— Vai viņš kaut ko ir dzirdējis? — jautāja Minerva.
— Nē, viņš esot skatījies televizoru un snauduļojis. Viņam no rītiem agri jāceļas, lai atslēgtu katedrāli un birojus. Viņš esot pamodies no zvana pie durvīm. Kāds vīrietis esot pamanījis, ka no katedrāles plūst dūmi, un viņu brīdinājis. Viņš aizskrējis uz katedrāli, ieraudzījis liesmas un zvanījis ugunsdzēsējiem. Kopš tā brīža viņš jūtas dziļi nelaimīgs un to vien dara kā raud.
— Pjetro, kā tu pats domā: ugunsgrēks izcēlās kāda paviršības dēļ vai ir izraisīts tīšuprāt? — jautāja Marko.
Pjetro mirkli vilcinājās. — Zini, ja mēs nebūtu atraduši tā bezmēļa līķi, cs teiktu, ka pie visa vainīga paviršība. Taču mums ir līķis, un mēs par šo cilvēku neko nezinām. Ko viņš darīja katedrālē? Kā viņš tur iekļuva? Sargs apgalvo, ka pirms durvju slēgšanas vienmēr visu apstaigājot un pārbaudot, vai kāds nav palicis iekšā. Tas esot viens no viņa galvenajiem pienākumiem. Un viņš dievojas, ka arī šoreiz visu esot kārtīgi pārbaudījis. Katedrāle esot bijusi tukša.
— Viņš taču jau ir vecs un varēja kādu nepamanīt, — ieminējās Sofija.
— Tikpat labi varam pieņemt, ka viņš melo, — atteica Pjetro.
— Kāds iekļuva iekšā pēc tam, kad durvis jau bija slēgtas, — pārliecināti noteica Džuzepe. — Vienas no sānu durvīm ir uzlauztas. Pa tām var nokļūt birojos un tad tālāk katedrālē. Nācējs ir zinājis, kur, kad un kā iekļūt. Viņš ir rīkojies klusi un neuzkrītoši, zinādams, ka birojā neviena nebūs. Tas nozīmē, ka zaglim vai zagļiem ir līdzzinātājs, kurš strādā katedrālē vai vismaz ir ar to cieši saistīts. Cilvēks, kurš mācējis pateikt, ka tai dienā un stundā katedrālē nebūs nevienas dzīvas dvēseles.
— Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts? — jautāja Minerva.
— Tāpēc, — atbildēja Džuzepe, — ka gan šoreiz, gan laupīšanas mēģinājumā pirms diviem gadiem, gan deviņdesmit septītā gada ugunsgrēkā un arī agrākajos gadījumos zagļi vienmēr ir zinājuši, ka telpās neviena nebūs. Mūsdienās atveramas ir tikai divas no durvīm, kas ved katedrālē: galvenās ārdurvis, pa kurām nāk apmeklētāji, un sānu durvis, kuras savieno ar arhibīskapa kanceleju. Un vienmēr profesionāli uzlauztas tikušas tieši šīs sānu durvis. Mēs uzskatām, ka kopā ar mūsu mēmo bijuši vēl citi, kas paspējuši aizbēgt. Uzbrukums katedrālei nav pasākums, ko var paveikt vienatnē. Turklāt esam pārliecinājušies, ka neveiksmīgie ielaušanās gadījumi vienmēr sakrīt ar remontdarbiem. Iebrucēji izraisa īssavienojumu, pārrauj ūdenscaurules, vienvārdsakot, rada haosu. Taču viņi ne reizi nav neko nolaupījuši. Tāpēc neatbildēts palicis jautājums: ko viņi meklē katedrālē?
— Līķautu, — nešaubīgi atbildēja Marko. — Taču kāpēc? Lai to iznīcinātu? Lai nolaupītu? Nezinu. Un vēl man rodas aizdomas, vai rikai tās uzlauztās durvis nav viltus pēdas. Tās ir pārāk uzkrītošas… Nezinu. Minerva, ko esi noskaidrojusi tu?
— Varu tikai piebilst, ka remonta un celtniecības uzņēmumā Cocsa liela daļa akciju pieder Umberto D'Alakvam. Es jau to stāstīju Sofijai. Uzņēmums ir nopietns, stabils, strādā pēc Baznīcas pasūtījumiem gan Turinā, gan citur Itālijā. D'Alakva ir cilvēks, kuru Vatikānā ciena un augstu vērtē. Viņš Baznīcai ir arī tāds kā finanšu konsultants, ir ierosinājis nozīmīgas investīcijas un vairākkārt ar lielām summām kreditējis pasākumus, kuros Vatikāna vārdam nebija vēlams figurēt. D'Alakva ir Svētā Krēsla uzticības persona un ir piedalījies arī delikātās diplomātiskās misijās. Viņam pieder neskaitāmi uzņēmumi, kuru intereses sniedzas no tēraud rūpniecības līdz naftas urbumiem.
D'Alakva pats ir visnotaļ interesants cilvēks, — Minerva turpināja. — Piecdesmit septiņus gadus vecs, neprecējies, izskatīgs. Ļoti atturīgs. Nekad nav lielījies ar naudu vai varu. Nav sastopams augstākās sabiedrī bas ballītēs. Nav zināms, ka viņam būtu bijušas attiecības ar kādu sievieti.
— Homoseksuāls?
— Arī ne. Viņš nav arī Opus Dei loceklis, nav iesaistījies nevienā no laicīgajiem ordeņiem, tomēr rodas iespaids, it kā viņš būtu devis šķīstības zvērestu. Viņa aizraušanās ir arheoloģija. D'Alakva ir finansējis izrakumus Izraēlā, Ēģiptē un Turcijā. Izraēlā arī pats vairākkārt strādājis kopā ar arheologiem.
— Man nešķiet, ka cilvēku ar šādu biogrāfiju varētu turēt aizdomās par mēģinājumu nolaupīt vai iznīcināt Sindoni, — noteica Sofija.
— Nē, tomēr viņš ir jocīgs tips, — nepiekāpās Minerva. — Tāpat kā profesors Bolārs. Šis franču zinātnieks, ķīmiķis un mikroanalītiķis ir viens no ievērojamākajiem Sindones pētniekiem. Viņš ar līķautu nodarbojas jau trīsdesmit piecus gadus. Turīnā Bolārs ierodas ik pēc trim četriem mēnešiem, viņš ir viens no zinātniekiem, kuriem Baznīca uzticējusi pienākumu rūpēties par līķauta uzglabāšanu. Nekas netiek darīts bez Bolāra ziņas.
— Tā ir, — apstiprināja Džuzepe. — Tēvs īvs runāja ar Bolāru arī, lai vienotos par līķauta nogādāšanu bankā. Tieši Bolārs deva instrukcijas, kā organizēt transportēšanu. Un arī īpašais bankas seifs, kurā glabā līķautu, ir ierīkots saskaņā ar Bolāra un vēl dažu zinātnieku norādījumiem.
— Jāpiebilst, ka Bolāram pieder liels ķīmiskās rūpniecības uzņēmums, — atkal ierunājās Minerva. — Viņš ir ļoti bagāts un neprecējies, tāpat kā D'Alakva. Nekas nav zināms par Bolāra attiecībām ar sievietēm, un viņš nav homoseksuāls.
— Vai Bolārs un D'Alakva ir pazīstami? — jautāja Marko.
— Šķiet, ka ne, bet es vēl papētīšu. Arī Bolārs aizraujas ar senatni, tāpēc viņu pazīšanās nebūtu nekāds brīnums.
— Un kas ir noskaidrots par tēvu īvu? — turpināja prašņāt Marko.
— Apsviedīgs un apdāvināts puisis. Francūzis. Ģimene piederīga vecajai aristokrātijai, kas vēl nav zaudējusi ietekmi. Viņa nelaiķa tēvs bija diplomāts un svarīga persona Ārlietu ministrijā de Golla laikos. Vecākais brālis ir Nacionālās Asamblejas deputāts un ieņēmis svarīgus amatus Siraka valdībās. Māsa strādā par tiesnesi Augstākajā tiesā. Bet viņš pats taisa spožu karjeru Baznīcā. Viņa galvenais aizbildnis un atbalstītājs ir monsinjors Obrī, Vatikāna valsts sekretāra vietnieka palīgs, taču simpātijas viņam izrāda arī kardināls Pols Vizjē, kurš nodarbojas ar Vatikāna finansēm. Vizjē savulaik studējis kopā ar tēva īva vecāko brāli Žanu. Tieši Vizjē palīdzējis puisim iesaistīties diplomātiskajā dienestā. Tēvs īvs jau ir paspējis strādāt nunciatūrās Briselē, Bonnā, Meksikā un Panamā. Pēc monsinjora Obrī ieteikuma viņu ieceļ par Turīnas kardināla sekretāru, bet jau klīst baumas, ka pavisam drīz viņš kļūšot par šīs diecēzes palīg bīskapu. Citādi biogrāfija ne ar ko īpašu neizceļas. Mērķtiecīgs puisis ik) ietekmīgas ģimenes, kas nopietni atbalsta viņa garīdznieka karjeru. Spoža izglītība. Studējis ne tikai teoloģiju, bet ieguvis grādu ari filosofijā un senajās valodās. Un, kā zināt, viņš pārvalda ne tikai latīņu un aramiešu, bet arī vairākas mūsdienu valodas. Vienīgā īpatnība ir aizraušanās ar cīņas mākslām. Šķiet, bērnībā viņš bijis vārgs un slimīgs, tāpēc tēvs sūtījis viņu uz karatē nodarbībām. Cīņas mākslas kļuva par lielāko kaislību, un tagad viņam ir ne tikai melnā josta un nez kurais dans karatē, bet tikpat labi viņš apguvis arī teikvondo, kikboksu un aikido. Tā ir tēva īva vienīgā vājība, kas nav pat salīdzināma ar citām vājībām, kas sastopamas Vatikānā. Ak, jā! Kaut arī tēvs īvs ir tik izskatīgs — cs gan spriežu tikai pēc fotogrāfijas — nav zināms, ka viņam būtu bijušas kādas attiecības ar meitenēm vai puišiem. Pilnīgi nekā, viņš ir absolūti šķīsts.