Sofija jutās vīlusies. Viņa taču bija cerējusi, ka pārsteigs D'Alakvu ar atklātu paziņojumu, ka izmeklētājiem ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu, bet Cocsa īpašnieks, neizrādīdams ne mazāko interesi, nosūtīja viņu uz personāla daļu.
— Vai jums šķiet, ka mani apgalvojumi ir absurdi, D'Alakvas kungs?
— Doktore, jūs esat profesionāļi un labi protat savu darbu. Man nav nekāda viedokļa par jūsu aizdomām vai izmeklēšanas virzieniem.
Vīrietis raudzījās viņā rāmu skatienu. Bija manāms, ka viņš šo sarunu uzskata par pabeigtu. Sofiju pārņēma dusmas — viņa apzinājās, ka nav pratusi izmantot iespēju, kura droši vien vairs nekad neatkārtosies.
— Vai varu būt vēl kā noderīgs, doktore?
— Nē, patiesībā nē. Mēs tikai gribējām, lai jūs zināt, ka neuzskatām ugunsgrēku par nelaimes gadījumu un nopietni pievērsīsimies jūsu cilvēkiem.
— Ladzoti kungs jums palīdzēs un sniegs visu informāciju par Cocsa darbiniekiem.
Sofija padevās. Bija skaidrs, ka no D'Alakvas viņa neizvilinās nevienu pašu noderīgu vārdu. Sofija piecēlās un pastiepa roku sveicienam.
— Paldies par sadarbību.
— Bija patīkami ar jums iepazīties, doktore Galloni.
Sofija bija noskaitusies uz sevi, turklāt apmulsusi. Jā, apmulsusi. Umberto D'Alakva neapšaubāmi bija vispievilcīgākais vīrietis, kādu viņai jebkad gadījies sastapt. Sai pašā mirklī viņa nolēma, ka pieliks punktu attiecībām ar Pjetro. Doma par vienmuļo sakaru ar darba kolēģi piepeši šķita neizturama.
D'Alakvas sekretārs viņu pavadīja līdz personāla daļas vadītāja kabinetam. Mario Ladzoti, viņu sagaidīdams, laipni smaidīja.
— Sakiet, doktore, ko tieši vēlaties noskaidrot?
Vēlos visu iespējamo informāciju par tiem jūsu darbiniekiem, kas strādāja katedrālē. Arī ziņas par privāto dzīvi, ja jums tādas ir.
Visu mūsu rīcībā esošo informāciju cs jau nodevu gan jūsu kolēģiem no Mākslas nodaļas, gan policijai, taču, ja vēlaties, tādu pašu dosjē iedošu arī jums. Mums nav faktiski nekādu ziņu par strādnieku privāto dzīvi. Saprotiet, Cocsa ir liels uzņēmums. Varbūt ko sīkāk jums varētu pastāstīt darbu vadītājs.
Kabinetā ienāca sekretāre un pasniedza Ladzoti mapi, kuru tas nekavējoties atdeva Sofijai.
— Ladzoti kungs, sakiet, vai jums arī citur ir gadījušies līdzīgi negadījumi kā Turīnas katedrālē?
— Kā jūs to domājat?
— Cocsa strādā pēc Baznīcas pasūtījumiem. Jūs esat veikuši lielākus un mazākus remonta un pārbūves darbus gandrīz visās Itālijas katedrālēs.
— Ne tikai Itālijā, bet arī lielākajā daļā Eiropas. Un par spīti tam, ka stingri tiek ievērotas visas drošības normas, reizēm notiek nelaimes gadījumi.
— Vai varat man iesniegt ziņas par visiem negadījumiem, kas notikuši katedrālēs, kuras jūs restaurējat vai pārbūvējat?
t
— Darīšu, ko varēšu, taču tas nebūs viegli. Dažādi starpgadījumi notiek vienmēr, bet nezinu, vai ziņas par tiem katru reizi ir fiksētas rakstiski. Parasti darbu vadītājs uzraksta tikai galīgo ziņojumu. Un sakiet — par cik ilgu laika posmu jūs vēlētos saņemt šādu informāciju?
— Teiksim, par pēdējiem piecdesmit gadiem.
Ladzoti uzmeta Sofijai izbrīnītu skatienu, taču neiebilda.
— Centīšos jūsu lūgumu izpildīt. Ja man izdosies sagādāt prasītās ziņas, uz kurieni tās nosūtīt?
— Atstāšu jums savu vizītkarti un mobilā telefona numuru. Piezvaniet man. Ja vairs nebūšu Turīnā, atsūtīsiet visu uz Romu.
— Atvainojiet, doktore Galloni, ko īsti jūs meklējat?
Sofija uzlūkoja Ladzoti un nolēma teikt patiesību.
— Es meklēju tos, kuri izraisa negadījumus Turīnas katedrālē.
— Kā, lūdzu? — pārsteigts pārvaicāja Ladzoti.
— Mēs dzenam pēdas tiem, kuri izraisa nelaimes gadījumus Turīnas katedrālē, jo esam pārliecināti, ka šis un iepriekšējie ugunsgrēki nav izcēlušies nejauši.
— Jūs turat aizdomās mūsu strādniekus? Ak Dievs! Kurš gan var vēlēties nodarīt postu katedrālei?!
— Tieši to mēs gribam noskaidrot: kurš un kāpēc.
— Taču vai jūs nepārsteidzaties? Jūsu teiktais izskan kā apsūdzība Cocsa darbiniekiem…
— Nē, tā nav apsūdzība, tās ir tikai aizdomas, kuru dēļ notiek šī izmeklēšana.
— Mēs, protams, neliegsim jums savu palīdzību, doktore Galloni.
— Es par to nešaubos, I^adzoti kungs.
Sofija izgāja no tērauda un stikla celtnes, apdomādama, vai tik nav kļūdījusies, atklāti izklāstot savas aizdomas D'Alakvam un Ladzoti.
Iespējams, ka D'Alakva šai mirklī jau zvanīja ministram, lai pažēlotos par nekaunīgo apmeklētāju. Bet tikpat labi varēja pieņemt, ka D'Alakva viņas izteiktās aizdomas jau aizmirsis, uzskatīdams tās par muļķīgām un nesvarīgām. Pastāvēja ari trešā iespēja: D'Alakva ministru neapgrūtina, jo Sofijas izteikumus uztvēris nopietni.
Sofija nolēma tūdaļ piezvanīt Marko un visus sīkumos atstāstīt savu vizīti Cocsa mītnē. Ja D'Alakva tomēr žēlosies ministram, Marko vismaz būs laikus sagatavojies nepatīkamai sarunai.
11
— Es, Maanu, Edesas princis, Abgara dēls, lūdzu tevi, Sin, visu dievu dievs, palīdzi man iznīcināt neticīgos nešķīsteņus, kuri maldina mūsu tautu, mudina novērsties no tevis un nodot mūsu senču dievus.
Klinšainos kalnos dažu jūdžu attālumā no Edesas lāpas vāri izgaismoja alā ierīkotu Sina templi. Priesterim Sultaneptam tās iestiprināt alas velvēs bija palīdzējuši Maanu un Marvuzs. Akmenī kaltais Sina tēls izskatījās kā dzīvs — mākslinieks tā vaibstus bija pratis izveidot apbrīnojami cilvēciskus.
Maanu kūpināja vīraku un dedzināja zālītes, kuru smaržīgie dūmi reibināja jutekļus un palīdzēja sazināties ar dieviem. Arī ar vareno Mēness dievu Sinu, no kura nekad nebija atteicies ne viņš pats, ne daudzi citi senču paražām uzticīgi edesieši. Jauno maldu mācību nebija pieņēmis arī viņa uzticīgais Marvuzs, kas pagaidām bija valdnieka sardzes priekšnieks, taču vēlāk, kad Abgars būs miris, kļūs par viņa, Maanu, galveno padomnieku.
Šķita, ka Sins uzklausījis Maanu lūgšanu, jo mēness pēkšņi izlauzās no mākoņiem un iespīdināja savus bālos starus svētnīcā. Arī Sultanepts, Sina augstākais priesteris, tūdaļ bijīgi čukstēja Maanu, ka dievs šādi izrāda viņiem savu labvēlību un sola palīdzēt.
Sultanepts kopā ar citiem pieciem priesteriem slēpās Sumurtarā. Raduši patvērumu alu un apakšzemes kambaru labirintā, viņi kalpoja dieviem, Saulei, Mēnesim un planētām, visu lietu sākumam un galam. Maanu bija apsolījis, ka atdos Sultaneptam gan agrāko varu, gan bagātības, ko tas bija zaudējis, kad Abgars atkrita no tēvutēvu ticības.
— Mans princi, mums jāatgriežas pilsētā. Esam projām no pils jau daudzas stundas, un valdnieks varētu tevi meklēt.
— Viņš mani nemeklēs, Marvuz. Viņš domās, ka dzīroju ar draugiem vai baudu kādas dejotājas apskāvienus. Tēvs par mani pat negrib neko dzirdēt, jo esmu viņam sagādājis pārāk smagu vilšanos, atteikdamies pielūgt to viņa Jēzu. Pie visa vainīga ir valdniece. Tieši viņa mudināja Abgaru nodot mūsu senču dievus un godāt rikai Nācarieti. Taču es zinu, ka tauta atkal pievērsīs acis Sinam un nopostīs tempļus, ko valdniece likusi uzbūvēt jaunajai ticībai. Tikko Abgars aizmigs uz mūžu, mēs nogalināsim valdnieci, iznīcināsim tos nešķīsteņus Hosaru un Tadeju.