— Marko, tu pats labi zini, ka radioaktīvā oglekļa analīžu rezultāti nav apstrīdami. Doktors Tite un laboratorijas, kas nodarbojās ar līķauta datēšanu, nevarēja kļūdīties. Audekls ir tapis XIII vai XIV gadsimtā, laikā starp 1260. un 1390. gadu, un tas pierādīts trijās atšķirīgās laboratorijās. Bet kļūdas pielaide ir pieci procenti. Un galu galā arī Baznīca neko neiebilst pret radioaktīvā oglekļa spriedumu.
— Taču tik un tā nav zināms, kā uz audekla radies zīmējums. Un vai atceries, ka trīsdimensiju fotogrāfijās bija saskatāmi daži vārdi? Pie pašas sejas rakstīts INNECE.
— Jā, iespējams, daļa no izteiciena IN NECEMIBIS, kas apstiprina nāves spriedumu.
— Un tai paša puse no augšas uz leju vēl daži burti: S N AZARE.
— Ko varētu lasīt kā NEAZARENUS.
— Un pašā augšā vēl citi burti: IRER…
— Kas, pēc dažu domām, ir daļa no vārda TIBERIUS.
— Un vēl leptas uz acīm.
— Jā, spēcīgā palielinājumā šais fotogrāfijās uz acīm ir redzami aplīši, un jo sevišķi uz labās acs ir skaidri saskatāms, ka aplītis ir monēta.
— Un attiecīgajā laikmetā bija pieņemts mirušajiem uz plakstiņiem likt monētas.
— Un var pat izšķirt monētās iekaltos burtus…
— Daži apgalvo, ka, savienojot burtus, varot izlasīt TIBEPIOY CAICAROS, Tibērijs Cēzars, — un tieši šāds uzraksts ir raksturīgs monētām, kas kaltas Poncija Pilāta laikā. Bronzas monētas, kam vidū attēlots pareģa zizlis.
— Tu, būdama laba vēsturnicce, gribi apšaubīt visu.
— Marko, vai drīkstu uzdot tev personīgu jautājumu?
— Kurš tad to varēs, ja to nedrīkstēsi pat tu?
— Vai tu esi ticīgais? Es domāju — īsts ticīgais. Tā vai citādi mēs, itāļi, visi esam katoļi, jo nekad jau nevar pilnībā atbrīvoties no visa, kas bērnībā mācīts. Taču ticēt, būt patiešām ticīgam cilvēkam nozīmē ko citu. Un man šķiet, ka tev, Marko, ir ticība, ka tu esi pārliecināts, ka svētā līķauta cilvēks ir Kristus, un tev vienalga, kas rakstīts zinātnieku secinājumos, — jo tev ir ticība.
— Redzi, Sofija, atbilde nav nemaz tik vienkārša. Es pats skaidri nezinu, kam ticu un kam neticu. Ir lietas, ko mana loģika nekādi nespēj pieņemt, un tāpat varu teikt, ka tas, kam ticu, īsti nesakrīt ar Baznīcas mācību, tam maz kopīga ar to, ko pieņemts saukt par ticību. Taču šim audeklam piemīt kaut kas īpašs — varētu pat teikt, maģisks. Tas nav parasts auduma gabals. Es to jūtu.
Viņi sēdēja klusēdami un vēroja linaudeklu, kurā bija iespiedies cilvēka atveids, un šis cilvēks bija izcietis tās pašas mocības, ko bija pieredzējis
Jēzus. Pēc profesora Judikas Kordiljas iegūtajiem antropomctriskajiem rādījumiem un zinātnieku aprēķiniem uz audekla redzamais cilvēks svēris aptuveni astoņdesmit kilogramu, bijis metru un astoņdesmit vienu centimetru garš, un tā iezīmes neatbilda nevienam etniskajam tipam.
Katedrāle publikai bija slēgta. Tagad ticīgajiem un tūristiem tā nebūs pieejama vēl ilgu laiku, bet svēto līķautu atkal noglabās Nacionālās bankas seifa. Šādu lēmumu bija pieņēmis Marko, un kardināls bija piekritis. Sindone bija katedrāles vislielākais dārgums, viena no vērtīgākajām kristīgās pasaules relikvijām, un šādos apstākļos bija drošāk noglabāt to bankas dziļumos.
Sofija paspieda Marko delmu, gribēdama, lai viņš nejūtas vientuļš un nesaprasts. Viņa savu priekšnieku apbrīnoja un cienīja, zinādama, ka aiz bargā tēla slēpjas maigs un jūtīgs, pazemīgs un gudrs cilvēks, kurš vienmēr gatavs uzklausīt citu viedokli, kuram nav grūti atzīt, ka reizēm kāds cits zina un prot vairāk, — cilvēks, kurš par saviem spēkiem ir tik pārliecināts, ka neko un nevienu neuzlūko kā draudus savai autoritātei.
Strīdos par kāda mākslas darba autentiskumu Marko nekad neuzspieda savu pārliecību, vienmēr ieklausījās, ko saka pārējie komandas biedri, un Sofija zināja, ka sevišķi augstu priekšnieks vērtē viņas viedokli. Agrāk viņš Sofiju mēdza mīļi saukt par "mazo ģēniju", un viņas CV tiešām bija iespaidīgs: doktora grāds mākslas vēsturē, maģistra grāds senajās valodās, maģistra grāds itāļu filoloģijā, turklāt Sofija tekoši runāja angļu, franču, spāņu un grieķu valodā. Brīvība no ģimenes saistībām viņai bija devusi iespēju atrast laiku arī arābu valodas apgūšanai — līdz perfektām zināšanām vēl bija tālu, taču viņa saprata runātus un rakstītus tekstus un spēja izteikties pati.
Marko uzmeta viņai ieslīpu skatienu — Sofijas rokas pieskāriens tiešām bija mierinošs. Un nodomāja: žēl gan, ka tik brīnišķīga sieviete nav atradusi sev piemērotu dzīves draugu. Sofija bija skaista, ļoti skaista, bet pati savu pievilcību neapzinājās. Gaišmataina, zilām acīm, slaida, simpātiska un gudra, apbrīnojami gudra. Paola mūždien centās viņai piemeklēt pāri, taču šie centieni bija lemti neveiksmei, jo vīriešus biedēja un nomāca Sofijas pārākums. Marko nekādi nespēja saprast, kā tik izglītota un izsmalcināta sieviete var uzturēt pastāvīgas attiecības ar vienkāršo lāga puisi Pjetro, taču Paola paskaidroja, ka šāds attiecību modelis Sofijai esot visērtākais.
Pjetro komandai bija pievienojies vēlāk par citiem, bet nu jau Mākslas nodaļā bija nodienējis desmit gadu. Viņš bija labs izmeklētājs — vienmēr visu uzlūkoja ar aizdomām un pedantiski pārbaudīja katru vissīkāko detaļu. Iepriekš viņš daudzus gadus bija strādājis pie slepkavību izmeklēšanas un tad lūdzis, lai viņu pārceļ, jo, kā apgalvoja, esot noguris no asinīm. Katrā ziņā, kad Pjetro ieradās uz pārrunām, Marko radās labs iespaids un viņš nešaubīdamies pieņēma puisi savā grupā — galu galā viņš vienmēr bija žēlojies par darbinieku trūkumu.
Marko piecēlās un kopā ar Sofiju devās uz galvenā altāra pusi, apmeta tam līkumu un iegāja sakristejā, kur tieši šai brīdī ienāca viens no kardināla birojā strādājošajiem priesteriem.
— Valoni kungs, es taisni jūs meklēju! Kardināla kungs vēlētos jūs redzēt. Pēc pusstundas ieradīsies bruņota automašīna, lai pārvestu Sindoni uz banku, mums zvanīja viens no jūsu cilvēkiem. Kardināls apgalvo, ka nejutīsies mierīgi, iekams nezinās, ka līķauts droši sasniedzis bankas seifu. Turklāt katedrālē šobrīd nevar spert ne soli, neuzduroties kādam no karabinieriem.
— Paldies, tēvs. Mēs sargāsim svēto līķautu, līdz tas tiks nogādāts drošākā vietā. Es personīgi to pavadīšu līdz bankai.
— Viņa Eminence vēlas, lai kā bīskapa kancelejas pārstāvis Sindoni pavada tēvs īvs. Viņš bankā varēs arī nokārtot visas ar relikvijas uzglabāšanu saistītās formalitātes.
— Ļoti labi, tēvs. Kur šobrīd ir kardināls?
— Savā kabinetā. Vai jūs aizvest?
— Paldies, nevajag. Mēs zinām ceļu.
Marko un Sofija iegāja kardināla kabinetā. Viņa Eminence izskatījās nervozs un norūpējies.
— Ak, Marko, nāciet iekšā! Un doktore Galloni! Sēdieties!
— Eminence, — ierunājās Marko, — mēs ar doktori pavadīsim Sindoni līdz bankai, un es zinu, ka līdzi brauks arī tēvs īvs…
— Jā, jā, taču vēlējos jūs sastapt cita iemesla dēļ. Redziet, Vatikānā valda liels satraukums. Monsinjors Obrī man stāstīja, ka pāvests ļoti pārdzīvojot šī jaunā ugunsgrēka dēļ. Monsinjors lūdza, lai pastāvīgi informēju viņu par izmeklēšanas gaitu un ziņoju par visu, kas atklāts, savukārt viņš pats visu pavēstīs Svētajam Tēvam. Tāpēc es lūdzu jūs, Marko, stāstīt man par sava darba rezultātiem, lai es zinu, ko ziņot monsinjorani Obrī. Jūs, protams, pilnībā varat paļauties uz mūsu diskrētumu, mēs apzināmies, cik svarīgi šādos gadījumos ir izvairīties no informācijas noplūdes.