— Kas vēl mums zināms? — nevērsdamies pie kāda konkrēti, noprasīja Marko.
— Nekas, itin nekas, — atbildēja Džuzepe. — Atkal esam nonākuši strupceļā. Nekādu pēdu, un nav zināms pat nozieguma motīvs. Mēs vēl papētīsim tās durvis, kas, tavuprāt, ir uzlauztas, lai jauktu mums galvu. Bet pa kurieni tad viņi iekļuva iekšā? Pa kurieni aizbēga? Mēs kārtīgi pārmeklējām katedrāli, un varu galvot, ka nekādu apslēptu durvju tur nav. Kardināls smējās, kad jautāju viņam par šādu iespēju. Viņš apliecināja, ka neesot nekādu slepeno eju. Viņam ir taisnība, mēs pārbau dījām pilsētas pazemes tuneļu plānus, un katedrāles apkārtnē patiešam nekādu eju nav. Turinā apakšzemes galeriju, protams, netrūkst, un turi nieši māk pelnīt, izrādīdami tās tūristiem un stāstīdami par savu kara laiku varoni Pjetro Miku.
— Visos ielaušanās gadījumos motīvs ir Sindone, — drūmi paziņoja Marko. — Nezinu, vai viņi grib to nozagt vai iznīcināt, taču esmu pārliecināts, ka tieši tā ir visa pamatā. Vai ir kādi priekšlikumi?
Iestājās nepatīkams klusums. Sofija meklēja Pjetro skatienu, taču draugs bija novērsies un darbojās ar šķiltavām. Tā nu viņa nolēma atklāt savas domas.
— Marko, to mēmo vajadzētu atbrīvot.
Visu acis pievērsās Sofijai. Vai viņi bija pārklausījušies?
— Mēmais varētu būt mūsu Trojas zirgs. Redzi, Marko, ja tev ir taisnība un kāds grib dabūt savos nagos Sindoni, tad runa noteikti ir par kādu organizāciju, kura kā izpildītājus sūta mēmus cilvēkus ar nodedzinātiem pirkstu spilventiņiem. Ideāli drošības pasākumi. Ja kāds no viņējiem tiek apcietināts, tam ir vieglāk klusēt un neļauties kārdinājumam visu izstāstīt. Bet papilārās līnijas ir iznīcinātas un arī arestētā vai mirušā identitāte un izcelsme nav noskaidrojama. Es domāju, ka tavi draudi mēmo neietekmēs, Marko. Viņš neprasīs jaunu tikšanos ar tevi. Viņš klusi izcietīs sodu, galu galā viņam atlicis vairs tikai gads.
— Manuprāt, mums ir divas iespējas, — Sofija turpināja. — Varam nogaidīt vienu gadu vai arī tu, Marko, vari pārliecināt priekšniecību, lai mēmo atbrīvo pirms termiņa, un, kad viņš būs ticis ārā, mēs viņam sekosim pa pēdām. Viņam taču būs ar kādu jāsazinās, un arī uz ielas viņš nepaliks. Viņš ir pavediens, kas mums var palīdzēt atšķetināt visu murskuli. Ja tu nolemsi, ka šis plāns ir pieņemams, vajadzēs visu kārtīgi noorganizēt. Domāju, ka vajadzētu nogaidīt vismaz pāris mēnešu. Mēmajam nedrīkst rasties aizdomas, kādi ir patiesie atbrīvošanas iemesli.
— Ak Dievs, kādi mēs esam bijuši muļķi! — iesaucās Marko, zveldams ar dūri pa galdu. — Kā gan iespējams, ka neviens to neiedomājās agrāk! Ne mēs, ne karabinieri, neviens! Divus gadus neesam pamanījuši tik labu iespēju!
Visi nogaidoši klusēja. Sofija vēl nesaprata, vai Marko dusmojas, ka neviens cits agrāk nav iedomājies šādu risinājumu, vai jau nolēmis, ka viņas plāns patiešām ir derīgs. Nākamie priekšnieka vārdi izkliedēja visas šaubas.
— Tieši tā mēs darīsim, Sofij! Tavs plāns ir lielisks, žēl tikai, ka neierosināji to agrāk. Parunāšu ar ministriem un centīšos viņus pārliecināt. I^ai viņi tālāk pierunā prokuroru un tiesnešus vai kurš nu to izlems. Mēmais ir jāatbrīvo, bet, tikko viņš izies pa cietuma vārtiem, mēs izsekosim katru viņa soli.
— Sef, nepārsteidzies! — viņu pārtrauca Pjetro. — Vispirms jāizdomā, kā panākt, lai mēmajam nerastos nekādas aizdomas. Sofija ierosināja nogaidīt divus mēnešus, bet man šķiet, ka ar to nepietiks, jo tu tikko pie viņa ciemojies un draudēji sapūdēt turpat cietumā. Ja par ātru palaidīsim viņu brīvībā, viņš sapratīs, ka tās ir lamatas.
Minerva nemierīgi sagrozījās krēslā, Džuzepe domīgi rauca pieri. Bija pienācis bridis, kad savs viedoklis jāizsaka arī pārējiem. Lēmumus pieņēma Marko, taču vispirms viņš vienmēr uzklausīja visu komandas biedru domas.
— Antonīno, kāpēc tu klusē? — viņu uzrunāja Marko.
— Sofijas plāns man šķiet labs, tomēr es piekritu Pjetro, ka tuvākajā laikā mēmo atbrīvot nedrīkst. Es pat drīzāk teiktu, ka vajadzētu mierīgi nogaidīt, lai viņš izcieš visu termiņu. Tas taču ir tikai viens gads.
— Rokas klēpī salikuši gaidīsim, līdz viņi sagatavos nākamo uzbrukumu?! — iesaucās Marko.
— Sindone šobrīd ir droši noglabāta bankas seifa, — atbildēja Antonīno. — Tur tā var palikt vēl vairākus mēnešus. Galu galā arī agrāk ir bijuši ilgāki laika posmi, kad tā netiek rādīta publikai.
— Viņam taisnība, — piekrita Minerva, — un tu to zini. Es saprotu, ka nav viegli gaidīt tagad, kad esam atraduši savu Trojas zirgu, taču, ja rīkosimies pārsteidzīgi, varam zaudēt arī šīs vienīgās pēdas. Ja mēmajam radīsies kaut visniecīgākās aizdomas, viņš izvairīsies sazināties ar savējiem un nespers nevienu neuzmanīgu soli.
— Džuzepe?
— Redzi, šcf, mani arī tracina doma par ilgo gaidīšanu. Apstāties tieši tagad, kad esam izdomājuši, kā rīkoties…
— Es negribu gaidīt veselu gadu, — stingri noteica Marko.
— Tomēr tas būtu visprātīgākais variants, — iebilda Džuzepe.
— Mums jau ir arī citas iespējas.
Visu skatieni atkal pievērsās Sofijai. Marko pamāja, mudinot izteikties.
— Es domāju, ka vēl vajadzētu nopietnāk papētīt tos strādniekus. Mēs taču pagaidām neesam pārliecināti, ka īssavienojums noticis nejauši. Tāpat vajadzētu painteresēties par Cocsa un aprunāties arī ar D'Alakvu. Varbūt neesam kaut ko pamanījuši viņa nevainojamajā biogrāfijā.
— Vai tev ir kādas aizdomas, Sofij? — jautāja Marko.
— Nekas konkrēts, tomēr nojauta mudina uzmanīgāk papētīt strādniekus.
Pjetro uzmeta Sofijai īgnu skatienu. Tieši viņš bija pratinājis strādniekus un zināja, ka savu darbu ir paveicis kā nākas. Dati par celtniekiem un elektriķiem bija pārbaudīti gan policijas, gan Interpola arhīvos, bet visi — kā vietējie, tā ārzemnieki — bija ar nevainojami tīru pagātni.
— Tu viņiem neuzticies tikai tāpēc, ka viņi ir ārzemnieki? — Šie Pjetro vārdi izklausījās kā sitiens zem jostasvietas.
— Tu pats zini, ka tas nav īstais iemesls, — atteica Sofija. — Vienkārši vajadzētu paraktics mazliet dziļāk, sīkāk pārbaudīt visus — gan imigrantus, gan itāļus, ieskaitot pašu kardinālu.
Marko nojauta, ka pārītis sapulces laikā neviļus sācis risināt gluži personisku cīniņu. Tas bija kaitinoši. Marko augstu vērtēja viņus abus — patiesībā Sofiju Galloni viņš pat apbrīnoja. Turklāt arī šoreiz Sofijai bija taisnība: iespējams, kāds svarīgs sīkums ir paslīdējis garām nepamanīts, tāpēc nebūtu slikti klausīt Sofijas ieteikumam. Taču Marko nedrīkstēja aizvainot ari Pjetro, kurš nezin kāpēc tik saasināti uztvēra šo priekšlikumu. Vai tiešām viņš būtu greizsirdīgs? Vai varbūt abi sastrīdējušies par savas fragmentārās kopdzīves jautājumiem un tagad attiecības kārto visu acu priekšā, tā kaitēdami darbam? To nedrīkstēja pieļaut. Personisko dzīvi ar darba lietām kopā maisīt nevar.