— Ko tu gribi, lai es tev stāstu, svešiniek? Saule kā allaž uzlec austrumos un noriet rietumos. Un romieši… Tu taču neesi romietis? Nē, nē, neesi ģērbies kā viņi un arī runā pavisam citādi. Par godu savam imperatoram romieši mums ir uzlikuši jaunus nodokļus, tāpēc Pilāts baidās no nemieriem un cenšas noskaņot sev par labu Tempļa priesterus.
— Un ko tu zini par Jēzu no Nācaretes?
— Ha! Arī tu jautā pēc viņa! Vai tik neesi spiegs?
— Nē, labais cilvēk, es neesmu spiegs, esmu parasts ceļinieks, kas dzirdējis par Nācarieša paveiktajiem brīnumiem.
— Ja esi slims, viņš tevi izdziedēs. Pēdējā laikā daudzi apgalvo, ka Nācarietis viņus izārstējis ar vieglu pirkstu pieskārienu.
— Tu tam netici?
— Kungs, es strādāju no ausmas līdz tumsai, kopju savu dārzu un pārdodu ābolus. Man jāuztur sieva un divas meitas. Gribēdams būt labs jūds, es ievēroju visus bauslības likumus, kādus vien varu, un ticu Dievam. Bet neņemos spriest, vai Nācarietis ir Mesija, kā daži runā, vai tomēr nav. Es nezinu. Taču varu tev, svešiniek, pastāstīt, ka priesteri viņu necieš un arī romiešiem viņš nepatīk, jo Jēzus nebaidās to varas, viņš izaicina gan vienus, gan otrus. Jēzum tas var beigties gaužām ļauni.
— Vai zini, kur viņš ir?
— Viņš jau allaž klejo šurpu turpu kopā ar saviem mācekļiem. Daudz laika viņi pavada tuksnesī. Es nezinu, tu vari pavaicāt tam ūdenstirgotājam, kas stāv, pavei, uz ta ielas stūra. Viņš ir Jēzus sekotājs. Agrāk bija mēms, bet tagad runā, Nācarietis viņu izdziedēja.
Hosars izmeta līkumu pa pilsētu, līdz nonāca pie Marka mājas. Tur viņam pateica, ka Jēzus šobrīd droši vien ir atrodams pie dienvidu mūriem, kur sludina pūlim.
Pavisam drīz Hosars ieraudzīja Nācarieti. Ģērbies vienkāršā tunikā, tas runāja ar saviem sekotājiem vienlaikus stingrā un maigā balsī.
Hosars sajuta Jēzus skatienu. Jēzus bija viņu pamanījis, uzsmaidīja viņam un pamāja, aicinot tuvāk.
Kad Hosars nostājās līdzās, Jēzus viņu apskāva un norādīja ar roku, mudinot piesēst blakus. Jānis, jaunākais no mācekļiem, pavirzījās sāņus, atbrīvodams vietu līdzās Skolotājam.
Tā aizritēja viss rīta cēliens, bet, kad saule bija uzkāpusi visaugstākajā debesu punktā, Jūda, ari viens no Jēzus mācekļiem, izdalīja visiem maizi, vīģes un ūdeni. Viņi ēda mierā un klusumā. Pēc tam Jēzus piecēlās, lai izlocītu kājas, un Hosars viņam sekoja.
— Kungs, — Hosars čukstēja, — es atnesu tev vēstuli no mana valdnieka, Edesas Abgara.
— Ko tad Abgars vēlas, mans labais Hosar?
— Viņš ir slims, kungs, un lūdz, lai tu viņam palīdzi. Un arī es tevi lūdzu, jo Abgars ir krietns cilvēks un labs valdnieks, pavalstnieki augstu vērtē viņa taisnīgumu. Edesa ir maza pilsēta, taču Abgars labprāt tajā valdītu kopā ar tevi.
Ejot Jēzus nolaida plaukstu uz Hosara delma. Un Hosars jutās pagodināts, izredzēts, ka var būt tik tuvu šim cilvēkam, kuru patiesi uzskatīja par Dieva Dēlu.
— Izlasīšu vēstuli un atbildēšu tavam valdniekam.
Tonakt Hosars arī vakariņas ieturēja kopā ar Jēzu un viņa mācekļiem, ko satrauca ziņas par priesteru arvien pieaugošo naidīgumu. Kāda sieviete,
Marija Magdalēna, tirgū bija dzirdējusi runājam, ka priesteri mudinot romiešus sagūstīt Jēzu, jo tas esot nemiera cēlājs un kūdot tautu uz dumpi pret Romas varu.
v
Jēzus klausijas klusēdams un mierīgi ēda. Šķita, ka visu šeit pārrunāto viņš zinājis jau iepriekš, it kā neviena no mācekļu atnestajām ziņām viņam nebūtu nekāds jaunums. Bet vēlāk Jēzus runāja par piedošanu, par to, ka jāpiedod pāridarītājiem, ka jājūt tiem līdzi. Mācekļi iebilda, ka esot grūti piedot cilvēkam, kurš tev nodarījis ļaunu, un tikpat grūti esot savaldīties un neatbildēt uz apvainojumiem.
Taču Jēzus, viņus uzklausījis, skaidroja, ka piedošana vislielāko atvieglojumu nes aizvainotā un cietušā dvēselei.
Vakariņu beigās Jēzus ar skatienu sameklēja Hosaru un aicināja viņu pienākt tuvāk, lai varētu atdot tam vēstuli.
— Hosar, te būs mana atbilde Abgaram.
— Kungs, tu nejāsi man līdzi?
— Nē, Hosar, es nejāšu tev līdzi. Es nevaru doties tev līdzi uz Edesu, jo man jāpilda Tēva griba. Es nosūtīšu pie Abgara vienu no saviem mācekļiem. Taču tavs valdnieks redzēs mani Edesā un, ja viņam būs ticība, taps dziedināts.
— Kuru tu sūtīsi pie viņa? Un kā gan iespējams, ka tu, kungs, paliksi šeit, bet Abgars tevi redzēs Edesā?
Jēzus pasmaidīja un, ielūkodamies dziļi Hosaram acīs, teica:
— Vai tad tu man neseko un neklausies manos vārdos? Pie Abgara dosies tu, un tavs valdnieks izveseļosies un redzēs mani Edesā, kad es vairs nebūšu šai pasaulē.
Hosars viņam ticēja.
* * *
Spoža saule pa šauru lodziņu lēja savu gaismu istabā, kur Hosars rakstīja vēstuli Abgaram, kamēr iebraucamās sētas saimnieks gatavoja ceļamaizi vīru četrotnei, kas šo vēstuli vedīs uz Edesu.
"No Hosara Abgaram, Edcsas valdniekam.
Kungs, mani pavadoņi tev nogādās Nācarieša atbildi. Es tevi lūdzu, valdniek, tici viņam, jo viņš apgalvo, ka tu tapsi dziedināts. Es zinu, ka viņš paveiks brīnumu, tikai nejautā man, kā un kad tas notiks.
Lūdzu tev atļauju palikt Jeruzalemē kopā ar Jēzu. Mana sirds teic, ka man jāpaliek šeit, līdzās viņam. Gribu klausīties viņa vārdos un, ja viņš to atļaus, kļūt par pazemīgāko no viņa mācekļiem. Visu, kas man pieder, man esi devis tu, valdniek, tāpēc rīkojies ar maniem īpašumiem, manu māju, maniem vergiem, izdali manu mantu trūkumcietējiem. Es palikšu šeit, un, lai sekotu Jēzum, man neko daudz nevajag. Jūtu, ka visdrīzākajā laikā kaut kas notiks, jo Tempļa priesteri ienīst Jēzu, kurš apgalvo, ka ir Dieva Dēls, un atšķirībā no viņiem dzīvo, ievērodams visus jūdu likumus.
Es tevi lūdzu, mans valdniek, saproti jel mani un ļauj man piepildīt savu likteni."
Abgars lasīja Hosara rakstīto, un viņu pārņēma rūgtums un vilšanās. Jūds neieradīsies Edesā, un arī Hosars izlēmis palikt Jeruzalemē.
Hosara pavadoņi bija steigušies bez atpūtas, lai drīzāk atdotu valdniekam abas vēstules. Pirmo Abgars bija izlasījis Hosara vēstījumu un tūlīt ķersies pie Jēzus vēstules, taču viņa sirds jau bija atmetusi visas cerības, un patiesībā tagad viņam bija gluži vienalga, ko gribējis pateikt Nācarietis.
Istabā ienāca valdniece un uzmeta Abgaram norūpējušos skatienu.
— Dzirdēju, ka pienākušas ziņas no Hosara.
— Tā ir. Jūds pie manis neieradīsies. Un Hosars lūdz atļauju palikt Jeruzalemē un grib, lai viņa mantu izdala nabagiem. Viņš ir kļuvis par Jēzus mācekli.
— Vai tiešām šis cilvēks ir tik īpašs, ka Hosars ir gatavs atteikties no visa, lai varētu viņam sekot? Ari es gribētu viņu iepazīt.
— Tu arī gribi mani pamest?
Kungs, tu zini, ka cs nemūžam to nedarīšu, taču ticu, ka Jēzus ir kāds dievs. Ko viņš tev raksta vēstulē?
Vēl neesmu pārlauzis zīmogu. Pagaidi, tūlīt tev nolasīšu.
"Esi svētīts, Abgar, tu, kas tici man, kaut neesi mani sastapis.
Jo par mani ir rakstīts: tie, kuri viņu redzēs, viņam neticēs, bet tie, kuri nebūs redzējuši, ticēs un iemantos dzīvību.
Tu lūdzi, lai dodos uz tavu pilsētu, taču man jāpaliek šeit un vispirms jāizpilda viss, kā dēļ esmu sūtīts, bet pēc tam, kad viss būs izpildīts, jāatgriežas pie Tā, kurš mani sūtījis.
Un, kad būšu atgriezies pie Viņa, raidīšu pie tevis vienu no saviem mācekļiem, lai tas tevi izdziedē un rāda tev un tavai saimei ceļu uz dzīvību." [2]