Marko Valoni ievilka cigaretes dūmus, kas rīklē asi sajaucās ar tiem, kuri aizvien vēl plūda no ugunsgrēka vietas. Patiesībā viņš bija iznācis ieelpot svaigāku gaisu, kamēr ugunsdzēsēji pabeidza cīņu ar pēdējiem uguns perēkļiem, kas vēl šur tur iegailējās kora labajā spārnā.
Laukums bija norobežots ar barjerām, un karabinieri atvairīja ziņkārīgo pūli, kas gribēja izdibināt, kas īsti noticis katedrālē. Šai pēcpusdienā visu Turinu mocīja neziņa, vai ugunsnelaimē nav cietis tās lielākais dārgums — svētais līķauts.
Valoni bija lūdzis, lai uz notikuma vietu atsūtītie žurnālisti nomierina ļaudis: svētajam līķautam nekas ļauns nav noticis. Taču viņš žurnālistiem bija noklusējis kādu citu faktu. To, ka liesmās gājis bojā cilvēks. Pagaidām mirušā identitāte nebija noskaidrota.
Kārtējais ugunsgrēks. Šķita, uguns vajā veco katedrāli. Taču Valoni nejaušībām neticēja, un Turīnas katedrālē negadījumi notika pārāk bieži: gan laupīšanas mēģinājumi, gan ugunsnelaimes — vismaz trīs pēdējā gadsimta laikā. Vienā no ugunsgrēkiem — tajā, kas izcēlās pēc Pirmā pasaules kara, liesmu izpostītajā vietā tika atrasti arī divi apdeguši līķi. Autopsija noskaidroja, ka abi mirušie bijuši aptuveni divdesmit piecus gadus veci un ka to patiesais nāves cēlonis bijuši pistoles šāvieni. Taču daudz šausminošāks bija kāds cits tiesu medicīnas ekspertu atklājums: mirušajiem nebija mēles. Gan vienam, gan otram tā bija izgriezta. Kāpēc? Un kas viņus nošāva? Nogalināto personības neizdevās noskaidrot. Gadījums palika neatrisināts.
Nedz ticīgie, nedz plašāka sabiedrība nezināja, ka pēdējā gadsimtā svētais līķauts jeb Sindone, kā to mēdza dēvēt, ne reizi vien uz ilgāku laiku ir pametis katedrāli. Varbūt tieši tāpēc tam bija izdevies paglābties no biežajiem nelaimes gadījumiem.
Par patvērumu līķautam bija kalpojis drošs seifs Nacionālajā bankā, kuras pajumti tas pameta tikai uz ostensijām, proti, uz tiem laika sprīžiem, kad līķautu varēja apskatīt un godināt ticīgie. Šādās reizēs vienmēr tika ievēroti visstingrākie drošības pasākumi, taču par spīti visai piesardzībai Sindonei dažkārt bija draudējušas briesmas, nopietnas briesmas.
Valoni vēl labi atcerējās 1997. gada 12. aprīļa ugunsgrēku. Kā lai viņš būtu to aizmirsis, ja tai vēlajā nakts stundā krodziņā ar saviem kolēģiem no Mākslas nodaļas cilāja vīna glāzes, lai atzīmētu kādu svarīgu lēmumu?
Tolaik viņš bija piecdesmit gadu vecs un tikko pārcietis sarežģītu sirds operāciju. Divi infarkti un bīstama operācija bija pietiekami pārliecinoši argumenti, kas mudināja ieklausīties sava kardiologa un piedevām svaiņa Džordžo Markēzi padomos. Ārsts ieteica beidzot pievērsties dolce far mente jeb saldajai laiskas bezdarbības mākslai vai ļaunākajā gadījumā vismaz sameklēt kādu mierīgu un birokrātisku vietiņu, kur darba laikā var arī nesteidzīgi pārlapot avīzes un priekšpusdienā aizstaigāt līdz tuvējam bāram iztukšot kapučīno tasi.
Nelikdamies ne zinis par sievas asarām un lūgšanos, Valoni bija izvēlējies otro variantu. Paola uzstāja, ka viņam jāiet pensijā; centās glaimot vīra pašcieņai un teica, ka viņš jau galu galā ir sasniedzis visaugstāko amatu Mākslas nodaļā un tagad mierīgi var pielikt punktu savai spožajai karjerai un sākt baudīt dzīvi. Jā, Valoni bija Mākslas nodaļas, pareizāk, Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktors un pēc vēl augstāka stāvokļa nekāroja. Taču sievas lūgumiem neklausīja. Viņš uzskatīja, ka daudz labāk būs arī turpmāk ik dienas iet uz darbu, pildot kaut vispieticīgākā amata pienākumus, nekā piecdesmit gadu vecumā pārvērsties par norakstītu lūzni. Katrā ziņā viņš nolēma pamest Mākslas nodaļas direktora vietu un tonakt par spīti Paolas un Džordžo iebildu miem svinēja atvadas no saviem kolēģiem. Cilvēkiem, kopā ar kuriem pēdējos divdesmit gadus ik dienas bija pavadījis četrpadsmit, piecpadsmit stundas, atmaskojot viltojumus, ķerot zagļus, vajājot mafiozus, kas nodarbojās ar mākslas darbu kontrabandu, — vienvārdsakot, sargājot neizmērojamo Itālijas kultūras mantojumu.
Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa vienlaikus bija pakļauta gan Kultūras, gan Iekšlietu ministrijai. Te strādāja ne tikai karabinieri, bet arī krietns skaits arheologu, vēsturnieku, ekspertu, kas specializējušies dažs viduslaiku, dažs modernajā, dažs sakrālajā mākslā… Un Valoni šai nodaļai bija ziedojis sava mūža labāko daļu.
Kāpums pa karjeras kāpnēm nebija viegls. Viņa tēvs strādāja benzīna uzpildes stacijā, bet māte bija mājsaimniece. Ģimene dzīvoja no rokas mutē, un Marko skolu varēja pabeigt, tikai pateicoties stipendijām. Māte vēlējās, lai dēls tiek pie stabilas dzīves, lai iegūst drošu amatu, lai strādā kādā valsts iestādē. Un kāds tēva paziņa — policists, kurš ar savu braucamo regulāri iegriezās benzīntankā, — palīdzēja puisim iesniegt dokumentus, lai viņš varētu sākt dienestu Karabinieru spēkos. Kārtības sargātāja pienākumi tomēr nebija Marko īstais aicinājums, tāpēc vēlās vakara stundās pēc darba viņš čakli studēja, galu galā ieguva vēsturnieka diplomu un lūdza, lai viņu pārceļ uz Mākslas nodaļu. Te varēja apvienot abas specialitātes, izmantot gan vēsturnieka zināšanas, gan policista ķērienu, un ar pacietīga darba un veiksmes palīdzību Marko Valoni neatlaidīgi bija virzījies augšup pa karjeras pakāpieniem līdz pašai virsotnei. Viņam patika strādāt, turklāt darba darīšanās viņš bija varējis apceļot puspasaules, bet Itāliju izbraukāt krustām šķērsām!
Romas universitātē Marko bija iepazinies ar Paolu. Meitene studēja viduslaiku mākslu. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un dažus mēnešus pēc iepazīšanās abi apprecējās. Nu jau viņu divi bērni bija pieauguši, laulības stāžs — divdesmit pieci gadi. Un viņus varēja minēt par piemēru, ilustrējot vārdu salikumu laimīgs paris.
Paola lasīja lekcijas universitātē un nekad nebija vīram pārmetuši, ka tas pārlieku maz laika atvēl ģimenei. Tikai vienu reizi ilgajos gados viņu attiecības bija aptumšojis nikns strīds. TaS notika toreiz, kad 1997. gada pavasarī viņš bija atgriezies no Turīnas un paziņojis, ka nodaļas direktora amatu tomēr nepametīs. Lai Paola neuztraucas, viņš vairs nebraukāšot apkārt, vairs nešaudīšoties šurpu turpu pa pasauli, viņš būšot tikai direktors — lēnīgs birokrāts. Ārsts paziņoja, ka viņa pacients un radagabals esot pilnīgi jucis. Toties kolēģi par šādu lēmumu bija sajūsmā. Domu par aiziešanu uz mierīgāku darbavietu bija aizdzinusi pārliecība, ka ugunsgrēks katedrālē nav nejaušības izraisīts, lai gan presei viņš bija apgalvojis pretējo.
Un te nu viņš bija: atkal Turinā, lai izmeklētu kārtējā ugunsgrēka apstākļus. Savukārt pirms nepilniem diviem gadiem šeit bijSļ ņoTfcis taupīšanas mēģinājums. Zagli bija izdevies aizturēt tīrās nejaušības pēc. Lai gan varbūt nav pareizi saukt par zagli cilvēku, kuram nav izdevies neko nozagt. Aizturētais bija tukšām rokām, kaut arī nebija šaubu, ka viņa nodomi tikuši iztraucēti. Kāds garīdznieks, kas īstajā brīdī gāja garām katedrālei, bija ievērojis cilvēku, kurš pa galvu pa kaklu bēga projām no dievnama, skanot griezīgiem signalizācijas kaucieniem. Garīdznieks meties pakaļ šim aizdomīgajam tipam, saukdams: "Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!", un ar divu anonīmu garāmgājēju — spēcīgu puišu — palīdzību pēc neilgas cīņas bēgli bija izdevies savaldīt. Tomēr neko izdibināt toreiz neizdevās. Zaglim nebija mēles, tā bija prasmīgi izgriezta. Turklāt aizturētajam nebija arī pirkstu nospiedumu: visus pirkstgalus klāja apdegumu rētas. Proti, tas bija cilvēks bez vārda un bez pilsonības. Divu gadu laikā no viņa nebija izspiesta ne kripatiņa informācijas, un viņš joprojām bija ieslodzīts Turīnas cietumā.