispār nav nodarījuši neko nosodāmu. Vienīgais, ko viņiem var pārmest, ir piederība Tempļa ordenim… Bet tas taču nebūtu noziegums, pat ja šāds ordenis patiešām pastāvētu.
Ministri centās Sofiju pārliecināt, lai viņa uzņemas Marko Valoni pienākumus. Bet ja viņa no nodaļas vadītājas vietas atsakās, kuru tad izraudzīties: Antonīno vai Džuzepi?
Sofija pat negribēja domāt par šādu izvēli. Viņa apjauta, ka viens no diviem ir nodevējs. Kurš — karabinieris vai vēsturnieks? To viņa nezināja un nezinās. Skaidrs bija tikai tas, ka viens no kolēģiem visu laiku bija informējis templiešus par notikumiem nodaļā. Tēvs īvs bija teicis: templiešiem ir zināms it viss, jo tiem visur ir savi ziņotāji.
Sofija nezināja, ko darīs nākotnē, bet tagad viņai priekšā stāvēja tikšanās ar cilvēku, kurā viņa par spīti visam joprojām bija iemīlējusies. Viņa sevi turpmāk nemānīs: Umberto D'Alakva bija kas vairāk par mu| ķīgu apsēstību.
Nospiežot gāzes pedāli, kāja atkal iesmeldzās. Sofija sen nebija sēdusies pie stūres. Kopš avārijas dienas ne reizi. Viņa zināja, ka notikušais nav parasts negadījums. Viņu bija mēģinājuši noslepkavot. Un D'Alakva nepārprotami bija centies viņu izglābt, aicinādams sev līdzi uz Sīriju. Templieši nenogalina — tā bija teicis tēvs īvs un tūlīt piebildis: izņemot tos gadījumus, kad citādi rīkoties nav iespējams.
Sasniegusi D'Alakvas villas vārtus, viņa apstājās un gaidīja. Pēc brītiņa vērtnes aizslīdēja katra uz savu pusi. Sofija lēnām brauca uz mājas pusi un apstājās pie pašām durvīm. D'Alakva viņu sagaidīja uz sliekšņa.
— Sofij…
— Atvainojiet, ka par savu apmeklējumu nebrīdināju iepriekš…
— Lūdzu, nāciet iekšā.
Viņš aizveda Sofiju uz savu kabinetu un pats iekārtojās aiz rakstāmgalda. Šī masīvā mēbele bija lieliska barjera, kas sargāja viņu no klibās sievietes un tās zaļajām acīm, kas asi zibsnīja rētu izvagotajā sejā. Sofija joprojām bija skaista, tikai tagad tas bija traģisks skaistums.
— Domāju, ka jūs jau zināt, ka es valdībai nosūtīju detalizētu ziņojumu par Sindones lietu. Es viņus informēju arī par to, ka pastāv slepena organizācija, kuras biedri ir ietekmīgi cilvēki, kuri uzskata, ka stāv pāri visiem likumiem, valdībām un sabiedrībai. Es aicināju veikt nopietnu izmeklēšanu un šos cilvēkus atmaskot. Bet jūs lieliski zināt, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Neviens neko neizmeklēs, un jūs arī turpmāk, palikdami ēnā, varēsiet raustīt neredzamus pavedienus.
D'Alakva neatbildēja, tomēr šķita, ka viņš vieglītēm piekrītoši paloka galvu.
— Es zinu, ka jūs esat Tempļa mestrs, ka esat devis šķīstības zvērestu. Varbūt esat zvērējis arī nabadzību? Nē, to gan laikam ne. Bet, ja runājam par baušļiem, jūs ievērojat tikai tos, kuri jums pašam ir izdevīgi… Dīvaini, es nekad neesmu sapratusi tos Baznīcas cilvēkus — un jūs savā ziņā esat viens no viņiem —, kas uzskata, ka drīkst melot, zagt un nogalināt, it kā šie būtu pavisam niecīgi grēciņi salīdzinājumā ar briesmīgo neķītras kopošanās nāves grēku, no kura viņi taču atturas. Varbūt, izrunājot tik piedauzīgus vārdus, es jūs aizvainoju?
— Man ļoti žēl, ka tā notika. Man žēl, ka jūsu draugs un priekšnieks Valoni kungs vairs nekad ncatgūs veselību, man ļoti žēl, ka bojā gāja jūsu draudzene Minerva un jūsu… Pjetro…
— Un par Annu Himenesu jūs nesērojat? Viņa tika apglabāta dzīva. Vai viņas jums nav žēl? Es ceru, ka visi šie mirušie jūsu sirdsapziņai nedod ne mirkli miera un sagādā jums neizturamas mokas. Es zinu, ka man nav nekādu izredžu cīņā pret jums un jūsu organizāciju. To man skaidri lika saprast. Un vēl mani mēģināja nopirkt, piedāvājot man kļūt par Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktori. Cik primitīvi!
— Ko jūs gribat, lai es daru? Sakiet!
— Ko tad jūs varat darīt? Neko. Neviens nevar atdzīvināt mirušos. Jūs vienīgi varētu man pateikt, vai es vēl joprojām esmu nāvinieku sarakstā. Vai man atkal draud autoavārija, vai varbūt šoreiz sabojāsies un šahtā iekritīs manas mājas lifts? Es gribētu to zināt, lai arī nākamajā reizē man līdzās negadītos nevainīgi cilvēki, kā tas notika ar Minervu.
— Jums nekas nenotiks. Dodu savu godavārdu.
— Un ko turpmāk darīsiet jūs? Dzīvosiet, izlikdamies, ka nekas nopietns nav noticis?
— Ja patiešām vēlaties to zināt, es atkāpjos no amata. Šobrīd visu savu uzņēmumu vadību pamazām nododu citās rokās.
Sofija nodrebēja. Viņa šo vīrieti vienlaikus mīlēja un ienīda.
— Vai tas nozīmē, ka jūs pametat Templi? Tas nav iespējams. Jūs taču esat viens no septiņiem mestriem. Jūs zināt pārāk daudz, turklāt tādi cilvēki kā jūs nebēg.
— Kāpēc un no kā lai cs bēgtu? Es vienkārši atbildēju uz jūsu jautājumu. Esmu nolēmis atkāpties no amatiem, turpmāk pievērsties tikai zinātnei un palīdzēt sabiedrībai citādi, nekā to esmu darījis līdz šim.
— Un kā tad jūsu celibāts?
D'Alakva atkal brīdi klusēja. Viņš saprata, cik dziļi ievainota ir
Sofija, taču nevarēja viņai piedāvāt nekādu mierinājumu. Viņš nezināja, vai spēs spert vēl radikālākus soļus par tiem, kurus jau bija spēris. Ne zināja, vai spēs atteikties no visa, kas bijis viņa dzīves pamats un pati būtība.
— Sofij, ari man ir daudz ievainojumu. Jūs tos neredzat, taču tie sāp. Zvēru, ka mani ļoti sāpina notikušais. Man ļoti žēl, ka jums nācās tik daudz izciest un zaudēt draugus. Ja tas būtu bijis manos spēkos, es šīs nelaimes būtu novērsis. Taču es nevaldu pār apstākļiem, turklāt ikviens no mums ir apveltīts ar brīvu gribu. Mēs katrs izvēlējāmies sev lomu šai drāmā. Ari Anna izdarīja izvēli.