Mendibs pazina Turīnu. Gadu pirms Sindones atgūšanas mēģinājuma Adaijs viņu un pārējos puišus jau bija atsūtījis šurp, lai viņi ar šo pilsētu sarastu. Toreiz viņi kārtīgi bija pildījuši virsgana norādījumus: staigāt, staigāt stundām ilgi krustu šķērsu cauri visai pilsētai. Tikai tā kādu vietu var iepazīt patiešām labi. Viņi bija iegaumējuši arī sabiedriskā transporta maršrutus.
Mendibs tuvojās centram. Tagad vajadzēja rīkoties veikli un atbrīvoties no sekotājiem.
— Rādās, ka mums ir divi nepazīstami kolēļļi, — karabinieru centrālē no raidītāja atskanēja iVIarko balss.
— Kas tie tādi ir? — jautāja Minerva.
— Nezinu, bet izskatās pēc turkiem.
— Turki vai itāļi, — iesaistījās arī Džuzepes balss. — Abi ir patumši un melniem matiem.
— Cik viņu tur ir? — jautāja Sofija.
— Pagaidām redzu divus, bet varbūt ir vairāk, — atbildēja Marko. — Jauni puiši. Izskatās, ka mēmais neko nemana. Viņš klaiņo pa ielām, pēta vitrīnas un, kā parasti, ir iegrimis sevī.
Sofija un Minerva dzirdēja, ka Marko piekodina karabinieriem neizlaist no acīm arī abus svešos bezmēļa izsekotājus.
Taču ne Marko Valoni, ne pārējie grupas biedri nepievērsa pietiekamu uzmanību klibam vecim, kurš pārdeva loterijas biļetes. Tas nebija ne īss, ne garš, nc tievs, ne resns — ģērbies neizteiksmīgās drēbēs, vecais vīrs pilnībā saplūda ar Kročctas kvartāla ierasto ainavu.
Taču viņš pats karabinierus gan manīja. Adaija noalgotajam killcram bija vanaga skatiens. Pagaidām viņam bija izdevies saskaitīt desmit karabinierus un četrus Bakalbasi vīrus.
Viņš bija dusmīgs. Cilvēks, kas viņu bija nolīdzis, nebrīdināja, ka šai padarīšanā būs iejaukti karabinieri un klientu izsekos vēl citi šaubīgi tipi. Vajadzēja uzmanīties. Bet, kad darbs būs paveikts, viņš prasīs divkāršu honorāru. Ar šādām briesmām un sarežģījumiem viņš nebija rēķinājies. Viss šis izsekotāju bars traucēs darbu nostrādāt, kā iecerēts. Bet gan jau viss būs labi.
Viņa aizdomas uz brīdi izraisīja vēl kāds cilvēks. Tomēr nē, šis nevarēja būt karabinieris un arī pēc turka neizskatījās. Nē, šim ar viņa klientu nevarēja būt nekā kopīga, lai gan īpatnējā gaita un izturēšanās… Tad aizdomīgais tips nozuda, un slepkava nomierinājās. Tas tomēr bijis tikai savāds, nesteidzīgs garāmgājējs.
Mendibs klejoja pa pilsētu visu dienu. Domu par nakšņošanu parkā uz soliņa viņš jau bija atmetis. Tā būtu kļūda. Ja kāds gribētu viņu nogalināt, parkā to izdarīt būtu pat pārāk viegli. Mendibs nosprieda doties uz Žēlsirdības Māsu patversmi, ko bija ievērojis ilgajās klejojumu stundās. Tur naktsmājas un kādu nieku ēdamā saņēma bezpajumtnieki un klaidoņi. Jā, patversmē būs nesalīdzināmi drošāk.
Marko jutās pārguris. Pārliecinājies, ka mēmais pēc mūķeņu pasniegtajām vakariņām paņem matraci un iekārtojas uz grīdas lielajā guļamtclpā pēc iespējas tuvāk zāles uzraudzei, Marko devās prom, tālāko operācijas vadību atstādams Pjetro ziņā.
Viņš bija pārliecināts, ka mēmais šai naktī patversmi nepametīs, tāpēc atgriezās viesnīcā mazliet atpūsties un piekodināja, lai tā dara arī pārējie. Mēmo uzraudzīt palika vienīgi Pjetro un trīs vietējie karabinieri, kuru dežūra tikko bija sākusies. Ja mēmais tomēr izdomās no patversmes bēgt, viņi to no acīm neizlaidīs.
Viesnīcas restorānā Sofija un Minerva sarīkoja Marko īstu pratināšanu. Viņas gribēja zināt visu līdz pēdīgam sīkumam, kaut arī bija varējušas sekot līdzi dienas notikumiem. Kad sievietes lūdza, lai arī viņām atļauj piedalīties bezmēļa izsekošanā, Marko bija nepielūdzams:
— Jums jāpaliek centrālē. Kādam taču jāuzņemas arī koordinācija.
Turklāt jūs būtu pārāk viegli pamanāmas.
* * *
Parīzes lidostā Anna Himenesa gaidīja nakts reisu uz Romu. No turienes viņa bija iecerējusi lidot tālāk uz Turinu. Anna bija nervoza. Viņa bija sākusi pārlapot Elizabetes dotos materiālus, un tie bija viņu satriekusi. Uzzinātais bija pārāk biedējošs, neko nelīdzēja pat doma, ka varbūt vien neliela daļa no mapē apkopotā ir patiesība. Tomēr galvenais iemesls, kas Annu pamudināja steigties uz Turīnu, bija cits: materiālos viņa bija pamanījusi vārdu, kas figurēja ari tais izdrukās, ko Marko Valoni reiz bija iedevis viņas brālim. Ja Elizabetes apgalvojumi bija patiesi, šis cilvēks bija viens no jaunā Tempļa mestriem un cieši saistīts ar Sindoni.
Anna nolēma apspriesties ar Sofiju un mēģināt panākt tikšanos ar tēvu īvu. Viņa zvanīja Sofijai daudzas reizes, taču tā neatbildēja. Rīta cēliens pagāja ceļā uz Turīnu, un, kad Anna beidzot sasniedza viesnīcu, reģistratūrā viņai teica, ka doktore Galloni devusies projām ļoti agri un pagaidām nav atgriezusies. Sofijas mobilā numurs joprojām neatbildēja. Anna atstāja vairākas ziņas tā balss pastkastītē, taču atbilde nesekoja. Pie tēva īva viņa bija nolēmusi doties nākamajā dienā.
Elizabetei bija taisnība — Anna tuvojās svarīgam atklājumam, ko pagaidām vēl sedza neziņas migla.
Bakalbasi vīriem tomēr izdevās nozust karabinieru modrajiem skatieniem. Viens no puišiem palika uzmanīt Žēlsirdības Māsu patversmi, bet pārējie devās prom katrs pa savu ceļu. Kad pēc daudzu līkumu mešanas viņi sasniedza kapsētu, jau bija nolaidusies tumsa. Kapu sargs viņus gaidīja nervozs un nepacietīgs.
— Pasteidzieties, man jāiet prom! Iedošu jums vārtu atslēgu. Tad man nevajadzēs gaidīt, ja kādu vakaru pārradīsieties tik vēlu.
Sargs aizvadīja viņus līdz vajadzīgajai kapličai. Tās durvis sargāja eņģelis ar zobenu rokā. Izgaismojot ceļu ar lukturīti, četri vīri iegāja tumšajā kapeņu telpā un pēc mirkļa nozuda pazemē.
Apakšzemes telpā viņus gaidīja Ismets, gādīgi atnesis ūdeni un ēdienu. Cetrotne bija pārguruši un izsalkusi. Viņu vienīgā vēlēšanās bija drīzāk paēst un likties gulēt.
— Kur tad Mehmets?
— Palika pie patversmes, kur šonakt guļ Mendibs. Ja nu šim tomēr ienāk prātā pa nakti aizlaisties… Adaijam bija taisnība: karabinieri cer, ka Mendibs viņus aizvedīs līdz mums. Izsekotāju ir vesels bars, — teica viens no vīriem, kas Urfa strādāja policijā.
— Viņi jūs pamanīja? — satraukts prasīja Ismets.
— Nē, nedomāju vis, — atbildēja cits, — tomēr pavisam droši mēs nevaram būt. Viņu bija daudz.
— Jābūt uzmanīgiem. Ja jums šķiet, ka jūs izseko, jūs nedrīkstat nākt šurp, — piekodināja Ismets.
— Mēs to zinām. Un neuztraucies, vismaz šovakar mums izdevās nojaukt pēdas.
Sešos no rīta Marko jau bija slēpnī netālu no Žēlsirdības Māsu patversmes. Viņš bija pieprasījis papildinājumu savai vietējo karabinieru komandai un pavēlējis tiem izsekot abus tipus, ko iepriekšējā dienā bija redzējis novērojam bezmēli.
— Centieties nekrist viņiem acīs. Ja viņi zinās, ka tiek izsekoti, viss zaudēs jēgu. Esmu pārliecināts, ka mēmo viņi uzrauga tāpēc, ka pieder pie organizācijas, kuru mēs meklējam. Tātad vajadzēs saņemt ciet arī viņus. Vēl tikai mazliet nogaidīsim.
Vīri piekrītoši pamāja. Pjetro atteicās doties atpūsties, kaut arī bija palicis nomodā visu nakti.