Tite, Gonella! Kurš gan visus var paturēt prātā? Ak, jā, nevajadzētu aizmirst Volteru Makkronu, pirmo zinātnieku, kurš paziņoja, ka šis audekls nav Mūsu Kunga Kristus līķauts. Makkrons pirms dažiem mēnešiem nomira, lai miers viņa dvēselei.
Marko domas vēl un vēlreiz atgriezās pie pieminētā doktora Bolāra. Viņš nezināja, kāpēc, taču juta, ka par šo profesoru vajadzētu izdibināt ko vairāk.
— Vai varat man pateikt datumus, kuros šeit uzturējās doktors Bolārs?
— Jā, protams, bet kāpēc? Doktors Bolārs ir cienījams zinātnieks, un es nesaprotu, kādā veidā viņš varētu būt saistīts ar jūsu izmeklēšanu…
Marko apzinājās, ka nedrīkst karciinālam skaidrot, ka šādus jautājumus uzdot liek instinkts vai neskaidra nojausma. Droši vien nav īpaši gudri uzstājīgi censties ievākt ziņas par cilvēku tikai tāpēc, ka tas bijis nerunīgāks par citiem. Tā nu viņš nolēma būt prātīgāks un palūdza kardinālam sarakstu, kurā būtu uzskaitītas visas zinātnieku grupas, kas ieradušās Turinā pētīt svēto līķautu, kā arī būtu precīzi norādīti šo apmeklējumu datumi.
— Cik ilgu laikaposmu jūs vēlaties aptvert? — jautāja kardināls.
—Ja iespējams, pēdējos divdesmit gadus.
— Divdesmit gadus?! Sakiet, ko īsti jūs meklējat?
— Nezinu, Eminence, nezinu.
— Jūs taču saprotat, ka es vēlētos dzirdēt paskaidrojumus, kā, jūsuprāt, ugunsgrēki, kas plosījušies šajā katedrālē, ir saistīti ar Sindoni un zinātniekiem, kas to pētījuši. Jau gadiem ilgi jūs ietiepīgi apgalvojat, ka visu katedrālē notikušo negadījumu mērķis esot Sindone, bet es, dārgais Marko, nekādi nespēju tam noticēt. Kurš gan varētu gribēt iznīcināt svēto līķautu? Kāpēc? Bet, ja runājam par laupīšanas mēģinājumiem, jūs pats zināt, ka ikviens no šīs katedrāles iekārtas priekšmetiem ir veselas bagātības vērts un ka netrūkst negodīgu cilvēku, kas nejūt bijību pat pret Dieva namu. Es nebeidzu aizlūgt par tiem nelaimīgajiem, kas mēģinājuši aplaupīt mūsu katedrāli.
— Jums noteikti ir taisnība. Taču domāju, ka jūs man piekritīsiet: nav gluži normāli, ka dažos no negadījumiem — lai būtu, sauksim tos tā — ir iesaistīti cilvēki, kam izgriezta mēle un nodedzināti pirkstu spil ventiņi. Vai sagādāsiet man sarakstu? Savā ziņā tā ir tikai formalitāte, taču es gribētu, lai nekas nepaliktu nepārbaudīts.
— Pilnīgi piekrītu, ka tas nav normāli. Šie apstākļi uztrauc Baznīcu. Es vairākas reizes esmu diskrēti apmeklējis to nabaga nelaimīgo, kurš pirms diviem gadiem tika arestēts pēc laupīšanas mēģinājuma. Viņš apsēžas man pretī un paliek absolūti bezkaislīgs, it kā nesaprastu ne vārda no manis teiktā. Es, protams, savam sekretāram, tam jaunajam garīdzniekam, kurš jūs pavadīja līdz manam kabinetam, pateikšu, lai sagatavo jūsu prasīto informāciju un nodod to jums, cik drīz vien iespējams. Tēvs īvs ir ļoti izdarīgs, viņš pie manis strādā tikai sešus mēnešus, kopš nomira mans iepriekšējais palīgs. Jāatzīst: kopš mana sekretāra pienākumus uzņēmies tēvs īvs, es beidzot varu atvilkt elpu. Viņš ir gudrs, apķērīgs, diskrēts, dievbijīgs, runā vairākās valodās…
— Viņš ir francūzis?
— Jā, francūzis, taču viņa itāļu valoda, kā jau droši vien ievērojāt, ir perfekta. Starp citu, tikpat labi viņš pārvalda arī angļu, vācu, arābu, aramiešu valodu un ivritu…
— Kas jums viņu ieteica, Eminence?
— Mans draugs, Valsts sekretāra vietnieka palīgs, monsinjors Obrī, ļoti īpašs cilvēks.
Marko nodomāja, ka vairums Baznīcas cilvēku, ko viņam gadījies iepazīt, ir izrādījušies ļoti īpaši, — sevišķi jau tie, kuri darbojās Vatikānā. Taču savas pārdomas viņš paturēja pie sevis un klusēdams vēroja kardinālu, kas, viņaprāt, bija godīgs vīrs, daudz gudrāks un atjautīgāks, nekā lika manīt, turklāt apbrīnojami talantīgs diplomāts.
Kardināls nocēla telefona klausuli un aicināja ienākt tēvu Ivu. Durvis atvērās jau nākamajā mirklī.
— Nāciet, nāciet iekšā. Jūs jau pazīstat Valoni kungu. Viņš vēlas, lai sagatavojam viņam informāciju par visām pētnieku grupām, kas pēdējo divdesmit gadu laikā ir apmeklējušas Sindoni. Tāpēc ķerieties pie darba, jo manam draugam Marko šis saraksts ir vajadzīgs nekavējoties.
Iekams uzdot jautājumu, tēvs īvs nopētīja Marko Valoni.
— Atvainojiet, Valoni kungs, vai jūs varētu pateikt, ko īsti meklējat?
— Tēvs Iv, Valoni kungs pats to nezina. Taču viņš vēlas noskaidrot, kādi cilvēki pēdējos divdesmit gados ir bijuši saistīti ar Sindoni, un mēs viņam palīdzēsim.
— Eminence, es, protams, centīšos visus vajadzīgos datus sagādāt pēc iespējas drīzāk, taču ātri tas neies, jo lielākā daļa dokumentu vēl nav digitalizēta un man vajadzēs pārmeklēt arhīvus.
— Neuztraucieties, tēvs, — atbildēja Valoni. — Es varu dažas dienas pagaidīt, taču, jo ātrāk saņemšu sarakstu, jo labāk.
— Eminence, vai drīkstu jautāt, kāds svētajam līķautam ir sakars ar ugunsgrēku?
— Ak! Es jau gadiem ilgi Valoni kungam jautāju, kāpēc ik reizes, kad mums šeit notiek kāda nelaime, viņš apgalvo, ka tā ir ļaunprātība, ko kāds ir vērsis pret Sindoni.
— Ak Dievs! Pret Sindoni?
Valoni nopētīja tēvu īvu. Pēc priestera viņš neizskatījās vai, pareizāk sakot, nemaz nelīdzinājās vairumam garīdznieku, kurus pazina Valoni, — un tādu pazīšanos, dzīvojot un strādājot Romā, nebija maz.
Tēvs īvs bija gara auguma, slaids, atlētisks — viņš noteikti nodarbojās ar kādu sporta veidu. Šim jaunajam vīrietim nebija raksturīgs mīksti puiciskais tuklums, iezīme, kas sabojā daudzu garīdznieku ārieni un kam par cēloni ir šķīsta dzīve un bagātīgs uzturs. Ja tēvs īvs nenēsātu kolārkreklu, viņu varētu noturēt par liela uzņēmuma menedžeri, kas rūpējas par savu izskatu un daudz laika atvēl sportam.
— Jā, tēvs, — teica kardināls, — pret Sindoni. Taču, par laimi, Dievs to sargā, jo līdz šim nekādus bojājumus tā nav cietusi.
— Es vienkārši vēlos pārbaudīt visu, ko vien iespējams pārbaudīt šajā katedrālē, kur negadījumi notiek pārāk bieži. Tēvs Iv, ņemiet manu vizītkarti. Uzrakstīšu arī sava mobilā numuru. Zvaniet, kad saraksts būs gatavs. Un, ja jums prātā ienāk kāds fakts, kas, jūsuprāt, varētu noderēt izmeklēšanā, zvaniet, būšu jums pateicīgs.
— Protams, Valoni kungs, noteikti piezvanīšu.
Iezvanījās mobilais, un Marko nekavējoties atbildēja. Tiesu mediķis runāja skaidru valodu: katedrālē sadegušais cilvēks bija aptuveni trīsdesmit gadu vecs vīrietis, metru un septiņdesmit piecus centimetrus garš, kalsnas miesasbūves. Jā, un mēles viņam nebija.
— Jūs esat pārliecināts, doktor?
— Tikpat pārliecināts kā par to, ka šis cilvēks ir stipri apdedzis. Līķim nav mēles, un tā nav sadegusi ugunsgrēka laikā. Mēle viņam ir ekstirpēta agrāk — nejautājiet, kad tieši tas noticis, jo ķermenis ir tādā stāvoklī, ka to noteikt vairs nav iespējams.
— Vai vēl kautļkas, doktor?
— Nosūtīšu jums pilnīgu ziņojumu. Kā jau lūdzāt, piezvanīju, tikko autopsija bija pabeigta.
— Vai jums nebūs iebildumu, ja vēlāk pie jums iegriezīšos?