KOSMOSA TIRGOŅI
F. POLS M.KORNBLŪTS
fantastikas pasaulē
1
Torīt ģērbdamies, es domās pārcilāju garu statistikas skaitļu rindu, visu noklusējamo un pārspīlējamo — visu to, ko viņi vēlējās dzirdēt manā pārskatā. Mana nodaļa — Ražošanas sektors — bija ļoti cietusi darbinieku biežās mainīšanās un slimošanas dēļ, bet darbs neveicas, ja nav cilvēku, kas strādā. Tomēr bija maz ticams, ka valde to uzskatīs par attaisnojošu iemeslu.
Es ieberzēju seju ar depilatorajām ziepēm un pabāzu zem strūkliņas, kas lēnām tecēja no saldūdens krāna. Tā, protams, bija izšķērdība, bet es taču maksāju nodokļus, turklāt no sālsūdens man iekaisa sejas āda. Vēl nebiju noskalojis pēdējo ziepjaino bārdas rugāju, kad ūdens strūkliņa apsīka. Klusi lādēdamies, pabeidzu skaloties sālsūdenī. Pēdējā laikā tā atgadījās visai bieži; daži te vainoja «konsu» sabotierus. Visā Ņujorkas Ūdens apgādes korporācijā tika pārbaudīta pilsoņu lojalitāte, tomēr līdz šim no tā labāk nebija kļuvis.
Uz brīdi manu uzmanību piesaistīja televīzijas rīta ziņas uz ekrāna, kas atradās virs tualetes spoguļa. Prezidenta vakardienas runa, kadrs ar masīvo, sudraboto Venēras raķeti Arizonas smiltājos, nemieri Panamā … Tiklīdz skaņu lentē bija noskanējis stundas ceturkšņa signāls, es izslēdzu televizoru.
Liekas, atkal nokavēšos. Tas, protams, nenoskaņos valdes vīrus man par labu.
Piecas minūtes es gan ietaupīju, uzvHk- dams to pašu vakardienas kreklu, lai nevajadzētu pārlikt aproču pogas tīrajā, un atstādams neizdzertu brokastu sulu uz galda, kur tā sasils un saglumēs. Toties piecas minūtes aizkavējos, pūlēdamies sazvanīt Ketiju. Neviens nenāca pie telefona, un darbā es ierados ar nokavēšanos.
Par laimi — un tas bija nepieredzēts gadījums — arī pats Faulers Sokens nosebojās.
Faulers bija mūsu iestādē ieviesis paražu reizi nedēļā pirms darba sākuma uz piecpadsmit minūtēm sapulcināt valdes locekļus. Kantora darbiniekus un stenogrāfistes tas turēja pastāvīgā sasprindzinājumā, bet pašam Fauleram nekādas grūtības nesagādāja. Viņš tikpat katru rītu ieradās kantorī, un «rīts» viņam sākās līdz ar saules lēktu.
Bet torīt es vēl paspēju pirms sanāksmes paķert no galda sekretāres sastādīto pārskatu. Kad Faulers Šokens ienāca, pieklājīgi atvainodamies par nosebošanos, es jau sēdēju savā vietā galda galā mierīgs un pašpārliecināts, kā jau Faulera Šokena darbiniekam pieklājas.
— Labrīt, — Faulers sveicināja, un mēs visi vienpadsmit tikpat idiotiski kā vienmēr nomurminājām atbildi. Viņš neapsēdās, bet, kājās stāvēdams, kādu minūti vai pat ilgāk vērīgi un tēvišķi noraudzījās uz mums. Tad kā vienas dienas tūrists lielpilsētā viņš cieši un jūsmīgi pārlūkoja visu telpu.
— Esmu bieži domājis par mūsu konferenču zāli, — viņš beidzot ierunājās, un arī mēs visi pārlaidām acis telpai. Tā nav ne liela, nedz arī maza, apmēram desmit reiz divpadsmit metru. Bet tā ir vēsa, labi apgaismota un visai impozanti iekārtota. Gaisa regulēšanas ierīces veikli noslēptas aiz atjautīgi izveidotām frīzēm. Grīdsegas mīkstas un biezas. Visas mēbeles līdz pēdējam sīkumam izgatavotas no īsta laba, dabiska koka.
Faulers Sokens turpināja:
— Mums ir jauka konferenču zāle, draugi. Tā arī jābūt, jo Faulera Sokena asociācija ir lielākā reklāmas aģentūra visā pilsētā. Mēs gadā nopelnām par veselu miljonu vairāk nekā pārējie. Un, — viņa skatiens atkal pārslīdēja visiem klātesošajiem, — man liekas, jūs visi piekritīsiet, ka tas ir pūļu vērts. Sajā zālē laikam gan neatradīsies neviens, kuram nebūtu vismaz divistabu dzīvoklis. — Viņš pamirkšķināja man ar aci. — Pat vecpuišiem. Runājot par sevi, varu teikt: esmu iekārtojies labi. Mana vasarnīca atrodas pie viena no lielākajiem Longailendas parkiem. Jar gadiem ilgi uzturā lietoju olbaltumvielas tikai svaigas gaļas veidā. Ja vēlos izlaist līkumu, tad braucu savā «kadiljakā». Trūkums pie manām durvīm nekad nav klauvējis. Un ikviens no jums, manuprāt, var apliecināt to pašu. Taisnība, vai ne?
Noieta pētījumu nodaļas vadītāja roka uzšāvās gaisā, un Faulers pamāja viņam ar galvu.
— Ko teiksiet, Metjū?
Mets Ransteds ļoti labi zināja, kas jādara, lai tiktu pie treknāka kumosa. Viņš izaicinoši palūkojās apkārt.
— Es tikai gribu apliecināt, — un lūdzu to protokolēt, — ka pilnīgi piekrītu misteram Sokenam, simtprocentīgi un bez ierunām, — viņš kā skaldīt noskaldīja.
Faulers Šokens nolieca galvu. — Paldies, Metjū! — Šoreiz pateicība bija neviltota. Pagāja kāds brīdis, līdz viņš varēja turpināt. — Mēs visi zinām, — viņš sacīja, — kam mums par to jāpateicas. Mēs visi atceramies «Starrzelius» vēsturi, atceramies, kā iezīmējām kartē «Indiastriju». Pirmo sfērisko trestu! Apvienojām visa kontinenta dzīles vienā ražošanas kompleksā. Abos pasākumos celmlauži bija Sokena līdzstrādnieki. Neviens nevar apgalvot, ka mēs būtu peldējuši pa straumi. Bet tā jau ir pagātne.
Draugi! Gribu jums ko jautāt. Atbildiet man pavisam atklāti. Vai tiešām mēs sākam izčākstēt?
Viņš nesteidzīgi ielūkojās katrā sejā un likās neredzam pacelto roku mežu. Lai dievs man piedod, to vidū bija arī manējā. Pēc tam viņš pamāja vīram, kas . sēdēja viņam labajā pusē.
— Izsakieties jūs pirmais, Ben, — viņš teica.
Bens Vinstons piecēlās un patīkamā baritonā iesāka:
— Runājot Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas vārdā, sacīšu: noteikti nē. Paklausieties pusdienas ziņu biļetenu par mūsu jaunākajiem sasniegumiem! Bet labāk atļaujiet man pašam īsi par to pastāstīt. Saskaņā ar naktī saņemtajām ziņām visās pamatskolās austrumos no Misisipi tagad lieto mūsu ieteiktos skolēnu brokastu sainīšus. Sojas desiņas un atjaunotās gaļas bifšteks (pie galda nebija neviena, kas nenodrebinātos, iedomājoties sojas desiņas un atjaunotās gaļas bifštekus) iesaiņoti tādas pašas zaļuma nokrāsas turziņās kā firmas «Universal» produkti. Bet konfektes, saldējumu un šokolādes cigaretes bērniem var nopirkt «Starrzelius» kompānijas spilgti sarkanajā iesaiņojumā. Kad šie bērni būs lieli, — viņš triumfēdams pacēla acis no savām piezīmēm, — un tas, pamatojoties uz mūsu datiem, būs apmēram pēc piecpadsmit gadiem, firmas «Universal» ražojumus neviens vairs nepirks, tā bankrotēs un galīgi pazudīs no pasaules tirgus!
Skaļu aplausu pavadīts, Bens Vinstons apsēdās. Arī Šokens sita plaukstas un līksmi vērās mūsos. Es cītīgi paliecos uz priekšu ar sejas izteiksmi «numur viens», kura pauda dedzību, saprātu un kompetenci. Bet biju pūlējies velti. Faulers pamāja kalsnajam cilvēkam, kas sēdēja blakus Vinstonam — Harvijam Bruneram.
— Lieki atgādināt, ka Pārdošanas nodaļai ir savas specifiskas problēmas, — Har- vijs iesāka, piepūzdams plānos vaigus.
— Varu apzvērēt, ka visa mūsu sasodītā valdība čum un mudž no «konsiem». Jūs jau. zināt, ko tā izdarījusi: aizliegusi radio reklāmas pārraidēs pircēju ietekmēšanai lietot infraskaņas, kuras, neiedarbojoties uz dzirdes orgāniem, iespiežas patērētāju apziņā. Mēs savukārt atbildējām ar tādu vārdu sarakstu, kuri asociējas ar visparastākajiem neirozes un psihisku traumu gadījumiem mūsdienu Amerikas dzīvē. Valdība tomēr paklausīja drošības dienesta dīvaiņiem un aizliedza projicēt mūsu reklāmas uz lidmašīnu logiem, bet mēs devāmies prettriecienā. No laboratorijas man ziņo, — viņš pamāja pāri galdam Pētniecības nodaļas direktoram, — ka drīz izmēģināsim jaunu sistēmu, kura iedarbosies tieši uz acs tīkleni.