Marko sniedza mēmajam savu vizītkarti ar tālruņa numuriem.
— Ja vēlaties man ko pavēstīt, parādiet šo kartīti sargiem, un viņi sazināsies ar mani.
Mēmā rokas joprojām nekustīgi nokarājās gar sāniem, un Marko vizītkarti nolika uz galda.
— Izlcmiet pats. Galu galā tā ir jūsu dzīve, ne manējā.
Iziedams no telpas, Marko visiem spēkiem apspieda vēlēšanos atskatīties. Viņš bija runājis īsi un skarbi, un iespējas bija tikai divas: vai nu viņš bija izturējies kā pēdīgais muļķis, jo mēmais tik un tā ne vārda nebija sapratis, vai arī viņam bija izdevies iesēt nedrošību šai šķietami nesatricināmajā cilvēkā, kurš beidzot varētu tā vai citādi reaģēt.
Kā lai uzzina, vai mēmais ko dzirdējis? Un vai tas vispār saprot itāliski? Vienubrīd bija šķitis, ka cietumnieks ieklausās viņa vārdos, taču pārliecināts Marko nebija.
Cietumā viņam bija gana laika pārdomām, un secinājums bija skaidrs un nepielūdzams: viņu vidū ir nodevējs. Jo citādi nebija iespējams izskaidrot, kāpēc ikreiz, kad viņi bija iecerējuši rīkoties, izcēlās ugunsgrēks vai kādu no viņiem apcietināja.
Jā, viņu vidū bija nodevējs, un tādi noteikti bijuši ari agrāk. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Vajadzēja atgriezties mājās un teikt, lai Adaijs cenšas tikt skaidrībā, lai izdibina, kurš ir vainojams biežajās neveiksmēs.
Taču steigties nedrīkstēja, vajadzēja nogaidīt — vienalga, cik gadu vēl vajadzētu palikt šai cietumā. Policists bija mēģinājis panākt vienošanos, taču tas nozīmēja tikai vienu: policija neko nezina, tai nav nekādu pēdu. Jo citādi viņš jau atkal būru stājies tiesas priekšā. Policista teiktais bija lamatas, un viņš nedrīkstēja iekrist. Viņa spēks bija mēmums un stingrā norobežošanās no pārējiem. Viņš bija ilgi trenējies, zinādams, kādai iespējai gatavojas, tomēr šie divi gadi bez grāmatām, bez ziņām no ārpasaules, bez draugiem un tuviniekiem bija pārāk mokoši.
Cietumsargi bija pārliecināti, ka viņš ir nekaitīgs trakais, kuru jau sen pārņēmusi dziļa nožēla par nelietīgo mēģinājumu aplaupīt katedrāli un kurš tāpēc cenšas katru brīvu brīdi pavadīt kapelā, nožēlojot grēkus. Vismaz tādas runas viņš pats bija dzirdējis. Viņš zināja, ka sargi jūt viņam līdzi un pat žēlo. Tagad nedrīkstēja padoties, savu lomu vajadzēja spēlēt līdz galam — izturēties kā cilvēkam, kurš ne runā, ne dzird, izturēties kā nožēlojamam vientiesim — un gaidīt, līdz viņi sāks apspriest arī pēdējos notikumus. Galu galā viņi to jau sen uzlūkoja kā bezjūtīgu mēbeli.
Viņš tīšuprāt nebija paņēmis policista atstāto vizītkarti. Viņš tai pat nebija pieskāries. Tagad vajadzēja gaidīt, gaidīt — gaidīt, līdz aizritēs vēl viens nolādēti garš gads.
viņu filmē visu diennakti. Ja viņa uzvedībā būs kādas izmaiņas, es tev piezvanīšu.
— Paldies.
Marko nolika klausuli. Nojauta šoreiz bija pievīlusi. Viņš bija cerējis, ka mēmais tā vai citādi reaģēs, taču cietuma priekšnieks apgalvoja, ka nekādas pārmaiņas nav novērotas. Marko uzmācās dusmas, izmeklēšana nekustēja ne no vietas.
Drīz bija jāierodas Minervai. Pēc Marko lūguma arī viņa bija ceļā uz Turīnu, lai piedalītos sapulcē, kurā Marko vēlējās redzēt visu savu komandu, — varbūt kopā izdosies tikt pie kādas skaidrības.
Turīnā viņi paliks vēl divas vai trīs dienas, pēc tam būs jāatgriežas Romā: nedrīkstēja visus spēkus veltīt tikai notikumiem katedrālē, to nesaprastu nedz mākslas nodaļā, nedz ministrijās. Nebūtu labi, ja izplatītos runas, ka Turīnas līķauts ir Marko Valoni apmātība. Galu galā nekas traģisks nebija noticis: Sindone ir neskarta, un katedrālē nekas nav nolaupīts. Viens no zagļiem ir gājis bojā liesmās, taču mirušā personība nav noskaidrojama. Nevienam šie notikumi nešķita īpašas uzmanības vērti.
Kabinetā ienāca Sofija un Pjetro, allaž punktuālais Antonīno jau labu laiku lasīja nez kādus dokumentus, bet Džuzepe bija aizbraucis uz lidostu sagaidīt Minervu.
— Ir kādi jaunumi, šef) — apvaicājās Sofija.
— Nē, cietuma priekšnieks apgalvo, ka mēmais izturas tieši tāpat kā iepriekš, it kā mani nemaz nebūtu saticis.
— Nekas pārsteidzošs, — noteica Pjetro.
— Jā, laikam gan.
Gaitenī atskanēja smiekli un smailu papēžu kliksti, ziņojot par Minervas tuvošanos, un jau nākamajā mirklī viņa kopā ar Džuzepi ienāca kabinetā.
Minerva — ne īsa, ne gara, ne tieva, ne resna, ne skaista, ne neglīta — teju vienmēr bija lieliskā omā. Viņa bija laimīgi precējusies ar kādu informātikas inženieri, kurš tāpat kā viņa bija īsts datorgudrību ģēnijs.
Kad visi bija apsveicinājušies, sākās sapulce.
— Labi, — nokremšļojies teica Marko, — īsi apkoposim visu, ko mums izdevies uzzināt, un pēc tam es vēlētos, lai katrs no jums izsaka savu viedokli. Pjetro, sāc pirmais.
— Uzņēmumu, kas veic remontdarbus katedrālē, sauc Cocsa. Es nopratināju visus strādniekus, kuri tur darbojās ar elektroinstalāciju, taču neviens neko nezina, un man šķiet, viņi nemelo. Vairums ir itāļi, bet ir ari daži imigranti: divi turki un trīs albāņi. Dokumenti visiem kārtībā, netrūkst pat darba atļauju. Strādnieki, pēc viņu pašu vārdiem, katedrālē vienmēr ierodas ap pusdeviņiem, kad beigusies rīta mise. Kad ticīgie ir aizgājuši, durvis tiek aizslēgtas, un citu dievkalpojumu nav līdz pat sešiem vakarā. Tad dodas prom ari strādnieki. Pusdienu pārtraukums esot no pusdiviem līdz četriem.
Katedrāles elektroinstalācija nav pārāk novecojusi, — Pjetro turpināja, — taču bija nolemts ierīkot labāku apgaismojumu vairākās kapelās. Tāpat vietām bija jāatjauno mitruma bojāts apmetums. Darbus bija paredzēts pabeigt pēc divām vai trim nedēļām. Strādnieki neatceras, ka ugunsgrēka dienā būtu noticis kas īpašs. Tai zonā, kur izcēlās liesmas, strādāja viens no turkiem, Tariks, un divi itāļi. Viņi nespēj izskaidrot, kā varējis rasties īssavienojums. Visi trīs zvēr, ka vadi bijuši ideālā kārtībā, kad viņi devušies pusdienās uz kādu tratoriju netālu no katedrāles. Viņi nesaprot, kā varējusi notikt tāda nelaime.
— Taču tā notika, — nomurmināja Sofija.
Pjetro uzmeta viņai greizu skatienu un stāstīja tālāk: — Strādnieki ar savu uzņēmumu ir apmierināti, alga esot laba un izturēšanās cilvēcīga. Viņi teica, ka darbus uzraugot tēvs īvs. Viņš esot ļoti laipns, taču viņam nekas nepaslīdot garām nepamanīts un viņš uzmanot, lai remonta vietās valdītu kārtība. Kardinālu strādnieki redzot rīta misē, un vēl pāris reižu viņš kopā ar tēvu īvu esot pārbaudījis, kā norit darbi.
Marko aizdedzināja cigareti un izlikās nemanām Minervas pārmetošo skatienu.
— Ekspertu ziņojumā skaidri un gaiši ir rakstīts, ka ugunsgrēks izcēlies Jaunavas kapelā, kur īssavienojumu izraisījuši kabeļi, kas nokarājušies virs altāra. Strādnieki apgalvo, ka visi kabeļi bijuši saritināti vai piestiprināti un nekas nekur neesot karājies. Vai viņi saka taisnību vai tikai mēģina taisnoties? Runāju ari ar tēvu īvu. Viņaprāt, strādnieki esot labi profesionāļi, tomēr kāds esot bijis neuzmanīgs.
— Kas tai laikā uzturējās katedrālē? — jautāja Marko.
— Liekas, tikai sargs, — atbildēja Pjetro. — Birojā pārtraukums ir no diviem līdz puspieciem. Ugunsgrēks izcēlās trijos, kad visi bija aizgājuši pusdienās un sargs katedrālē bija palicis vienīgais. Viņš joprojām ir šoka stāvoklī. Pratināšanas laikā raudāja, runāja diezgan nesakarīgi, izskatījās pārbijies. Viņam ir sešdesmit pieci gadi, un viņu sauc Frančesko Turguts. Tēvs turks, māte itāliete, bet dzimis šeit, Turinā. Viņa tēvs strādāja Fiat rūpnīcā, māte bija katedrāles sarga meita. Sargi vienmēr mitinājušies dzīvoklītī pie katedrāles, tur uzaudzis arī pašreizējais sargs. Viņš jau kopš bērnības palīdzējis mātei mazgāt katedrāles grīdas, jo Turgutu ģimene bijusi tik trūcīga, ka mitinājusies pie sievas vecākiem. Turgutam katedrāle ir kā mājas, un viņš jūtoties ļoti vainīgs, ka nav pratis novērst ugunsgrēku.