— Es izturēšu. Ja tiešām jutīšu, ka vairs neturos kājās, padošu tev ziņu un iešu nosnausties.
Sofija beidzot bija noklausījusies sava mobilā telefona automātiskajā atbildētājā ierunātās ziņas. Annas balss, lūdzot sazināties, skanēja uztraukti. Turklāt viesnīcā Sofijai teica, ka spāņu žurnāliste pēc viņas taujājusi vismaz reizes piecas. Uzmācās klusa vainas apziņa, tomēr Sofija šos pašpārmetumus padzina: gan jau viņa Annai piezvanīs, bet pagaidām viņai patiešām nebija laika klausīties žurnālistes prātuļojumos. Kad lieta būs atrisināta, atliks vaļas arī šādām sarunām, bet pagaidām visas domas un spēkus vajadzēja sakoncentrēt operācijas veiksmīgai norisei. Sofija jau gāja ārā no viesnīcas, kad viņu skriešiem panāca kāds no viesnīcas kalpotājiem.
— Doktore Galloni, doktore!
— Jā. Kas noticis?
— Jūs aicina pie telefona, tas esot steidzami.
— Es šobrīd nevaru kavēties. Sakiet, lai reģistratūrā pieraksta, kas zvanījis un ko gribējis teikt…
— Reģistratūrā teica, ka D'Alakvas kungs apgalvojot, ka šo sarunu nevar atlikt.
— D'Alakva?
— Jā, viņš jūs meklē.
Sofija pagriezās un, Mincrvas izbrīnītā skatiena pavadīta, aizsteidzās atpakaļ pie reģistratūras letes.
— Es esmu doktore Galloni, man kāds tikko esot zvanījis.
— Labi, ka izdevās jūs atrast. D'Alakvas kungs ļoti uzstājīgi lūdza ar jums sazināties. Vienu mirklīti!
Šoreiz Umberto D'Alakvas balss skanēja citādi, un Sofijai šķita, ka tajā dzirdams ar pūlēm apspiests satraukums, neskaidras bažas.
— Sofij…
— Jā, tā esmu es. Labdien.
— Es gribētu jūs satikt.
— Labprāt, bet…
— Nekādus "bet"! Pēc desmit minūtēm jums pakaļ aizbrauks mana mašīna.
— Man ļoti žēl, bet man jāiet uz darbu. Šodien tiešām nevaru. Vai atgadījies kas svarīgs?
— Jā. Es gribu izteikt jums piedāvājumu. Jūs zināt, ka mana vislielākā aizraušanās ir arheoloģija. Redziet, es braucu uz Sīriju. Mani cilvēki tur veic izrakumus un ir atraduši dažus ārkārtīgi interesantus priekšmetus. Es gribētu, lai jūs tos novērtējat. Un pa ccļam uz izrakumu vietu mums atliktu laiks garākai sarunai. Es gribu piedāvāt jums darbu.
— Paldies, bet šobrīd es nekādi nevaru braukt projām. Man ļoti žēl.
— Sofij, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad izvēle jāizdara nevilcinoties.
— Zinu, taču mani saista pienākumi, kurus nedrīkstu pamest. Es nevaru pievilt savus kolēģus. Ja jūs varētu pagaidīt divas vai trīs dienas, tad varbūt…
— Nē, divas vai trīs dienas gaidīt es nevaru.
— Vai tiešām ir tik svarīgi, lai es jau šodien pat brauktu uz Sīriju? -Jā.
— Man ļoti žēl. Pēc dažām dienām es varbūt varētu…
— Nē, tas nav iespējams. Lūdzu, piekrītiet braukt man līdzi nekavējoties!
Sofija vilcinājās. Mulsināja gan D'Alakvas piedāvājums, gan viņa kategoriskais tonis un balsī vibrējošais sasprindzinājums.
— Sakiet, kas īsti noticis!
— Es jau teicu. Gribu, lai jūs braucat man līdzi.
— Man ļoti žēl. Man patiešām ir ļoti žēl, ka nevaru braukt kopā ar jums. Un tagad man jāiet. Kolēģi mani gaida, un es nedrīkstu ilgāk kavēties.
— Lai jums veicas!
— Paldies.
Sofija bija apjukusi. Šī saruna šķita pārāk dīvaina. Un kāpēc D'Alakva beigās bija novēlējis veiksmi? Vai viņš ko zināja par operāciju "Trojas zirgs"? Kad viņi būs tikuši skaidrībā ar bezmēli un viss būs galā, viņa D'Alakvam piezvanīs pati. Nojauta vēstīja, ka aicinājums doties uz Sīriju slēpj ko nopietnu un tam nav nekāda sakara ar romantiskām jūtām.
— Ko D'Alakva gribēja? — pa ceļam uz centrāli jautāja Mincrva.
— Piedāvāja braukt viņam līdzi uz Sīriju.
— Uz Sīriju? Kāpēc?
— Viņš tur veic arheoloģiskos izrakumus.
— Vai tas nozīmē, ka viņš tev piedāvāja uzsākt kvēlas attiecības?
— Diemžēl man ir aizdomas, ka nenozīmē vis. Drīzāk šķita, ka viņš mani mudina bēgt. Viņš izklausījās uztraukts.
Kad viņas beidzot iegāja savā darba kabinetā, Marko jau bija zvanījis divas reizes. Šefs niknojās. Bezmēļa apavos iemontētais raidītājs bija pagalam. Pirmajā mirklī viņi nebija sapratuši, kas noticis, un pārsteigti noraudzījās, kā mēmais dodas uz vienu pusi, bet no tā apaviem saņemtie signāli ziņo, ka viņš iet taisni pretējā virzienā. Tikai pēc mirkļa viņi ievēroja, ka bezmēlis ir nomainījis apavus. Tagad viņam kājās bija pavisam vecas un nomītas kurpes. Arī žakete un džinsenes bija noplīsušas un atbaidoši netīras. Kādam no patversmē nakšņojušajiem klaidoņiem bija laimējies noslēgt ļoti izdevīgu maiņas darījumu.
Mēmais tagad virzījās uz Karrāras parka pusi. Labu laiku viņš pastaigājās pa parka celiņiem. Iepriekšējās dienas tumsnējos sekotājus pagaidām nekur nemanīja.
No patversmes bezmēlis bija paņēmis gabalu maizes un tagad drupināja to putniem. Vienubrīd mēmā skatiens sadūrās ar kāda vīrieša pētīgajām acīm, — tas, vezdams pie rokas divas mazas meitenes, nesteidzīgā gaitā gāja garām apstādījumiem. Marko radās iespaids, ka garāmejošā vīra skatiens pie mēmā sejas aizkavējas kādu sekundi par ilgu, — tad vīrietis novērsās un pielika soli.
So ainu vēroja arī algotais slepkava, un viņa secinājumi neatšķīrās no Marko slēdziena: garāmgājējs noteikti bija kontaktpersona. Nē, pagaidām klientu novākt vēl nevarēja. Tas vienkārši nebija iespējams. Mēmo sargāja vismaz ducis karabinieru. Rīkoties šādos apstākļos būtu muļķīgi — tā būtu īsta pašnāvība. Nekas, viņš sekos klientam vēl pāris dienu un, ja nekas nemainīsies, lauzīs līgumu. Tik nesaprātīgi riskēt viņš netaisās. Viņa amatā piesardzība bija vērtējama tikpat augstu kā prasme nogalināt. Viņš nemēdza spert neapdomīgus soļus.
Tomēr, lai cik vērīgi un uzmanīgi būtu karabinieri, Marko, bezmēļa tumsnējie izsekotāji un profesionālais slepkava, neviens no tiem nemanīja, ka paši tiek uzmanīti, — ikvienu viņu soli pielūkoja citi vīri.
Arslans piezvanīja brālēnam. Jā, viņš tikko redzējis Mendibu pie Karrāras parka. Taču tas neesot nometis viņam pie kājām zīmīti, nedz arī devis kādu citu zīmi. Licies, ka Mendibs ar savu klātbūtni tikai vēlas pavēstīt, ka ir ticis brīvībā.
Anna Himenesa lūdza taksistam, lai viņu aizved līdz katedrālei. Iegājusi bīskapa kancelejas telpās, viņa vaicāja pēc tēva īva.
— Diemžēl viņš šobrīd pavada kardinālu, — teica sekretāre. — Bet jums taču ar tēvu īvu nav sarunāta tikšanās. Vai arī es kļūdos?
— Nē, jūs nckļūdāties, tomēr es zinu, ka tēvs īvs ļoti priecātos mani satikt, — atcirta Anna, apzinādamās, ka izturas bezkaunīgi. Sekretāres vīzdegunīgais cienīgums šorīt šķita pārmēru kaitinošs.
Šī patiešām nebija veiksmīga diena. Anna vairākas reizes bija mēģinājusi sazvanīt Sofiju, taču arī šie pūliņi bija veltīgi.
Viņa nolēma palikt turpat katedrāles tuvumā un sagaidīt tēva īva de Šarnī atgriešanos.
Bakalbasi uzklausīja ziņojumu, ko sniedza viens no viņa vīriem. Mendibs joprojām bezmērķīgi klejojot pa pilsētu, un pagaidām šķietot neiespējami viņu nogalināt. Tuvumā allaž esot karabinieri, turklāt to esot daudz. Ja Kopienas cilvēki Mendibam sekos vēl ilgi, viņus noteikti pamanīs.
Kā rīkoties? Bakalbasi nezināja, ko saviem puišiem pavēlēt. Ja operācija izgāzīsies, Kopienai draudēs neaprakstāmas briesmas. Vilcināties bija bīstami. Pēc iespējas drīzāk notikumos vajadzēja iesaistīties Mendiba vectēva brālim. Jau pirms vairākām dienām vecajam vīram bija izrauti visi zobi, nogriezta mēle un nodedzināti pirkstu spilventiņi. Tas viss, protams, tika paveikts, izmantojot vispārējo anestēziju. Šis upuris neatšķīrās no tā, ko teju pirms diviem tūkstošiem gadu bija nesis Marcijs, valdnieka Abgara arhitekts.