— Protams, ne. Būšu te visu dienu, nāciet, kad vien vēlaties.
* * *
— Marko, kas noticis?
— Nekas.
— Nemelo, šef. Es tevi pazīstu pietiekami labi un redzu, ka neesi omā.
— Pats nezinu, kas man neliek mieru, Džuzepe.
— Zinu, zinu. Domāju, ka tev tāpat kā mums šķiet, ka esam uzdūrušies kādai citai pasaulei. Es jau palūdzu, lai Minerva pameklē, vai internetā nav atrodamas kādas ziņas par sektu, kam pieņemts izgriezt mēles un nodarboties ar zagšanu. Izklausās pēc pilnīgām muļķībām, tomēr mums jāskatās visos virzienos, un interneta plašumus neviens neprot pārmeklēt labāk par Minervu.
— Labi jau, labi. Pastāsti, ko esat noskaidrojuši.
— Pirmkārt, katedrālē nekā netrūkst. Nekas nav nozagts. Antonīno un Sofija apgalvo, ka viss ir savā vietā: gleznas, svečturi, koka skulptūras… vienvārdsakot, nav aiztikts nekas no dārgumiem, kuri glabājas katedrālē. Šis tas, protams, ir cietis ugunī. Sadegusi labās puses kancele, tāpat ticīgo soli. No vienas astoņpadsmitā gadsimta koka Madonnas atlikuši tikai pelni.
— Gan jau tas viss būs izlasāms ziņojumā.
— Jā, bet ziņojums vēl nav gatavs. Pjetro vēl nav atgriezies no katedrāles. Viņš pratināja strādniekus, kas vilka jauno elektroinstalāciju. Šķiet, ugunsgrēku izraisījis īssavienojums.
— Atkal īssavienojums.
— Jā, šef, tieši tāpat kā deviņdesmit septītajā gadā. Pjetro runāja arī ar cilvēkiem no uzņēmuma, kas veic remontdarbus, un palūdza, lai Minerva sagādā visas iespējamās ziņas par firmas īpašniekiem un, ja jau viņai tāds darbiņš patīk, pie reizes lai sameklē ari informāciju par strādniekiem. Daži no viņiem ir imigranti, par tiem ko noskaidrot būs grūtāk. Kopā ar Pjetro izjautājām visus bīskapa kancelejas darbiniekus. Izrādās, tai brīdī, kad izcēlās ugunsgrēks, katedrālē neviena nav bijis. Trijos pēcpusdienā tā vienmēr ir slēgta, un arī strādniekiem bija pusdienu pārtraukums.
— Mums ir viena cilvēka līķis. Vai viņam ir bijuši kādi līdzzinātāji?
— To mēs nezinām, taču ļoti iespējams, ka viņš nebija viens. Maz ticams, ka zaglis vienatnē sagatavo un paveic ielaušanos Turīnas katedrālē. Ja nu vienīgi tas ir bijis cilvēks, kurš strādā ar konkrētiem pasūtījumiem un katedrālē bijis ieradies pēc kāda noteikta mākslas darba, zinādams, ka spēs to iznest arī viens pats. Taču pagaidām mēs to nezinām.
— Bet, ja viņš nebija viens, kur palikuši viņa biedri?
Marko bridi klusēja. Vieglais nelabums, kas bija iemeties pakrūtē, bija tipiska uztraukuma pazīme. Paola mēdza apgalvot, ka līķauts esot viņa apsēstība, un droši vien sievai bija taisnība. Marko nespēja atbrīvoties no domām par cilvēkiem bez mēles. Viņš bija pārliecināts, ka ir kāda sīka detaļa, kas paslīdējusi garām viņa uzmanībai. Ka būtu atrodams pavediena gals, aiz kura pavelkot, atpiņķerētos viss neskaidro notikumu mudžeklis. Viņš dosies uz Turīnas cietumu un apciemos mēmo. Kardināls bija teicis, ka viņa apmeklējumu laikā mēmais sēžot tik vienaldzīgi, it kā neko nesaprastu. Tās taču ari varētu būt pēdas: varbūt mēmais nav itālis un teikto patiešām nesaprot. Pirms diviem gadiem viņi bija pārliecinājušies, ka apcietinātais runāt nespēj un neizrāda nekādu vēlēšanos sazināties citādi. Jā, Marko aizbrauks uz cietumu — mēmais ir vienīgās pēdas, bet viņš, idiots tāds, visu šo laiku par tām nav licies ne zinis.
Aizdedzinādams nākamo cigareti, viņš nolēma piezvanīt Džonam Berijam, Savienoto Valstu vēstniecības kultūras atašejam. Patiesībā Džons bija slepenā dienesta aģents, kā jau vairums kultūras atašeju visas pasau Ies vēstniecībās. Valdības nav apveltītas ar īpaši radošu iztēli, kad jāpiemeklē kāds aizsegs saviem aģentiem ārvalstīs.
Džons bija lielisks cilvēks, kaut arī strādāja CIP Analīzes un vērtējumu nodaļas labā. Viņš nebija aģents, kas pats ievāc informāciju, — viņš to ieguva no izlūkiem, analizēja, interpretēja un rezultātus sūtīja uz Vašingtonu. Marko ar Džonu bija draugos jau daudzus gadus, un šī draudzība bija nostiprinājusies darba attiecībās, jo daudziem nolaupītajiem mākslas priekšmetiem bija lemts nokļūt pie bagātiem ziemeļamerikāņiem, kuri, iemīlējušies kādā konkrētā mākslasdarbā, gribēdami izdabāt savai godkārei vai arī šādi kārtodami biznesa jautājumus, bija gatavi maksāt par zagtu preci. Un bieži zādzības notika pēc pasūtījuma.
Džons nekādi neatbilda stereotipiem par amerikāni un CIP darbinieku. Viņš bija ieguvis doktora grādu mākslas vēsturē Hārvarda universitātē, un, tāpat kā Marko, viņam bija pāri piecdesmit, bet sešdesmit vēl nebija apritējuši. Un viņš bija iemīlējies Eiropā. Viņa sieva, angļu arheoloģe Liza, bija apburoša sieviete. Patiesībā īpaši skaista viņa nebija, taču visus aizrāva un savaldzināja viņas dzīvesprieks un enerģija. Liza bija iedraudzējusies ar Paolu, un reizēm viņi četratā kopīgi pavakariņoja un pat bija pavadījuši dažas kopīgas nedēļas nogales Kapri.
Jā, tiklīdz atgriezīsies Romā, viņš piezvanīs Džonam. Un arī Santjago Himenesam, Eiropola pārstāvim Itālijā, izdarīgam un simpātiskam spānim, ar kuru Marko ari bija draudzīgas attiecības. Viņš abus uzaicinās pusdienās. Varbūt viņi pratīs palīdzēt meklējumos, lai gan Marko pats vēl nezināja, ko īsti vajadzētu meklēt.
3
Hosars pievērsa skatienu Jeruzalemes mūriem. Pirmie rīta saules stari pārvērta zeltā gan akmens sienas, gan tuksneša smiltis, liekot piemiegt apžilbušās acis.
Četru vīru pavadīts, Hosars nesteidzīgi virzījās uz Damaskas vārtiem, pa kuriem uz tirgu jau gāja tuvākās apkaimes zemnieki, bet pilsētu pameta karavānas, kas devās pēc sāls.
Jeruzalemes mūrus sargāja pulks Romas armijas kājnieku.
Hosars ilgojās drīzāk sastapt Jēzu. Šis cilvēks izstaroja kaut ko īpašu: spēku, maigumu, stingrību, žēlsirdību.
Hosars ticēja Jēzum, ticēja, ka tas ir Dieva Dēls. Un ticēja ne jau tikai tāpēc, ka pats savām acīm bija redzējis, kā Jēzus dara brīnumus, — nē, ticībai bija daudz svarīgāks iemesls: mirklī, kad Jēzus tev pievērsa skatienu, tu juti, ka šis skatiens pārvar visu cilvēcisko un ietiecas daudz dziļāk, un tu zināji, ka viņš spēj tevi lasīt kā grāmatu, ka viņam neizdibināmas nepaliek pat tavas visslēptākās domas. Tomēr Jēzus nelika izjust kaunu par to, ka esi tāds, kāds esi, — viņa acīs bija izpratne un piedošana.
Hosars mīlēja savu valdnieku Abgaru, kas pret viņu vienmēr bija izturējies kā pret brāli. Abgaram viņš varēja pateikties par savu augsto stāvokli un bagātībām. Taču, ja Jēzus nepieņems Abgara uzaicinājumu doties uz Edesu, viņš, Hosars, dosies pie sava valdnieka un izlūgsies tam atļauju atgriezties Jeruzalemē un sekot Nācarietim. Viņš bija gatavs atteikties no savām mājām, īpašumiem, labklājības. Hosars sekos Jēzum,
dzīvos saskaņā ar viņa mācīto. Jā, lēmums bija pieņemts.
* * *
Hosars devās uz kāda pazīstama jūda, Sāmuila, namu, kur par nelielu samaksu varēja dabūt naktsmājas un ēdienu. Tikko par naktsmītni būs samaksāts un zirgi padzirdīti un pabaroti, viņš dosies meklēt Jēzu. Vispirms aizies uz Marka vai Lūkas mājām, tur kāds noteikti mācēs pateikt, kur Jēzus atrodams. Nebūs viegli pierunāt Nācarieti doties uz Edesu, taču viņš, Hosars, centīsies iestāstīt, ka ceļš nemaz nav tik tāls un turklāt Jēzus, izārstējis viņa valdnieku, varēs atgriezties Jeruzalemē, ja vien negribēs palikt un kopīgi ar Abgaru valdīt Edesā.
Izgājis no Sāmuila nama, Hosars turpat uz ielas nopirka dažus ābolus no kācia trūcīga klibiķa, pie reizes apvaicādamies, kas jauns noticis Jeruzalemē.