Taču Sofiju atbalstīja vienīgi Minerva. Pārējie gluži tāpat kā Marko uzskatīja, ka šis minējums ir pārlieku neticams.
— Manuprāt, mums ir darīšana ar kādu kriminālu organizāciju, kuras saknes stiepjas līdz Urfai, — teica Pjetro. — Tā ir zagļu banda, kam nav
nekā kopīga ar seniem vēstures notikumiem.
* * *
Tālu no Turīnas, viņā pasaules malā — Ņujorkā — bija lietains vakars. Mērija Stjuarte tuvojās Umberto D'Alakvam.
— Es jūtos pārguruši! Taču prezidentam šovakar ir tik jautri, ka būtu nepieklājīgi iet projām jau tagad. Ko tu domā par Ibēriju?
— Gudrs cilvēks un nevainojams mājastēvs.
— Džeimss uzskata tieši tāpat. Tomēr man šie Vinstoni īsti nepatīk. Arī šodienas vakariņas… nezinu, visa šī pārspīlētā greznība un izrādīšanās.
— Mērij, nelaime ir tā, ka tu esi angliete. Tu taču zini, kādi ir amerikāņi, kas guvuši straujus panākumus. Lerijs Vinstons ir apveltīts ar apbrīnojamu prātu. Viņš ir jūru karalis, viņa flote ir visspēcīgākā pasaulē.
— To visu es zinu. Taču ar to nepietiek. Vai tu ievēroji, ka šais mājās nav nevienas grāmatas? Mājas bez grāmatām man šķiet atbaidošas. Turklāt tās nesaudzīgi raksturo savus saimniekus.
— Lerijs vismaz nav liekulis. Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu piepildījis plauktus ar glīti sarindotiem sējumiem, kurus nemūžam nelasīs?
Viņiem tuvojās kāds pāris, un sarunas tēmu vajadzēja steigšus mainīt.
Visapkārt valdīja burzma un skaļas valodas. Viss liecināja, ka viesības turpināsies vēl ilgi.
Neilgi pēc pusnakts septiņiem vīriem izdevās sapulcēties vienuviet ar šampanieša kausiem rokās. Visi kūpināja cigārus un šķietami bija iegrimuši sarunā par norisēm darījumu pasaulē.
Vecākais pārējiem pavēstīja: — Mendibs tūlīt pametīs cietumu. Viss jau ir sagatavots.
— Situācija mani uztrauc. Bakalbasi rīcībā ir septiņi vīri, Adaijs ir noalgojis profesionālu slepkavu, savukārt Marko Valoni iesaistīs operācijā plašus spēkus. Vai mēs pārlieku neriskējam? Varbūt būtu labāk ļaut, lai viņi paši visu atrisina? — iejautājās vīrietis ar franču akcentu.
— Mums ir nopietnas priekšrocības. Mēs sīki pārzinām gan Bakalbasi, gan Valoni iecerētās darbības. Varēsim visu neuzkrītoši uzmanīt. Un arī Adaija nolīgtais slepkava nekādus sarežģījumus mums neradīs. Mēs viņu pieskatīsim, — atbildēja vecais.
— Arī cs uzskatu, ka uz skatuves nupat ir pārāk daudz ļaužu, — ierunājās kāds cits.
— Mendibs ir problēma gan mums, gan Adaijam. Viss tikai tāpēc, ka šī lieta kļuvusi par Marko Valoni apsēstību, — teica vecākais. — Taču daudz vairāk mani uztrauc tā spāņu žurnāliste, kuras brālis Romā strādā Eiropolā, un doktore Galloni. Abas ir nonākušas pie secinājumiem, no kuriem līdz mums atlicis vairs tikai viens solis. Anna Himenesa bija pie lēdijas Elizabetes Makkcnijas, kura viņai atdeva savus materiālus. Jūs zināt, kādus materiālus es domāju. Man ļoti žēl, taču mums jāpieņem nepatīkams lēmums. Vairs nav noliedzams, ka lēdija Elizabete, spāņu žurnāliste un doktore Galloni mums rada nopietnus sarežģījumus. Visas trīs ir jaunas, drosmīgas un gudras, un attiecīgi — bīstamas mums.
Septiņi vīri nodūra skatienus, iestājās smags klusuma brīdis.
— Ko tu gribi darīt?
Šo jautājumu, kurā jautās izaicinājums, bija uzdevis vīrietis, kas runāja ar itāļu akcentu.
— Jādara tas, kas jādara. Mums nav izvēles.
— Nevajadzētu pārsteigties.
— Mēs bijām pacietīgi un nogaidījām. Taču ilgāk gaidīt nedrīkstam, tas būtu neprāts. Man ļoti žēl. Patiešām ļoti žēl. Šis lēmums man šķiet tikpat nepatīkams kā jums, bet citu risinājumu cs neredzu. Sakiet, ja zināt, kā visu atrisināt citādi.
Vīrieši klusēja. Sirds dziļumos viņi apzinājās, ka vecajam ir taisnība. Šīs trīs sievietes viņi bija izsekojuši ilgi un zināja par tām visu. Jau gadiem ilgi viņi uzzināja ik vārdu, ko uzrakstīja Elizabete Makkenija. Kontrolēti tika gan "Noslēpumu" redakcijas datori, gan telefoni. Noklausīšanās ierīces bija it visur — gan redakcijas telpās, gan Elizabetes dzīvoklī. Mikrofons bija iemontēts pat viņas ratiņkrēslā.
Veltīgi Pols Bisols bija ieguldījis lielas summas drošības līdzekļos. Viņi tik un tā zināja visu. Tāpat kā vairākus mēnešus pārzināja ikvienu Annas Himenesas un Sofijas Galloni soli. Zināms bija viss: kādas smaržas šīs sievietes lietoja, ko lasīja pirms miega, ko mīlēja un ar ko sarunājās… Tāpat uzmanīti tika pārējie Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas darbinieki. Nedzirdēta nebija palikusi neviena šīs karabinicru un vēsturnieku grupas telefona saruna.
— Tātad? — ievaicājās vecākais.
— Es atsakos…
— Saprotu, saprotu… — vecais asi pārtrauca itāli. — Nesaki neko. Vienkārši atturies no lēmuma pieņemšanas.
— Tu domā, tāpēc vien man būs vieglāka sirdsapziņa?
— Nē, nebūs, es zinu. Domāju, tev vajadzīga palīdzība, garīga palīdzība. Tev vajadzētu sakārtot sevi. Mums visiem ir gadījušies šādi brīži. Tas nekad nav viegli, jo mēs neesam izvēlējušies grūto, mēs esam izvēlējušies neiespējamo. Taču tieši šādi brīži pierāda, vai esam sava aicinājuma, savas misijas cienīgi.
— Es visu savu dzīvi esmu ziedojis, lai… bet tu uzskati, ka man tagad vēl jāpierāda, ka esmu nezin kā cienīgs? — nikni noprasīja tas, kurš runāja ar itāļu akcentu.
— Nē, es nedomāju, ka tev būtu kas jāpierāda, — atbildēja vecais. — Es redzu, ka tev ir grūts posms. Tev jāmeklē mierinājums, jāaprunājas ar kādu par savām jūtām. Taču tas nav darāms šeit un tagad. Es saprotu tavas sāpes, taču, lūdzu, uzticies mūsu spriedumiem un ļauj mums rīkoties.
— Nē, es neesmu ar mieru.
— Ja vēlies, es tevi uz laiku varu atstādināt no pienākumiem. Gan tu atkal jutīsies labāk.
— Jā, vari mani atstādināt. Un ko vēl tu taisies darīt?
Pārējie grupas biedri sāka izrādīt mulsumu un neapmierinātību. Likās, gaiss no saspīlējuma vibrē. Tā viņi negribot piesaistīs citu šī nama viesu uzmanību. Vīrietis ar izteikti militāro stāju parupji pārtrauca strīdniekus.
— Uz mums skatās. Kas notiek? Vai esat zaudējuši prātu? Atliksim šo sarunu uz piemērotāku brīdi.
— Nē, mums nav laika, — atbildēja vecais. — Es lūdzu jūsu piekrišanu.
— I^ai notiek, kā esi izlēmis, — atbildēja visi, izņemot vienu, kurš,
lūpas sakniebis, apcirtās un devās prom.
* * *
Sofija un Minerva bija ieņēmušas vietas Turinas karabinieru centrālē. Līdz deviņiem vēl bija atlikušas divas minūtes, taču Marko pavēstīja, ka cietuma vārti jau veroties vaļā. Vēl pēc mirkļa pa tiem iznāca mēmais. Viņš gāja lēnām, raudzīdamies taisni uz priekšu. Vārti viņam aiz muguras atkal aizvērās, taču viņš neatskatījās. Nogājis pārsimt metru līdz autobusa pieturai, puisis apstājās un sāka gaidīt. Viņš izskatījās pārsteidzoši mierīgs — vismaz tā Marko teica Sofijai un Minervai, kuras kāri tvēra katru vārdu, ko šefs ierunāja žaketes apkaklei piestiprinātajā mikrofonā. Nešķita, ka mēmais īpaši priecātos par atgūto brīvību.
Mendibs apzinājās, ka viņu novēro. Pats viņš šos vērotājus neredzēja, taču zināja, ka tie ir tepat blakus. Vajadzēja no viņiem atbrīvoties. Bet kā lai to izdara? Viņš jau cietumā bija izstrādājis rīcības plānu. Vispirms viņš dosies uz pilsētas centru, paklejos pa ielām un pārnakšņos parkā uz soliņa. Naudas nebija daudz, taču pietiks, lai trīs vai četras dienas nopirktu gabalu maizes un pat samaksātu par gultasvietu lētā pansijā. Vēl steidzami vajadzēja atbrīvoties no drēbēm un krosenēm — viņš gan bija tās pārbaudījis un nekādus raidītājus nebija atradis, tomēr instinkts vēstīja, ka pēkšņā drēbju un kurpju mazgāšana pirms pašas atbrīvošanas neko labu nenozīmē.