Nē, Marko Valoni nejaušām sakritībām neticēja. Un to, ka Turīnas katedrāles "zagļiem" nebija mēles, bet pirkstgalus klāja gludas rētas, par nejaušību uzskatīt nevarēja.
Uguns vajāja svēto līķautu. Valoni tā vēsturi bija izstudējis sīki un smalki un zināja: kopš par svētu uzskatītais audekla gabals ir nonācis Savoju dinastijas īpašumā, tas izglābies no vairākiem ugunsgrēkiem. Piemēram, 1532. gadā naktī no 3. uz 4. decembri aizdegās sakristeja kapelā, kur Savoju dinastijas pārstāvji glabāja savu dārgumu, — liesmas sasniedza arī relikviju, kas tolaik glabājās Austrijas Margaritas dāvinātā sudraba šķirstā.
Pēc gadsimta nākamā ugunsgrēka liesmu mēles gandrīz sasniedza kapelu, kur glabājās svētais līķauts. Nelaimes vietā tika pārsteigti divi vīrieši — tie, redzēdami, ka izbēgt neizdosies, metās liesmās un par spīti mokošajai nāvei neizdvesa ne skaņas. Varbūt arī viņiem nebija mēles? To noskaidrot nekad neizdosies.
Kopš 1578. gadā Savojas bija novietojuši svēto audeklu Turīnas katedrālē, negadījumi sekoja cits citam. Katru gadsimtu vismaz kāds ugunsgrēks un laupīšanas mēģinājums. Un pēdējos gados, kad izmeklēšana tika veikta nopietnāk, visi centieni tik un tā atdūrās strupceļā, jo par vainīgajiem izdevās noskaidrot vienīgi to, ka tiem nav mēles.
Vai tas pats būs sakāms ari par līķi, kas tikko bija nogādāts morgā?
Kāda balss Marko Valoni lika atgriezties realitātē.
— Sef, ir ieradies kardināls. Jūs jau zināt, viņš tikko atgriezās no Romas… Grib ar jums runāt. Liekas, notikušais viņu ir pamatīgi satriecis.
— Nav jau nekāds brīnums. Viņam neveicas: pirms nepilniem sešiem gadiem viņa katedrāle jau dega, pirms diviem to mēģināja apzagt, un tagad, re, nākamais ugunsgrēks.
— Jā, viņš nožēlo, ka piekritis te atkal veikt restaurācijas darbus. Apgalvo, ka šī esot pēdējā reize, jo katedrāle bez jebkādas restaurēšanas esot braši turējusies simtiem gadu, bet tagad visi šie remonti un strādnieku paviršība to aizlaidīšot postā.
Marko iegāja katedrālē pa sānu durvīm, plāksnīte pie kurām vēstīja, ka tieši te meklējami biroji. Trīs vai četri garīdznieki nervozi staigāja Šurpu turpu. Nelielā kabinetā pie rakstāmgalda sēdēja divas pusmūža sievietes, kas izskatījās ārkārtīgi aizņemtas ar steidzamiem darbiem. Pēc Valoni norādījumiem bariņš karabinieru veica mērījumus un ņēma paraugus. Valoni pretī panācās jauns priesteris, kas neizskatījās vecāks par trīsdesmit gadiem. Nostājies iepretī, viņš sniedza roku. Spēcīgs un stingrs rokasspiediens.
— Es esmu tēvs Ivs.
— Bet es — Marko Valoni.
— Jā, es zinu. Nāciet man līdzi, Viņa Eminence jūs gaida.
Garīdznieks atvēra smagas durvis, un Marko iegāja plašā kabinetā,
kura sienas bija apšūtas dārga koka paneļiem. Tās rotāja arī Renesanses laikmeta gleznas: Dievmāte, Kristus, Svētais vakarēdiens… Virs galda mirdzēja smalki darināts sudraba krusts, kas, pēc Marko vērtējuma, bija vismaz trīs gadsimtus vecs. Kardināls bija cilvēks laipnu seju, kurā gan šobrīd bija redzams pēdējo notikumu izraisītais uztraukums.
— Sēdieties, Valoni kungs.
— Paldies, Eminence.
— Stāstiet man, kas noticis. Vai jau ir zināms, kas ir mirušais?
— Mēs vēl neko droši nezinām, Eminence. Pagaidām visas pazīmes liecina, ka ugunsgrēku izraisījis ar remontdarbiem saistīts īssavienojums.
— Atkal!
— Jā, Eminence, atkal… Taču, ja atļausiet, mēs visu izmeklēsim pamatīgi. Paliksim šeit vairākas dienas. Gribu, lai katedrāle tiek pārbaudīta no kupola līdz pašiem pamatiem. Neviens sīkums nedrīkst palikt nepamanīts, un mani vīri izjautās visus, kas pēdējās stundās un arī pēdējās dienās ir uzturējušies katedrālē. Eminence, es vēlētos lūgt jūsu atbalstu…
— Tas jums jau ir nodrošināts, Valoni kungs. Mēs palīdzējām iepriekšējās reizēs un tāpat darīsim turpmāk. Darbojieties te, cik ilgi nepieciešams. Notikušais ir īsta katastrofa — ir gājis bojā cilvēks, liesmas iznīcinājušas neaizstājamus mākslas darbus un gandrīz sasniegušas Sindoni. Nevaru pat iedomāties, kas notiktu, ja tā būtu sadegusi.
— Eminence, Sindone…
Valoni, es zinu, ko jūs vēlaties teikt! Gribat man atgādināt, ka ar radioaktīvā oglekļa metodi ir noteikts, ka šis nekādi nav varējis būt audekls, kurā bijušas ietītas Mūsu Kunga miesas, taču miljoniem ticīgo Sindoni uzskata par īstu —vienalga, ko uzrādītu radioaktīvais ogleklis, un Baznīca šo kultu neaizliedz. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka zinātnieki joprojām nespēj izskaidrot, kā uz audekla parādījies attēls, ko uzskatām par Mūsu Kunga nospiedumu, un…
— Atvainojiet, Eminence, man nenāk ne prātā apšaubīt līķauta reliģisko vērtību. Biju dziļi satriekts, kad redzēju to pirmoreiz. Un uz līķauta redzamais cilvēka stāvs savu iespaidu nav zaudējis.
— Un tātad?
— Gribēju jums jautāt, vai pēdējās dienās, pēdējos mēnešos nav noticis kaut kas savāds. Kaut vai šķietami nenozīmīgs sīkums, kas tāda vai citāda iemesla dēļ piesaistījis jūsu uzmanību.
— Laikam gan nē. Tiešām, nē. Kopš tās reizes pirms diviem gadiem, kad notika mēģinājums aplaupīt galveno altāri, te viss bijis mierīgi.
— Padomājiet, Eminence, padomājiet.
— Par ko lai es domāju? Kad esmu Turinā, ik rītu astoņos katedrālē celebrēju misi. Svētdienās pusdienlaikā. Diezgan daudz laika pavadu Romā, un arī šodien biju Vatikānā, kad mani informēja par ugunsgrēku. Aplūkot svēto līķautu ierodas svētceļnieki no visas pasaules. Pirms divām nedēļām, neilgi pirms sākās remontdarbi, te uzturējās franču, angļu un amerikāņu zinātnieku grupa, kas veica jaunus pētījumus un…
— Kas tie bija par zinātniekiem?
— Cienījamu profesoru grupa. Visi pēc ticības katoļi, un visi stingri pārliecināti, ka par spīti rezultātiem, kas iegūti analīzēs ar radioaktīvo oglekli, Sindone patiesi ir audekls, kurā ievīstīja Kristus miesas.
— Vai kāds no šiem zinātniekiem īpaši piesaistīja jūsu uzmanību?
— Nē, nedomāju vis. Es viņus pieņēmu savā kabinetā Bīskapa pilī. Kādu stundu sarunājāmies, tad piedāvāju viņiem uzkodas un atspirdzinājumus. Viņi izklāstīja man savus argumentus, kāpēc radioaktīvā oglekļa metode nav uzskatāma par ticamu. Būtībā tas arī ir viss.
— Vai kāds no šiem profesoriem atšķīrās no pārējiem?
— Redziet, Valoni kungs, es jau daudzus gadus uzņemu zinātniekus, kuri pēta līķautu, jūs taču zināt, ka Baznīca vienmēr ir bijusi pretimnākoša un šādus pētījumus ir atbalstījusi. Visi šai pēdējā profesoru grupā bija ļoti simpātiski cilvēki. Jāatzīst, ka tikai viens no viņiem, doktors Bolārs, izturējās atturīgi un bija daudz nerunīgāks par saviem kolēģiem. Gluži vienkārši viņš uztraucās, ka mūsu katedrālē atkal iecerēti restaurācijas darbi.
— Kāpēc?
— Un jūs vēl jautājat, Valoni kungs! Profesors Bolārs ir zinātnieks, kurš jau gadiem ilgi sadarbojas ar mums Sindones glabāšanas jautājumos, viņš baidās, ka relikvija tiek pakļauta nevajadzīgam riskam. Es viņu pazīstu jau daudzus gadus — nopietns cilvēks, apdāvināts zinātnieks un krietns katolis.
— Vai atceraties, kādos gadījumos viņš šeit ir ieradies?
Viņš te ir bijis neskaitāmas reizes, es jau teicu, ka viņš sadarbojas ar Baznīcu. Un gadījumos, kad Sindoni pētīt ierodas citi zinātnieki, mēs esam paraduši ataicināt šurp arī Bolāru — viņa uzdevums ir gādāt, lai līķautam netiktu nodarīti kādi bojājumi. Galu galā mūsu arhīvā ir reģistrēti visi zinātnieki, kas mūs ir apmeklējuši un nodarbojušies ar Sindoni: cilvēki no NASA, tas krievs… kā nu viņu sauca? Neatceros uzvārdu… Nekas… Visi slavenie pētnieki — Bārnets, Haineks, Tamburelli,