— Pagaidām ncatmetīsim nevienu no izmeklēšanas virzieniem.
Pjetro drūmi pablenza uz priekšnieku un noprasīja: — Turēsim aizdomās pilnīgi visus?
Marko izlikās nedzirdam provocējošo toni, kādā bija izskanējis jautājums.
— Turpināsim strādāt. Es tūlīt atgriezīšos Romā. Runāšu ar ministriem un nokārtošu, lai mūsu Trojas zirgam tiek dota zaļā gaisma. Padomāšu, kā rīkoties, lai nevajadzētu gaidīt veselu gadu, tomēr neradot mēmajam nekādas aizdomas. Romā mūs gaida daudz citu darbu, tomēr daži no jums paliks tepat. Protams, tie, kas atgriezīsies Romā, turpinās strādāt ari pie šīs lietas. Kurš grib palikt Turīnā?
— Es, — teica Sofija.
— Un es, — reizē paziņoja Džuzepe un Antonīno.
— Labi, tad mēs ar Pjetro un Minervu atgriežamies birojā. Ja nemaldos, lidmašīna ir trijos, vēl mierīgi paspēsim iegriezties viesnīcā pēc savām mantām.
— No manis būs vairāk labuma, ja sēdēšu Romā pie saviem datoriem, — noteica Minerva.
8
Vīrietis pacēia lūkas vāku un iespīdināja pagraba telpā luktura gaismas kūli. Trīs mēmie nepacietīgi raudzījās augšup. Pa ļodzīgām metāla kāpnēm vīrietis nokāpa slepenajā apakšzemes telpā. Viņam nepatika šī sabiedrība. Kaut nu mēmie drīzāk dotos projām, taču pārlieka steiga varēja izrādīties bīstama: viņi visi varēja nonākt cietumā, taču vēl ļaunāks būtu kauns par kārtējo neveiksmi un Adaija dusmas. Adaijs saniknojies varētu viņus pat ekskomunicēt.
— Karabinieri aizbrauca atpakaļ uz Romu. Viņu šefs šodien atvadījās no kardināla un diezgan ilgi runājās ar tēvu īvu. Domāju, ka jūs jau varat pamest slēptuvi, jo, cik varēju noprast pēc tā, ko runāja karabinieri, neviens nedomā, ka jūsu mirušajam biedram bijis vēl kāds līdzzinātājs. Jums precīzi jāievēro instrukcijas, ko devis Adaijs.
Vecākais no mēmajiem, kuram varēja būt nedaudz pāri trīsdesmit, piekrītoši pamāja un uz lapiņas uzrakstīja jautājumu: — Tu esi pārliecināts, ka vairs nav nekādu briesmu?
— Jā, pilnīgi droši. Uzraksti, ja jums kaut kas ir vajadzīgs.
Mēmais, kurš šķita šīs trijotnes vadonis, nekavējoties rakstījis: — Tādā
izskatā mēs nevaram rādīties uz ielas. Atnes lielāku bļodu un ūdeni, mums jānomazgājas. Un vai ar transportu viss kārtībā?
— Mazliet pēc pusnakts, ap vieniem, es atnākšu tev pakaļ. Pa tuneli aizvedīšu tevi līdz Lielajiem kapiem. Virszemē tu iziesi viens. Smagā mašīna tevi gaidīs pie Vankiljas preču stacijas. Tā piecas minūtes stāvēs laukuma pretējā pusē. Ņem, te būs numurs. — Viņš sniedza mēmajam zīmīti un turpināja: — Tevi aizvedīs līdz Dženovai. Tur ostā tu atradīsi kravas kuģi Stella Māris un kāpsi uz tā kā matrozis, un pēc nedēļas būsi mājās.
Mēmais atkal piekrītoši pamāja. Abi biedri nepacietīgi gaidīja savu kārtu. Viņi bija jaunāki — ne vienam, ne otram nevarēja dot vairāk par divdesmit gadiem. Viens bija liela auguma, muskuļots, platiem pleciem un ogļmelniem, īsā ezītī apgrieztiem matiem. Otrs — trauslāka un īsāka auguma brūnēts, kam acīs zibsnīja nemierīgas uguntiņas.
Vīrietis uzrunāja garāko.
Tevi mašīna savāks rīt agri no rīta. Es tevi pa tuneli aizvedīšu līdz kapsētai. Kad iznāksi virszemē, nogriezies pa kreisi un ej līdz upei. Tur tevi gaidīs. Šķērsosi Šveices robežu, tālāk dosies uz Vāciju. Berlīnē tevi uzņems mūsējie, adrese tev ir zināma. Viņi parūpēsies par tālāko ceļu.
Nu prasīgu skatienu pievērsa īsākais no puišiem. Vīrietim uzmācās bailes: šķita, ka mēmā acīs kūsā dusmas.
— Tu slēptuvi pametīsi pēdējais. Tev te būs jāpaliek vēl divas dienas. Mašīna tevi gaidīs divos naktī un aizvedīs gandrīz līdz pašām mājām. Kaut nu jums veiktos! Tūlīt atnesīšu jums ūdeni.
Vīrietis jau pagriezās uz promiešanu, bet puisis ar ezītī apgrieztajiem matiem sagrāba viņu aiz elkoņa, rādīdams, ka tūlīt uzrakstīs jautājumu.
Izlasījis zīmīri, vīrietis nopūtās. — Tu gribi zināt, kas nodeis ar Mcndibu? Jūs taču zināt, ka viņš ir cietumā. Viņš rīkojās kā muļķis un, nesagaidījis biedrus, viens pats iekļuva katedrālē. Līdz kapelai viņš tika, taču nezinu, ko viņš tur darīja. Katrā ziņā sāka gaudot signalizācija. Adaijs man ir pavēlējis lieki neriskēt, un šādos gadījumos es palīdzēt nedrīkstu. Mendibu notvēra, kad viņš skrēja pāri Pils laukumam. Precīzi ievērojiet instrukcijas, un jums nekādu problēmu nebūs. Vismaz nevajadzētu būt. Neviens neko nezina par šo pagrabu un pazemes eju. Zem Turīnas ir dučiem eju, un par daudzu esamību neviens pat nenojauš. Ja šo vietu atklās, mums tā būs īsta katastrofa. Mūs izdeldēs no zemes virsas.
Kad vecais vīrs izrāpās no pagraba, mēmie saskatījās. Vadonis tūdaļ ņēmās rakstīt sīkus norādījumus un pēdējos padomus abiem pārējiem. Pēc dažām stundām sāksies tāls un bīstams ceļš. Varbūt izdosies nokļūt mājās, bet varbūt priekšā gaida tikai cietuma kamera. Veiksme viņus nebija pametusi pavisam, — galu galā viņi joprojām ir dzīvi |.n ri, l> izdosies izkļūt no Turīnas. Kaut nu Dievs uzklausītu viņu lugs.m.i'. u ļautu atgriezties pie Adaija.
Asaru pilnām acīm trijotne apskāvās.
9
— Hosar! Hosar!
Puisis iesteidzās istabā, kur mitinājās Hosars. Saule tikko bija palūkojusies virs apvāršņa, un Hosars vēl gulēja.
Nebija viegli atvērt nogurušās acis. Kad tas beidzot izdevās, Hosars ieraudzīja Izaza, sava brāļadēla, kalsno stāvu.
Izazs apguva rakstveža amatu. Hosars pats viņu mācīja, un abi daudz laika pavadīja kopā, lai gan puisis izglītojās ari pie tilosofa Marsiona, kurš mācīja grieķu un latīņu valodu, kā ari dalījās matemātikas, retorikas un filosofijas gudrībās.
— Ir ieradusies karavāna, un kāds tirgonis atsūtījis uz pili ziņnesi, kas taujājot pēc tevis. Viņš apgalvojot, ka ieradies kopā ar kādu Tadeju, kurš esot Jēzus draugs un nesot tev sveicienus no Toma.
Hosars smaidot piecēlās un ģērbdamies iztaujāja Izazu.
— Tu esi pārliecināts, ka Edesā ieradies Tadejs? Varbūt tu pārklausījies?
— Valdniece pati lika, lai es tevi sameklēju. Es tikai atkārtoju to, ko viņa vēlēja tev pateikt.
— Ak, Izaz! Nemaz nemāku izsacīt, cik ļoti priecājos. Tadejs bija Jēzus sekotājs. Un Toms… Toms bija viens no Skolotājam vistuvākajiem mācekļiem, viens no divpadsmit izredzētajiem. Tadejs droši vien atvedis ziņas no Jeruzalemes, no Pētera, no Jāņa….
Hosars ātri saposās. Viņš gribēja drīzāk nokļūt karavānserālā, kur apmetušies tirgoņi no Jeruzalemes. Izazu viņš ņems līdzi, lai arī brāļadēls var iepazīties ar Tadeju.
Jau pēc mirkļa abi izsteidzās no Hosara pieticīgā mājokļa. Pēc atgriešanās no Jeruzalemes Hosars bija pārdevis visus savus īpašumus, māju un sadzīves lietas, bet naudu izdalījis trūkumcietējiem. Kopš tā laika viņš dzīvoja necilā mājetē, kur pietika vietas tikai gultai, galdam, dažiem krēsliem un neskaitāmiem pergamenta rituļiem.
Hosars un Izazs steidzās uz Edesas nomali, kur atradās karavānserāls. Šai agrajā rīta stundā tirgoņi gatavoja preces, ar kurām doties uz pilsētu, bet bariņš vergu baroja lopus, cilāja un nēsāja smagus saiņus un kurināja ugunskurus.
— Hosar!
Izdzirdis valdnieka sardzes priekšnieka dobjo balsi, Hosars atskatījās. Marvuzs bija ieradies ar kareivju pulciņu.
— Valdnieks lika man pavadīt uz pili tevi un Tadeju, kurš ieradies no Jeruzalemes.