Выбрать главу

—    Mans valdniek, jūds tevi izārstēs.

—    Kā tu vari būt tik pārliecināta?

—   Tev jātic! Mums jātic un jāgaida…

—Jāgaida… Vai tad tu neredzi, kā slimība no dienas dienā mani sa­posta arvien vairāk? Ar katru dienu jūtos vārgāks un vārgāks, drīz cs ne­drīkstēšu rādīties acīs pat tev. Zinu, ka pavalstnieki jau izplata ļaunas valodas un mani ienaidnieki nepacietīgi berzē rokas un čukst mūsu dē­lam Maanu, ka drīz viņš būs valdnieks.

—   Tava stunda vēl nav pienākusi, Abgar. Es zinu.

4

Minervas dziedošo baisi mobilajā telefonā izķēmoja traucējumi.

—    Pagaidi, es labāk tev pārzvanīšu no biroja, — ierosināja Sofija.

Turīnas karabinieru galvenajā pārvaldē Mākslas nodaļai bija atvēlēti

divi kabineti, tāpēc, kad Marko ar savu komandu ieradās šai pilsētā, viņu rīcībā bija pietiekami ērtas darba vietas.

—    Nu, saki, ko gribēji, Minerva, — jau pēc mirkļa mudināja Sofija. — Šefs nav uz vietas, viņš jau no paša rīta aizbrauca uz katedrali un teica, ka palikšot tur vismaz līdz pusdienlaikam.

—    Viņa mobilais ir izslēgts, visu laiku atsaucas automātiskais atbil­dētājs.

—    Viņš izturas diezgan dīvaini. Bet tu jau zini, ka viņš gadiem ilgi apgalvo, ka līķautu kāds gribot iznīcināt. Reizēm man šķiet, ka viņam ir taisnība. Iedomājies, cik daudz Itālijā ir baznīcu un katedrāļu, bet visas nelaimes uzbrūk tikai Turinai — ja pareizi atceros, vismaz pusducis lau­pīšanas mēģinājumu, vairāki un cits par citu smagāki ugunsgrēki. Kā lai te neuzmācas aizdomas? Un tad vēl tie mēmie! Tu taču piekritīsi, ka ir drausmīgi uzzināt, ka atrastajam līķim nav mēles un pirkstu spilventiņu. Kārtējais cilvēks bez identitātes.

—    Marko man lūdza, lai pameklēju ziņas par kādu sektu, kurā pie­ņemts izgriezt mēles. Viņš teica, ka pat jums, vēsturniekiem, kaut kas vienmēr var paslīdēt garām nepamanīts vai aizmirsties. Meklēju, taču neatradu itin neko. Pagaidām man ir izdevies tikai noskaidrot, ka uzņē­mums, kurš katedrālē veic remontdarbus, Turīnā darbojas jau sen — vairāk nekā četrdesmit gadu — un pasūtījumu tam nekad nav trūcis.

Galvenais klients ir Baznīca. Pēdējos gados tieši viņi ir nomainījuši elek­troinstalāciju vairumā apgabala baznīcu un klosteru, tāpat arī pārbūvē­juši kardināla māju. Uzņēmums ir akciju sabiedrība, taču uzzināju, ka viens no galvenajiem akcionāriem ir kāds svarīgs uzņēmējs, kurš darbo­jas gan ķīmiskajā, gan aviorūpnieclbā… Būtībā šis celtniecības un restau­rācijas uzņēmums salīdzinājumā ar visu pārējo viņam ir tikai tāds nieks.

—    Kas viņš tāds ir?

—    Umberto D'Alakva. Viņa vārds ekonomikas laikrakstos parādās teju katru dienu. Finanšu haizivs, kas, kā redzi, ir saistīta arī ar visādiem vadu vilcējiem un cauruļu licējiem. Interesanti, ka viņš ir bijis akcionārs arī daudzās citās sabiedrībās, no kurām daļa vairs nepastāv, bet kuras tā vai citādi bijušas saistītas ar Turīnas katedrāli. Tu taču zini, ka pirms lielā deviņdesmit septītā gada ugunsgrēka ir bijuši arī citi. Viens izcēlās astoņdesmit trešā gada septembrī, dažus mēnešus pirms Savoju dinasti­jas pārstāvji parakstīja dokumentus, lai nodotu svēto līķautu Vatikāna īpašumā. Tai pavasarī bija uzsākta katedrāles fasādes tīrīšana, un zvanu torni ieskāva sastatnes. Neviens nezina, kā un kāpēc izcēlās ugunsgrēks. Bet liela daļa akciju tai uzņēmumā, kas tīrīja fasādi, piederēja Umberto D'Alakvam. Un atceries, kā Katedrāles laukums un tuvējās ielas plu­doja, kad ceļa strādnieki, likdami jaunu segumu, nez kā bija pārrāvuši apakšzemes caurules? D'Alakvam pieder akcijas arī tai ceļu būves firmā.

—    Nekļūsti tikai par paranoiķi. Tas taču nav nekas aizdomīgs, ja cil­vēkam pieder akcijas dažādos uzņēmumos, kas darbojas Turīnas apkaimē. Tādu kā viņš droši vien ir daudz.

—    Nē, es neesmu paranoiķe. Es tikai izklāstu faktus. Marko vien­mēr grib zināt katru sīkumu, un šai gadījumā es vairākas reizes uzdūros Umberto D'Alakvas vārdam. Šim cilvēkam droši vien ir lieliskas attie­cības ar Turīnas kardinālu un tāpat arī ar Vatikānu. Vēl skaidri zināms ir fakts, ka viņš nav precējies.

—    Labi, atsūti visu uz e-pastu, lai Marko izlasa, kad atgriezīsies.

—    Cik ilgi jūs paliksiet Turīnā?

—    Nezinu. Pagaidām Marko neko konkrētu nav teicis. Viņš pats grib nopratināt cilvēkus, kas bijuši katedrālē pirms ugunsgrēka, aprunāties ar strādniekiem un kancelejas darbiniekiem. Un viņš grib arī apmeklēt to mēmo, kas pirms diviem gadiem mēģināja katedrāli apzagt. Domāju, ka paliksim te vēl kādas trīs četras dienas. Bet gan jau mēs tev pie­zvanīsim.

Sofija nolēma aizbraukt līdz katedrālei un aprunāties ar Marko. Viņa gan zināja, ka šefs gribējis kādu brīdi katedrālē pabūt vienatnē, jo citādi būtu aicinājis līdzi Pjetro, Džuzepi vai Antonīno, taču viņš katram bija sameklējis kādu uzdevumu.

Viņi strādāja kopā jau daudzus gadus. Un zināja, ka Marko viņiem uzticas.

Pjetro un Džuzepe bija labi izmeklētāji, neuzpērkami karabinieri, Antonīno un viņa — grupas vēsturnieki, savukārt Minerva bija datoru un interneta pārzinātāja, veikla informācijas medniece. Tieši viņi pieci bija Marko komandas kodols. Skaidrs, ka nodaļā bija krietni vairāk dar­binieku, taču tieši viņi baudīja vislielāko uzticību, turklāt jau pirms dau­dziem gadiem bija kļuvuši par īstiem draugiem. Sofija nodomāja, ka darbā pavada daudz vairāk laika nekā mājās. Bet galu galā mājās viņu neviens negaidīja. Viņa nebija precējusies un mierināja sevi, sacīdama, ka šādam pasākumam viņai vienkārši nav atlicis laika — pirmajā vietā allaž bijušas studijas, doktorantūra, karjera, iestāšanās darbā Mākslas nodaļā, ceļojumi. Sofijai nesen bija apritējis četrdesmit gadu, un viņa apzinājās, ka pašas jūtu dzīve ir īsta katastrofa. Viņa nemēdza mānīt sevi ar ilūzijām. Pare­tam, tomēr regulāri viņa gulēja ar Pjetro, taču zināja, ka tas nekad nepa­metīs sievu, un arī pati nebija droša, vai maz vēlētos ciešākas attiecības.

Viņi abi jutās labi tāpat: komandējumu laikā dzīvoja vienā istabā un reizēm pēc darba kopīgi ieturēja vakariņas. Pjetro pavadīja Sofiju uz mājām, viņi iedzēra pa glāzei vīna, pavakariņoja, mīlējās, bet ap diviem trijiem naktī Pjetro klusi piecēlās un devās prom.

Birojā viņi savas attiecības centās neafišēt, tomēr Mincrvai, Antonīno un Džuzepem tās nebija nekāds noslēpums, bet Marko reiz viņiem bija ieminējies, ka abi esot pilngadīgi un varot rīkoties pēc savas saprašanas, taču viņš ccrot, ka personīgie jautājumi nekādi nekaitēšot darbam un gaisotnei komandā.

Pjetro un Sofija bija apņēmušies, ka kolēģiem nekad neliks manīt savus strīdus vai nesaskaņas. Pagaidām šo solījumu bija izdevies turēt, lai gan jāatzīst, ka arī strīdi līdz šim bija izcēlušies tikai par niekiem — sīkas saķeršanās, pēc kurām ātri varēja salabt. Abi apzinājās, ka viņu attie­cības nekad nekļūs nopietnākas, un šai ziņā viens no otra neko neprasīja un negaidīja.

* * *

— Šef…

Marko, iztrūcies no domām, nodrebēja un atskatījās. Viņš sēdēja dažu metru attālumā no šķirsta, kurā glabājās svētais līķauts. Ieraudzījis Sofiju, viņš pasmaidīja un pamāja, lai viņa nāk un piesēž blakām.

—    Iespaidīgs, vai ne?

—    Jā, ir gan, par spīti faktam, ka tas ir tikai viltojums.

—   Viltojums? Es gan to tik pārliecināti neapgalvotu. Sindonei pie­mīt kaut kas noslēpumains, ko zinātnieki joprojām nav pratuši izskaid­rot. Pētnieki no NASA atklāja, ka vīrieša attēls uz audekla ir trīsdimensiju. Daži zinātnieki apgalvo, ka attēlu ir radījusi zinātnei pagaidām sveša ra­diācija, citi apliecina, ka traipi ir īstas asins pēdas.