— Vai nebūs drusku par dārgu? — es piesardzīgi apjautājos.
— Tas atkarīgs no mums, — viņš atbildēja: — Platīns zudumā neiet. Vienu gramu var lietot miljoniem gadu. Bet, lietojot vairāk platīna, ietaupīsim laiku.
Es būtībā nekā nesapratu, bet nojautu, ka tas ir kaut kas vērtīgs. Uzsitu Koljeram uz pleca un liku turpināt darbu.
Bet Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļa man sagādāja vilšanos. Bens Vinstons sūdzējās:
— Nav iespējams ietekmēt cilvēkus tā, lai tie pēkšņi vēlētos dzīvot ar tvaiku apsildītās sardīņu kārbās. Tas ir pretrunā ar mūsu tautas tradīcijām. Kurš gan gribēs doties šajā sešdesmit miljonu jūdžu garajā ceļojumā, lai mūža atlikušo daļu pavadītu iesprostots alvas būrī, ja viņš var dzīvot tepat uz Zemes, kur viņam ir gaiteņi, lifti, ielas, jumti un tik daudz plašuma, cik vien cilvēks var vēlēties? Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, Mič!
Es strīdējos viņam pretī. Tas neko nelīdzēja. Viņš nemitējās jūsmot par amerikānisko dzīves veidu, pieveda mani pie loga un norādīja uz daudzajiem namu jumtiem, kur sievietes un vīrieši varēja pastaigāties svaigā gaisā, iesprauduši nāsīs tikai vienkāršus sodrējus aizturētājus filtrus, nevis apkrāvušies ar smagām skābekļa maskām.
Beidzot es aizsvilos un izgrūdu:
— Acīmredzot kāds tomēr gribēs lidot uz Venēru. Vai tad citādi cilvēki tik ļoti pirktu Džeka O'Sī grāmatu? Vai tad citādi vēlētāji klusētu, kad raķešu būvei izlieto tik milzīgus līdzekļus? Mans pienākums nav jūs mācīt, un es jums došu tikai dažus padomus, kā rīkoties: uzmanīgi pavērojiet cilvēkus, kas pērk šīs grāmatas, cilvēkus, kas vairākkārt skatās televīzijas pārraides par O'Sī braucienu uz Venēru, tos, kuri pirmie ierodas uz viņa lekcijām un pēc tam paliek priekštelpās gaidām, lai ar viņu vēl aprunātos. Džekam mēs maksājam algu — izspiediet no viņa visu, ko vien varat. Izziniet visu par Mēn.ess kolonijām, noskaidrojiet, kas tie par cilvēkiem, kas tur dzīvo. Un tad mēs beidzot zināsim, kādi cilvēki mums ar savām reklāmām jāietekmē. Sakiet, — vai jums vēl ir kādi iebildumi?
Iebildumu nebija.
Estere bija brīnum labi izplānojusi šo pirmo darba dienu, un katra mana saruna ar nodalu vadītājiem deva arvien jaunus rezultātus. Diemžēl Estere nevarēja manā vietā izlasīt man adresētos papīrus, un, kad pienāca darba beigas, uz galda bija sakrājusies biezum biezā dokumentu kaudze. Viņa piedāvājās vēl palikt, bet šajā darbā neviens man nevarēja palīdzēt. Tāpēc, palūdzis, lai atnes man pāris sviestmaizīšu un vēl vienu tasi kafijas, atlaidu viņu mājās.
Kad biju ticis ar visu galā, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit.
Pirms devos mājup, iegriezos nakts ēdnīcā piecpadsmitajā stāvā, bezlogu kastei līdzīgā telpā, kur kafija oda pēc rauga, no kura tā arī bija pagatavota, un šķiņķis uz manas sviestmaizes garšoja pēc sojas pupām. Bet tas bija tikai nenozīmīgs sīkums, un es to ātri aizmirsu, jo, tiklīdz atvēru sava dzīvokja durvis, atskanēja sauss sprakšķis, sekoja eksplozija, - un kaut kas ietriecās stenderē pavisam tuvu manai galvai. Es pieliecos un iekliedzos. Aiz loga redzēju lēni attālināmies cilvēku, kas karājās virves kāpnēs un turēja rokā pistoli.
Savā mujķībā piesteidzos pie loga un paguvu saskatīt, ka helikopters aiznes uzbrucēju. Ja tas šajā brīdī atrastos stabilākā pozā un varētu izšaut, es būtu lielisks mērķis.
Pats brīnīdamies par savu mieru, piezvanīju Municipalitātes Pilsoņu aizsardzības korporācijai.
— Vai esat mūsu klients, ser? — opera- tore jautāja.
— Jā, velns lai parauj, jau sešus gadus.
— Vienu mirkli, mister Kurtenej … Misters Mičels Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?
— Nē, — es sarūgtināts atbildēju, — mana tagadējā nodarbošanās ir būt par mērķi. Vai jūs nebūtu tik laipni un neatsūtītu kādu no saviem puišiem, pirms šis tips nav atgriezies un mani nogalinājis?
— Piedodiet, mister Kurtenej, — turpināja mīlīgā, nesteidzīgā balss, — vai jūs teicāt, ka neesat augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?
Zobus griezdams, atzinos: — Augstākās kategorijas gan.
— Pateicos, ser. Pašreiz es skatos jūsu personīgajā kartītē. Man ļoti žēl, ser, bet jūs esat mums parādā. Mēs nepieņemam augstākās kategorijas darbinieku maksājumus pēc parastā tarifa, jo mums, ser, jārēķinās ar iespējamo konkurences naidu. — Runātāja nosauca tādu summu, ka man mati saslējās stāvus.
Bet es nejāvu vāju sašutumam, jo viņa bija tikai rīkojumu izpildītāja.
— Pateicos, — es smagi nopūtos un noliku klausuli. Pēc tam nodevu Programmētās informācijas centram attiecīgās ziņas, ievietoju automātiskajā adrešu meklētājā telefonu grāmatu, lai sazinātos ar iedzīvotāju personīgās apsardzes aģentūrām, un gaidīju zvanu. Trīs vai četras mani noraidīja, līdz beidzot kāds samiegojies privātdetektīvs par bargu maksu bija ar mieru ierasties.
Pēc pusstundas viņš bija klāt, un es samaksāju, bet tik vien viņš prata kā kaitināt mani ar neatbildamiem jautājumiem un meklēt neesošus pirkstu nospiedumus. Pēc brīža viņš aizgāja, sacīdams, ka turpināšot pēdu dzīšanu.
Likos gultā un aizmigu, domās atkārtodams vienu un to pašu jautājumu: kam tad īsti vajadzēja dabūt pie malas tādu vienkāršu, nekaitīgu reklamētāju kā es?
4
saņēmu dūšu un raitā solī devos pa koridoru uz Faulera -Šokena kabinetu. Man bija vajadzīga skaidrība, un vienīgi viņš varēja man palīdzēt. Varbūt mani izmetīs ārā par tādu pārdrošību. Bet skaidrība bija nepieciešama.
Acīmredzot pašreiz gan nebija īstais laiks izjautāt Fauleru. Taisni man degungalā atsprāga vaļā viņa kabineta durvis un ārā izmetās Tildija Matisa. Viņas seja satraukumā raustījās. Lai gan viņa skatījās manī platām acīm, varu zvērēt, ka nepazina.
— Pārrakstīt, — viņa nikni izgrūda. — Es šīs vecās, sirmās žurkas dēļ lienu vai no ādas laukā, bet kas man jādzird? Pārrakstīt … «Tas ir labs darbs, bet no jums es prasu vēl labāku. Pārrakstiet,» viņš saka. «Vairāk spilgtu krāsu. Vairāk spraiguma un dailes, vairāk cilvēcisku jūtu, sajūsmas un visu jūsu sievišķīgās sirds maigumu. Un to visu piecpadsmit vārdos.»
Es viņam parādīšu «piecpadsmit vārdus», — Tildija elsoja un aizdrāzās man garām. — Es šim vecajam svētulim, lišķim, teatrālajam tarkšķim, tēvišķīgajam talantu cepējam, atbildīgu amatu fabricētājam, ģēniju rijējam Moloham, vecajam …
Diemžēl aizcirsto durvju troksnis nejāva saklausīt pēdējo vārdu. Tas droši vien bija īsti sulīgs.
Nokrekšķinājos, pieklauvēju un iegāju Faulera kabinetā. Smaidā, kuru viņš man veltīja, saraušanās ar Tildiju nebija atstājusi nekādas pēdas. Viņa sārtā seja un skaidrais skatiens izkliedēja manas aizdomas, un tomēr — vakarējais šāviens taču bija īstenība.
— Neaizkavēšu jūs ilgi, mister Fauler, —< es ierunājos, — gribēju tikai pajautāt, vai cīņā pret Tontona asociāciju neesat uzsācis pārāk pārdrošu spēli.
— Es arvien spēlēju pārdroši. — Viņa acis iedzirkstījās. — Pārdroši, bet tīri.
-— Es gribēju jautāt, vai neesat lietojis neatļautus līdzekļus. Vai neesat, par piemēru, licis novākt no ceļa kādu no viņa darbiniekiem?