— Vai gribi redzēt līķautu? — jautāja Hosars.
Tadejs vilcinājās. Viņš bija jūds, un likums bija likums. Ari Pestītājs bija ievērojis bauslību. Linaudekla gabals, kuru bija sagādājis Arimatijas Jāzeps un kurā bija ievīstītas Jēzus miesas, acīmredzot bija uzsūcis viņa spēku. Tomēr Tadejs nezināja, kā rīkoties.
Hosars noprata, kāds neatrisināms jautājums nomoka draugu, un paspieda viņa roku.
— Neuztraucies, Tadej, jūsu bauslība man nav sveša, un es to cienu. Mēs, šīs senās pilsētas iemītnieki, līķautu neuzskatām par nešķīstu, un mums nav aizliegts tam pieskarties. Es nespiežu tevi pārkāpt tavai senču likumus. Gribu tikai pateikt, ka Abgars labākajam Edesas amatniekam pavēlēja izgatavot šķirstu, kurā ievietot līķautu. Tas glabājas drošā vietā, un to allaž sargā valdniekam uzticīgi kareivji. Tas auduma gabals ir paveicis ne vienu vien brīnumu, — tas ir izdziedējis ne tikai Abgaru, bet arī daudzus citus, kas tam tuvojušies ar ticību. Vēl gribu tev pastāstīt, ka uz auduma palikušas asins un sviedru pēdas — uz līķauta redzams Jēzus sejas un auguma atspulgs. Kad skatos uz audeklu, man šķiet, ka redzu mūsu Skolotāju. Šais brīžos izjūtu visas sāpes un mocības, kam viņu pakļāva romieši.
— Gan pienāks diena, kad es lūgšu, lai tu man parādi līķautu, — teica Tadejs. — Meklēšu atbildi savā sirdī, jo šobrīd es nespēju pārkāpt seno aizliegumu.
Beidzot viņi sasniedza pili, un Abgars sirsnīgi uzņēma atnācējus. Valdniece pat neccntās slēpt, cik ļoti viņu satrauc iespēja iepazīt Jēzus draugu.
— Esi sveicināts tu, kas biji draugs mūsu Skolotājam. Esi mūsu viesis un paliec šai pilsētā, cik ilgi vēlies. Mēs gādāsim, lai tev nekā netrūktu. Mēs tikai gribēsim, lai tu stāsti par Jēzu, lai atgādini mums viņa vārdus un darbus. Tāpat, ja vien tu atļausi, cs likšu, lai mani rakstveži uzmanīgi klausās un pieraksta tevis stāstīto. Kad tavi vārdi būs noglabāti pergamentu rituļos, mūsu Skolotāja dzīvi un mācību varēs iepazīt gan edesieši, gan ļaudis citās pilsētās.
Visu dienu un visu vakaru, un pat līdz dziļai naktij Tadejs un Hosars stāstīja valdniekam un viņa galmam par Jēzus paveiktajiem brīnumiem.
Tadejs pieņēma Abgara uzaicinājumu palikt Edesā, taču atteicās no valdnieka piedāvātajām ērtībām. Viņš lūdza tikai mazu istabiņu netālu no vietas, kur dzīvoja Hosars. Tieši tāpat kā Hosars pēc atgriešanās no Jeruzalemes, Tadejs atsacījās arī no valdnieka piedāvātajiem kalpiem un vergiem. Tika norunāts, ka Tadeja rakstvedis būs Hosars, kurš iemūžinās uz pergamenta visu, ko Tadejs stāstīs par Jēzu.
10
Ņujorkā spīdēja pavasarīga saule, un šai gadalaikā tas nemaz tik bieži negadījās. Atskanēja zvans, vecais vīrietis novērsa skatienu no rīta gaismā vizuļojošajiem stikliem un pacēla tālruņa klausuli. Komunikāciju sistēma bija simtprocentīgi nodrošināta pret tiem, kas vēlētos noklausīties šī kabineta saimnieka sarunas.
— Klausos, — vīrieša balss skanēja stingri un noteikti.
— Pirmais no mēmajiem jau devies ceļā.
— Bez problēmām?
— Jā. Viņi izmanto tos pašus sakaru kanālus, ko iepriekšējās reizēs, tāpat arī tos pašus vecos maršrutus. Taču policija neko nenojauš.
— Kad slēptuvi pametīs otrs?
— Šonakt, bet trešais rit agri no rīta. Viņš kāps smagajā mašīnā ar skrūvju kravu, un pa ceļam viņam nekur nevajadzēs pārsēsties. Tieši šis trešais liekas visnervozākais.
— Šodien aprunāšos ar mūsu cilvēkiem Urfa. Mums jāzina, kā reaģēs Adaijs un ko viņš plāno darīt turpmāk.
— Droši vien niknosies.
— Mēģināsim visu izdibināt. Vii ir kādi jaunumi par Adaija cilvēku katedrālē?
— Viņš ir ļoti nomākts. Taču pagaidām nav izraisījis ne kardināla, ne policijas aizdomas. Viņu uzskata par lāga vīru, kas smagi pārdzīvo notikušo.
— Turpiniet viņu pieskatīt.
— Protams.
— Un kā klājas mūsu brālim?
— Policija interesējas par viņa pagātni un sakariem. Cenšas noskaidrot pat viņa gaumi, intereses un vaļaspriekus. Grib zināt, kas veicinājis viņa straujo karjeru. Tāpat tiku pārbaudīts es un vēl citi brāļi. Tas policists Marko Valoni ir apķērīgs, un viņam ir spēcīga komanda.
— Neizlaidiet viņu no acīm.
— Nekādā gadījumā.
— Tiksiemies nākamnedēļ Bostonā.
— Noteikti ieradīšos.
* * *
Sofija un Pjetro klusēja, un šis klusums nebija no patīkamajiem. Marko bija devies pie Turīnas karabinieru komandanta, savukārt Džuzepe, Minerva un Antonīno piepeši bija nolēmuši, ka noteikti jāiedzer kafija bārā turpat uz ielas stūra, — patiesībā viņi pat necentās slēpt, ka vēlas pārītim sagādāt iespēju palikt divatā un noskaidrot attiecības. Saspīlējumu bija pamanījuši visi sapulces dalībnieki.
Sofija lēni pārcilāja dokumentu kaudzīti, bet Pjetro, šķietami dziļās domās iegrimis, raudzījās ārā pa logu. Viņš klusēja, negribēdams pārmest Sofijai, ka tā savu Trojas zirga plānu iepriekš nav izklāstījusi viņam. Savukārt Sofija jutās nelāgi — nevēlēšanās savas domas vispirms uzticēt Pjetro piepeši likās tik bērnišķīga.
— Tu dusmojies? — viņa jautāja, cenzdamās salauzt stindzinošo klusumu.
— Nē, tev taču nav jāstāsta man viss, kas iešaujas prātā.
— Beidz, Pjetro! Es tevi pazīstu un jūtu, kad esi noskaities.
— Paklau, es negribu strīdēties. Tu izdomāji rīcības plānu, kas man šķiet nepārdomāts, toties šefu tev izdevās pārliecināt, pie reizes izpelnoties kārtējos apbrīnas apliecinājumus. Ja viņš teiks, ka rīkosimies pēc tava priekšlikuma, es, protams, strādāšu kopā ar citiem, lai pasākums ar Trojas zirgu neizgāztos. Labāk beigsim šo absurdo sarunu, jo mēs tik un tā ne par ko nevienosimies. Es jau teicu, ka negribu strīdēties.
— Labi. Tikai pasaki, kāpēc, tavuprāt, mans plāns nav labs. Tāpēc, ka to izdomāju es, vai tāpēc, ka tas patiešām ir vājš?
— Mēmā atbrīvošana būtu kļūda. Viņu pārņems aizdomas, un viņš mūs nekur neaizvedīs. Bet strādniekus varat pratināt, cik ilgi vēlaties. Kad uzzināsiet ko jaunu, pasakiet arī man.
Sofija klusēja. Cik labi, ka Pjetro tūlīt brauks uz Romu, bet viņa paliks Džuzepes un Antonīno sabiedrībā. Daudz netrūka, lai viņa ar Pjetro sastrīdētos pilnā nopietnībā, bet no šādiem kašķiem visvairāk ciestu darbs. Sindone nebija Sofijas apmātība, tomēr šīs lietas izmeklēšana šķita nopietns izaicinājums.
Jā, labi, ka Pjetro brauc projām. Viņi dažas dienas nesatiksies, un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Abi salīgs mieru un atkal būs draugi tāpat kā agrāk.
* * *
— Ar ko sāksim, doktore?
— Zini, Džuzepe, cs domāju, ka vajadzētu vēlreiz aprunāties ar strādniekiem un paskatīties, vai tas, ko viņi stāsta, neatšķiras no tā, ko viņi iepriekš teica Pjetro. Tāpat vajadzētu iegūt vairāk ziņu par katru no viņiem: kur un ar ko dzīvo, ko saka kaimiņi, kas savāds novērots viņu ikdienā…
— Tas aizņems daudz laika… — iebilda Antonīno.
— Jā, tāpēc Marko sarunāja, ka turīnieši piešķirs mums palīgos pāris vīru. Viņi pilsētu pazīst labāk nekā mēs un strādnieku ikdienas paradumos drīzāk pamanīs kādas dīvainības. Ar to varētu nodarboties Džuzepe, bet mēs abi atgriezīsimies katedrālē, vēlreiz parunāsim ar bīskapa kancelejas darbiniekiem, ar sargu, ar tēvu īvu un sekretariāta vecmeitām…