Hosars palīdzēja Abgaram piecelties sēdus un pasniedza linaudeklu. Kaut arī nezināja, cik īpašs ir šis vīstoklis, valdnieks audeklu tūdaļ piespieda sev klāt.
— Jēzus ir šeit, un, ja tu tici, tu būsi vesels. Viņš pats man teica, ka tu tiksi izdziedināts, un sūtīja pie tevis ar šādu uzdevumu.
Hosara stingrā un pārliecinātā balss iedvesa drosmi un paļāvību arī Abgaram — viņš vēl ciešāk piespieda audeklu pie savas miesas.
— Jā, cs ticu, — Abgars teica.
Izrunājot šos vārdus, viņš bija patiess, viņa sirds nemeloja. Un notika brīnums. Valdnieka sejā atgriezās krāsas, slimības plankumi izgaisa. Abgars juta, kā dzīslās atkal ieplūst spēks, bet sirdi pārņem bezgalīgs miers.
Brīnuma apstulbināta, valdniece klusi raudāja, bet iztālēm nolūkojās galminieki, kas nespēja apjēgt, kā gan valdnieks piepeši kļuvis vesels.
— Abgar, Jēzus tevi ir izdziedinājis tieši tā, kā solīja. Šis ir audekls, kurā bija ietītas viņa mirušās miesas. Tev, mans kungs, jāzina, ka Pilāts, jūdu priesteru kūdīts un pamudināts, pavēlēja Jēzu sist krustā un pirms nāves vēl šaustīt ar pātagu. Taču nebēdājies, jo viņš ir atgriezies pie Tēva un no turienes palīdzēs mums, un palīdzēs visiem ļaudīm līdz pat laiku galam.
Ziņa par valdnieka izdziedināšanu gluži kā vēja nesti putekļi apskrēja pilsētu un traucās tālāk uz visām debespusēm. Abgars lūdza, lai Hosars stāsta viņam par Jēzu, lai māca visu, ko mācījis Nācarietis, lai viņš pats, valdniece un visi pavalstnieki jo drīzāk var pāriet Jēzus ticībā. Un Abgars pavēlēja noārdīt vecos tempļus, bet Hosars sludināja Nācarieša mācību gan viņam, gan visai tautai. Viņš uzrunāja Edesas iemītniekus, un pēc neilga laika pilsētā vairs nebija citas reliģijas.
— Ko darīsim ar līķautu, Hosar?
— Mans valdniek, sarūpē drošu vietu, kur to glabāt. Jēzus to atsūtīja, lai palīdzētu tev, un mums šis audekls jāsargā kā vislielākais dārgums. Daudzi no taviem pavalstniekiem ir lūguši, lai atļauju pieskarties līķautam, un ir noticis ne viens vien jauns brīnums.
— Pavēlēšu uzbūvēt svētnīcu, Hosar.
— Jā, kungs.
Ik rītu, kad austrumu pamalē parādījās saules diska sārtā maliņa, Hosars sēdās pie rakstīšanas. Dzidrās rīta gaismas stundas viņš izmantoja, lai pierakstītu savu liecību. Viņš gribēja vēstīt pasaulei par Jēzus paveiktajiem brīnumiem: gan par tiem, kam pats bijis aculiecinieks, gan par tiem, par kuriem Jeruzalemē bija dzirdējis stāstām Skolotāja mācekļus.
Tuvāk pusdienlaikam viņš mēdza doties uz pili, lai runātos ar Abgaru, valdnieci un daudziem citiem, kas vēlējās uzklausīt Nācarieša mācīto. Hosars redzēja, cik neizmērojams pārteigums pavīd klausītāju sejās, izdzirdot, ka ienaidnieki jāmīl, ka tiem nedrīkst vēlēt ļaunu. Jā, Jēzus bija mācījis, ka sitējam jāpagriež otrs vaigs.
Vislielākais atbalsts Jēzus mācības izplatīšanā, protams, bija Abgars un valdniece, — un ticības sēkla krita auglīgā augsnē.
Drīz vien Edcsa bija kristīga pilsēta, un Hosars sarakstījās ar citiem Jēzus draugiem, kas līdzīgi kā viņš labo vēsti nesa aizvien jaunām pilsētām un tautām.
Kad Hosars bija pabeidzis pierakstīt stāstu par Nācarieti, Abgars pavēlēja, lai pie darba ķeras rakstveži un šo vēstījumu pavairo: tā cilvēki nekad neaizmirsīs, kā dzīvojis un ko mācījis apbrīnojamais jūds, kurš spēja dziedināt, pat būdams miris.
7
Novietodams mašīnu stāvvietā, Marko nodomāja, ka veltīgi tērē laiku. Pirms diviem gadiem no mēmā nebija izdevies izspiest pat vissīkāko informācijas kripatiņu. Mediķis, kas arestēto bija izmeklējis, toreiz apliecināja, ka vīrieša dzirde nav bojāta — katrā ziņā neesot nekādu fizisku iemeslu, kas varētu traucēt skaņu uztveršanu. Taču mēmais bija tik ļoti ierāvies sevī, ka nebija iespējams saprast, vai viņš sacīto sadzird. Droši vien tāpat notiks ari tagad. Tomēr Marko gribēja sastapt šo noslēpumaino, noslēgto cilvēku ar nodedzinātajiem pirkstu spilventiņiem — varbūt izdosies ieskatīties aiz noslēpuma.
Cietuma direktora nebija uz vietas, taču tas saviem padotajiem laikus bija devis rīkojumu izpildīt visus Marko lūgumus. Un Marko gribēja tikai vienu: palikt ar mēmo divatā.
— Nav problēmu, — teica apsardzes priekšnieks, — viņš ir pavisam rāms. Vismaz līdz šim nekādus sarežģījumus nav radījis. Tikai tāds jocīgs un noslēpumains. Parasti neiet kopā ar citiem pagalmā, bet daudz labprātāk uzturas kapelā. Ilgi viņš pie mums vairs nepaliks, viņam piespriesti trīs gadi, un divi jau pagājuši. Tā ka pēc gada viņš jau būs uz brīvām kājām. Ja viņam būtu advokāts, tas jau sen būtu varējis lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu labas uzvedības dēļ. Taču par viņu neviens nerūpējas.
— Vai viņš saprot, ko viņam saka?
— Nezinu gan. Reizēm šķiet, ka jā, bet reizēm atkal, ka nē. Ar viņu nevar tikt skaidrībā.
— Kā jūs to domājat?
— Redziet, tas ir īpašs cilvēks, nezinu, kā to labāk pateikt, bet viņš nemaz neizskatās pēc zagļa. Viņš neuzvedas kā zaglis. Mums te pirms dažiem gadiem bija viens cits mēmais, tas gan bija pavisam citāds, un uzreiz bija redzams, ka noziedznieks. Bet šis… Es jau teicu: viņš vai nu skatās tukšumā vai sēž kapelā.
— Vai viņš nav lūdzis kādu lasāmvielu, avīzes?
— Nē, nekad. Un televīziju ari neskatās, viņu neinteresēja pat Pasaules čempionāts futbolā. Viņš nesaņem vēstules un pats nevienam neraksta.
Kad mēmais ienāca telpā, kur gaidīja Marko, viņa acīs nepazibēja pat visniecīgākais izbrīns — tajās bija redzama tikai bezgalīga vienaldzība. Vīrietis nodurtu skatienu palika stāvam netālu no durvīm.
Marko pamāja, norādīdams uz krēslu, taču mēmais uzaicinājumu apsēsties nepieņēma.
Nezinu, vai jūs saprotat, ko es saku, taču man ir aizdomas, ka saprotat gan.
Mēmais tik tikko manāmi pacēla skatienu no grīdas — šī kustība bija tik niecīga, ka to neievērotu neviens, kam amats gadu gaitā nebūtu iemācījis uztvert pat vissīkākās svārstības cilvēku reakcijā. Taču Marko bija profesionālis.
— Jūsu draugi atkal ieradās katedrālē. Šoreiz viņi izraisīja ugunsgrēku. Bet zādzība neizdevās. Un arī ugunī Sindone par laimi necieta.
Mēmā vīrieša savaldība bija perfekta, viņa seja — joprojām absolūti bezkaislīga. Tomēr Marko bija pārliecināts, ka šie akli raidītie sitieni ir sasnieguši mērķi, jo cilvēks, kurš divus gadus pavadījis ieslodzījumā, noteikti bija ievainojams daudz vieglāk nekā tobrīd, kad viņu arestēja.
— Pieņemu, ka jūs šeit nejūtaties gluži laimīgs. Negribu nolaupīt jums daudz laika un tāpat nevēlos tērēt savējo. Jums no soda bija atlicis tikai viens gads — es saku "bija adicis", jo sakarā ar neseno ugunsgrēku mēs no jauna esam atvēruši ari jūsu veco lietu. Šai ugunsgrēkā tika atrasts vīrieša līķis — mirušais bija mēms tāpat kā jūs. Esmu pārliecināts, ka jums te nāksies uzturēties vēl ilgi, līdz mēs pabeigsim šī gadījuma izmeklēšanu, un tas var nozīmēt vēl divus trīs vai varbūt četrus gadus. Tieši tāpēc es ierados. Ja pateiksiet, kas esat jūs un kas ir jūsu draugi, mēs varētu nonākt pie savstarpēji izdevīgas vienošanās. Es nokārtošu, lai jūs tiekat atbrīvots pirms termiņa. Jūs kļūsiet par policijas apsargātu liecinieku. Iegūsiet pilnīgi jaunu identitāti, un neviens no vecajiem draugiem jūs nevarēs atrast. Apdomājiet to. Es ar šo lietu varu nodarboties vienu dienu vai desmit gadus, bet, kamēr tā nebūs slēgta, jūs nīksiet šajā cietumā.