— Eminence, pagaidām vēl nekas nav noskaidrots. Mums ir tikai morgā novietots līķis bez mēles. Tas ir aptuveni trīsdesmit gadu vecs vīrietis bez identitātes. Viņš vienlīdz labi varētu būt gan itālis, gan zviedrs.
— Man šķiet, ka tas Turīnas cietumā ieslodzītais ir itālis.
— Kāpēc?
— Spriežot pēc izskata, tipisks itālis: neliela auguma, tumšmatis, tumsnēju ādu…
— Eminence, šīs pazīmes ir kopīgas vai pusei cilvēces.
— Jā, droši vien jums taisnība. Tātad, Marko, vai jums nebūtu grūti informēt mani? Iedošu jums gan sava mobilā telefona, gan privāto mājas numuru, tā varēsiet atrast mani divdesmit četras stundas diennaktī un pavēstīt, ja atklāsies vai atgadīsies kas svarīgs. Es gribētu būt informēts par katru jūsu soli.
Kardināls uz vizītkartes uzrakstīja abus numurus un pasniedza Marko, kurš kartona gabaliņu noglabāja makā. Viņam nenāca ne prātā atskaitīties kardinālam par pagaidām aklo taustīšanos tumsā. Un ari vēlāk Marko par izmeklēšanas gaitu neziņos Viņa Eminencei Turīnas arhibīskapam, lai tas visas ziņas varētu nodot monsinjoram Obrī, kurš savukārt informēs Valsts sekretāra vietnieku, bet Valsts sekretāra vietnieks runās ar Valsts sekretāru, un kas zina, kam vēl, izņemot pāvestu, viss tiks izklāstīts.
Tomēr viņš neko neteica un tikai pamāja ar galvu, itin kā izrādīdams klusu piekrišanu.
— Marko, kad Sindonc būs nogādāta bankas seifa drošībā, abi ar tēvu īvu nekavējoties man piezvaniet un ziņojiet, ka viss ir kārtībā.
Marko neizpratnē sarauca uzaci. Nupat kardināls bija pārkāpis pieklājības robežas un izturējās tā, it kā Marko būtu viņa algots darbinieks. Viņš tomēr nolēma izlikties, it kā šo bezkaunīgo prasību nebūtu dzirdējis, un piecēlās kājās.
— Eminence, mums laiks doties prom. Bruņumašīna ieradīsies kuru katru mirkli.
5
Trīs vīrieši atpūtās, gulēdami uz cietām lāvām. Visus trīs nomāca smagas domas. Viņi bija cietuši neveiksmi, un tuvākajās dienās viņiem būs jādodas prom. Turīna bija kļuvusi par bīstamu vietu.
Viņu biedrs bija gājis bojā liesmās, un līķa sekcijā droši vien jau bija atklāts, ka tam nav mēles. Arī nevienam no dzīvo trijotnes nebija mēles. Mēģināt atgriezties katedrālē būtu pašnāvība — cilvēks, kurš strādāja pie bīskapa, viņiem bija pastāstījis, ka tur visās malās esot karabinieri, tic visur okšķerējoties, visus izprašņājot un viņš nejutīšoties mierīgs agrāk, iekams tic nebūs katedrāli pametuši.
Drīz viņu neveiksmīgā trijotne atstās Turīnu, taču pagaidām bija jāslēpjas, vēl dažas dienas vajadzēja būt neredzamiem un nemanāmiem, līdz pienāks brīdis, kad karabinieru uzmanība atslābs, bet žurnālistu bari aizsteigsies uz kādu citu vietu, kur būs notikusi jauna katastrofa.
Te, pagrabā, oda pēc mitruma, šaurajā telpā tik tikko pietika vietas, kur izlocīt kaulus. Cilvēks no bīskapa kancelejas viņiem bija atstājis pārtiku trim četrām dienām. Viņš bija teicis, ka neatgriezīsies, iekams nebūs pilnīgi drošs, ka briesmas ir garām. Jau bija aizritējušas divas dienas, un tās bija šķitušas mūžību garas.
* * *
Tūkstošiem kilometru tālumā no šī pagraba, Ņujorkā, kādā stikla un tērauda namā, kabinetā ar absolūtu skaņas izolāciju, vietā, kuras nepieejamību un slepenību garantēja vismodernākie drošības līdzekļi, septiņi
vīri, paceldami vīna glāzes, svinēja neveiksmi, ko bija piedzīvojuši tie, kuri tagad slēpās Turīnas pazemē.
Glāzes pacēla septiņi eleganti ģērbti vīrieši vecumā no piecdesmit līdz septiņdesmit gadiem. Viņi bija sīki un smalki izanalizējuši visas pieejamās ziņas par Turīnas ugunsgrēku. Bet viņu informācijas avots nebija laikraksti vai televīzija — nepastarpinātas ziņas viņiem bija piegādājis aculiecinieks, tas melnā tērptais cilvēks, kurš ugunsgrēka laikā bija slēpies kancelē.
Viņi juta atvieglojumu, to pašu atvieglojumu, ko līdzīgos gadījumos bija izjutuši viņu priekšgājēji ikreiz, kad bija izdevies atvairīt bezmēļus no svētā līķauta.
Vecākais no vīriešiem viegli pamāja, un pārējie pievērsa viņam vērīgus skatienus, gatavi uzklausīt.
Mani tomēr satrauc tas, ko mums stāsta par to policistu, par Mākslas nodaļas direktoru. Sindone ir viņa apmātība, un var gadīties, ka viņš uzduras kādām pēdām, kas var atvest līdz mums.
— Jāpastiprina visi drošības pasākumi un jāgādā, lai mūsējie kļūtu neredzami, pilnībā saplūstu ar apkārtni. Ks runāju ar Polu, viņš centīsies sekot līdzi tā Marko Valoni darbībām, taču tas nebūs viegli, jo pat vissīkākā neuzmanības kļūda mūs var nodot. Pēc manām domām, mestr, mums vajadzētu atturēties no jebkādas rīcības un tikai vērot notiekošo.
Runāja vīrietis, kurš nesen bija pārkāpis piecdesmit gadu slieksnim, viņa mati bija sirmi, bet staltais augums — atlētisks, stingrie sejas vaibsti atgādināja akmenī cirstu kāda romiešu imperatora portretu.
Vecākais, kurš tikko bija nosaukts par mestru, piekrītoši pamāja un jautāja:
— Vēl kādi ierosinājumi?
Visi apliecināja, ka uzskata par labāku atturēties no aktīvas darbošanās un tikai iztālēm uzmanīt, ko pasāks Valoni. Vēl tika nolemts brīdināt jau iepriekš pieminēto Polu, lai tas informācijas meklējumos nekļūst pārlieku uzkrītošs.
Viens no septiņiem — drukns, pastrups vīrietis, kura balsī jautās viegls franču akcents, vaicāja:
— Bet vai viņi mēģinās atkal?
Vecākais nevilcinādamies atbildēja:
— Nē, tuvākajā laikā noteikti ne. Vispirms viņi centīsies pamest Itāliju un sazināties ar Adaiju. Un, pat ja viņiem veiksies, tam būs vajadzīgs laiks. Un Adaijs jaunu grupu tik drīz uzdevumā nesūtīs.
— Iepriekšējā reize bija pirms diviem gadiem, — atgādināja vīrietis ar Romas imperatora vaibstiem.
— Un mūsējie arī turpmāk nezaudēs modrību. Mēs būsim turpat līdzās kā vienmēr. Bet tagad vienosimies par nākamo tikšanās reizi un mainīsim paroles.
6
Hosars sekoja Jēzum ik uz soļa. Jēzus tuvākie draugi jau bija pieraduši allaž redzēt viņu tuvumā un reizēm aicināja pievienoties kādā maltītē vai atpūtas brīdī. No viņiem Hosars dzirdēja, ka Nācarietis zinot, ka drīz miršot, taču par spīti mācekļu mudinājumiem bēgt un glābt dzīvību, uzstājīgi atkārtojot, ka viņam jāizpilda Tēva iecerētais.
Bija gan grūti saprast, kā Tēvs var gribēt Dēla nāvi, taču Jēzus par miršanu runāja tik rāmi, ka likās: tieši tā jānotiek.
Pamanījis Hosaru, Jēzus savu reizi viņam draudzīgi uzsmaidīja vai pamāja. Kādu dienu, pieaicinājis viņu tuvāk, Skolotājs teica:
— Hosar, man jāpaveic uzdevums, kura dēļ Tēvs mani sūtījis. Bet ari tev, Hosar, ir svarīgs pienākums. Tāpēc tu esi šeit. Tu apliecināsi, kas es esmu un biju, stāstīsi, ko esi pieredzējis, un paturēsi mani līdzās tad, kad manis šeit vairs nebūs.
Hosars nesaprata Nācarieša vārdus, taču neuzdrošinājās ko pārjautāt vai iebilst.
Pēdējā laikā baumas kļuva arvien drūmākas. Priesteri pieprasīja, lai romieši reizi par visām reizēm tiek galā ar Jēzu no Nācaretes, turpretī vietvaldis Pilāts gribēja, lai jūdi paši tiesā cilvēku, kurš taču ir viens no viņiem. Bija skaidrs, ka ilgi tas vairs neturpināsies, — abas puses gatavojās pastrādāt noziegumu.