— Nē, tā nav taisnība. Viņa no laba prāta nāvi neizvēlējās, viņa negribēja mirt. Un ari Mincrva un Pjetro negribēja mirt, un arī karabinieri un Kopienas cilvēki ne, un arī tie jūsējie, tēva īva draugi un vēl citi, kurus neviens nepieminēja, bet kuri arī noteikti gāja bojā apšaudē un zem gruvešiem, — ari viņi negribēja mirt. Cik jūsējo gāja bojā? Cik izbēga? Kas bija šie kareivji? Vai tā ir Tempļa slepenā armija? Nē, es zinu, ka jūs man neatbildēsiet. Jūs nedrīkstat un negribat atbildēt. Jūs visu mūžu būsiet un paliksiet templictis, kaut arī apgalvojat, ka atkāpjaties no amatiem.
— Un ko darīsiet jūs?
— Tas jūs interesē?
— Jā, jūs zināt, ka interesē. Es gribu zināt, ko jūs darīsiet, kur strādāsiet, lai varu jūs atrast.
— Es zinu, ka apmeklējāt mani slimnīcā un sākumā vairākas naktis pavadījāt nomodā pie manas gultas…
— Atbildiet uz manu jautājumu. Ar ko jūs turpmāk nodarbosieties?
— Mērijas Stjuartes māsa Liza man palīdzēja atrast pasniedzējas vietu universitātē. Septembrī sākšu lasīt lekcijas.
— Priecājos to dzirdēt.
— Kāpēc?
— Zinu, ka jums šai darbā veiksies.
Abi ilgi raudzījās viens otrā klusēdami. Vairs nebija, ko teikt. Sofija piecēlās. Umberto D'Alakva viņu pavadīja līdz durvīm. Abi atvadījās ar rokas spiedienu. Vīrietis kādu mirkli turēja Sofijas delnu savējās. Tad Sofija neatskatīdamās nokāpa lejā pa lieveņa kāpnēm, juzdama D'Alakvas skatienu un apzinādamās, ka nevienam nav varas pār pagātni. Pagātni mainīt nevar, bet tagadne ir mūsu pašu pagātnes atspīdums. Savukārt nākotne iespējama vienīgi tad, ja pietiek drosmes nespert nevienu soli atpakaļ.
* * *
Edesā dienasvidus karstums lika pilsētniekiem slēpties telpās un nogaidīt vakara krēslu, kas atnesīs spirdzinošu vēsumu. Abgaru mocīja drudzis, un valdniece dzisināja viņa kaistošo pieri ar samitrināta auduma gabaliņu, mierinoši stāstīdama, ka slimība vēl nav izķēmojusi viņa ādu.
Anija, dejotāja, gan jau bija pārvērtusies par dzīvai trūdošu briesmoni. Viņa pirms krietna laika bija pametusi pilsētu un ietaisījusies uz dzīvi kādā alā, taču Abgars nebija viņu pametis likteņa ziņā un palaikam nosūtīja pārtiku. Arī šai rītā divi uzticami kalpi bija aizgādājuši nelaimīgajai maisu ar labību un ādas somu ar svaigu ūdeni, un vienam no vīriem bija izdevies Aniju ieraudzīt. Atgriezies viņš stāstīja Abgaram, ka dejotājas kādreiz tik skaistos vaibstus aizstājuši bezveidīgi lēveri un sulojošas vātis.
* * *
Atgriezies kamerā, mēmais iezvēlās gultā un ilgi raudzījās griestos. Viņš zināja, ka novērošanas ierīces nemitīgi uzmana katru kustību, tāpēc savaldību zaudēt nekādi nedrīkstēja.
Gads, bija atlicis tikai gads, bet tagad šis policists teica, lai viņš par brīvību nemaz nesapņojot. Tā varēja būt patiesība, un tikpat labi tas varēja būt tīrs blefs.
Viņš neskatījās televīziju kopā ar pārējiem cietuma biedriem, viņu nesasniedza teju nekādas ziņas no ārpasaules. Adaijs bija piekodinājis: ja viņus saņem ciet, lai klusi izcieš sodu un tad mēģina atgriezties mājās.
Izrādās, ka Adaijs ir sūtījis šurp nākamo grupu. Mēģinājis vēlreiz. Ugunsgrēks, miris biedrs, un policija atkal dzen viņiem pēdas.
* * *
— Vizītkarte palika uz galda. Viņš tai pat pirkstu nepiedūra.
— Un vai citādi šais dienās esat ievērojuši ko sevišķu?
— Nē, viņš izturas tāpat kā agrāk. Kad vien iespējams, iet uz kapelu, bet pārējo laiku pavada kamerā, blenzdams griestos. Drošības kameras
* * *
Vecais vīrs nolika tālruņa klausuli un bridi ļāva skatienam klejot pa ainavu, kas atklājās aiz loga. Anglijas lauki siltajos rudens saules staros mirdzēja smaragda zaļumā.
Sepriņi vīri pacietīgi gaidīja, līdz sirmgalvis beidzot pievērsīsies viņiem.
— Viņu atbrīvos pēc mēneša. Nākamajā nedēļā oficiāli tiks izskatīts lūgums par pirmstermiņa atbrīvošanu.
* * *
Lielāko daļu rīta cēliena Sofija bija pavadījusi kardināla sabiedrībā. Tēvu īvu viņa kancelejā nesastapa, šoreiz līdz Eminences kabinetam viņu bija pavadījis cits priesteris.
Kardināls priecīgs stāstīja, ka visi restaurācijas un remonta darbi katedrālē ir laimīgi pabeigti, un slavēja Umberto D'Alakvu, kurš personīgi esot gādājis, lai viss tiktu paveikts pirms noteiktā termiņa. D'Alakva esot palielinājis strādnieku skaitu, taču papildu samaksu neesot prasījis.
Tāpat kardināls stāstīja, ka doktora Bolāra uzraudzībā Sindone esot atgriezusies Gvarīni kapelā, kur atkal glabāsies sudraba šķirstā. Eminence neaizmirsa arī izteikt viegli aizplīvurotus pārmetumus, aizrādīdams, ka ne Sofija, ne viņas priekšnieks ne reizi neesot piezvanījuši un pastāstījuši par izmeklēšanas gaitu. Sofija atvainojās un mēģināja atgūt kardināla labvēlību, pastāstot arī šo to par izmeklētāju pieņēmumiem.
* * *
Sēdēdama uz pašas gultas maliņas — pārējo platību aizņēma piezīmes, sakopētie materiāli un grāmatas — Anna Himenesa pārdomāja visu, kas bija apspriests kopā ar Sofiju.
Kurš gan zina, kāds bijis imperators Romāns Lekapēns, kurš edesiešiem nolaupīja svēto līķautu? Anna viņu iztēlojās nežēlīgu un māņticīgu, varas samaitātu.
Sindones vēsture tiešām nebija nekāda rožainā: kari, ugunsgrēki, laupīšanas… Un viss tikai ar mērķi iegūt savā īpašumā šo linaudekla gabalu, tikai tāpēc, ka cilvēki allaž gribējuši ticēt maģiskiem priekšmetiem.
* * *
* * *
Fransuā de Šarnē vingrinājās loka šaušanā kopā ar citiem templiešu bruņiniekiem. Andrē dc Senremī viņu vēroja pa kapitula zāles logu. Šo
* * *
Milzis Vlads nostājās līdzās bīskapam, gatavs pildīt imperatora pavēles. Viņa Gaišība bīskaps saprata, ka šoreiz nekāda pretestība nelīdzēs. Apkopojis aizvainotā lepnuma paliekas, prelāts vērsās pie imperatora kanclcra:
* * *
Imperators gaidīja de Molesmu, nervozi staigādams šurpu turpu pa istabu. Viņš jutās apjucis un nekādi nespēja saprast, vai tagad būtu jāļaujas sarūgtinājumam par strīdu ar bīskapu vai, gluži otrādi, jāpriecājas, ka izdevies tam uzspiest savu valdnieka gribu.
Kausā zaigojošais Kipras sarkanvīns kaut nedaudz atviegloja mokošo gaidīšanu. Imperatore jau sen bija devusies pie miera, bet kalpus Baldvins bija aizraidījis projām. Sargiem bija dota pavēle viņa apartamentos ielaist tikai un vienīgi dc Molesmu.
Gaidīšana bija kļuvusi neizturami grūta, kad aiz kambara durvīm
* * *
Galminieki visi kā viens bija sapulcējušies Svētās Sofijas katedrālē. It visi pilsētas augstmaņi jau bija dzirdējuši nostāstus par imperatora un bīskapa strīdu, un neskaidras baumas bija sasniegušas arī vienkāršo tautu.
Piektdien ticīgie kā allaž bija devušies uz Blakerncs Sv. Marijas baznīcu, lai lūgtos Mandiliona priekšā, — taču sudraba šķirsts izrādījās tukšs.
Konstantinopoles ļaudis bija sašutuši, tie kurnēja, taču neviens neuzdrošinājās atklāti nostāties pret imperatoru. Pie nedienām un likstām šai valstī visi bija pieraduši. Turklāt neviens nevēlējās šķirties no paša ausīm, acīm vai deguna — lai ari cik ļoti bija žēl zaudēt Mandilionu, vēl daudzkārt sāpīgāk būtu zaudēt šos dzīvē tik noderīgos maņu orgānus.
* * *
Tempļa cietoksnis slējās uz klints jūras tuvumā, kā lepns milzis valdīdams pār plašu apkaimi. Zeltainā akmens mūri saplūda ar tuvējā tuksneša smilšu dzeltenajiem toņiem. Šī bija viena no pēdējām kristīgajām citadelēm Svētajā Zemē.