— Mič! Un to jūs jautājat man!
— Jā, jautāju, — es stūrgalvīgi turpināju, jo pagājušā naktī kāds snaiperis no helikoptera mēģināja nokniebt mani, kad par- rados mājās. Manuprāt, tas _ ir Tontona pirksts, neko citu nespēju izdomāt.
— Blēņas, — viņš nešaubīdamies atteica.
Es dziļi ievilku elpu. — Mister Fauler, — ar mokām izgrūdu, — sakiet kā virs vīram, vai jūs par to nebijāt brīdināts? Varbūt atļaujos par daudz, bet nevaru nejautāt. Runa taču nav par mani. Runa ir par Venēras projektu.
Faulera rožainie vaigi uz īsu brīdi nobālēja, un viņa acīs es varēju lasīt, ka mans darbs un augstākā kategorija karājas mata galā.
— Mič, es jums piešķīru augstako kategoriju, jo domāju, ka tiksiet galā ar grūtībām, kas ar to saistītas. Ne tikai darbā vien. Zinu, tas jums iet no rokas. Bet visai jūsu dzīvei jābūt saskaņā ar komerciālo kodeksu.
Mans liktenis vēl nebija izlemts.
— Saprotu, ser.
Faulers apsēdās un aizdedzināja firmas «Starrzelius» cigareti. Tad pēc īsas vilcināšanās pabīdīja paciņu uz manu pusi.
— Mič, jūs vēl esat jauneklis un augstāko kategoriju ieguvāt tikai nesen. Bet jums ir dota vara. Ar pāris vārdiem jūs dažās nedēļās vai mēnešos spējat pilnīgi izmainīt vesela pusmiljona patērētāju dzīves veidu. Tā ir vara, Mič, absolūta vara. Un jūs zināt veco teicienu — vara dara dižciltīgu. Absolūta vara arī dižciltību dara absolūtu.
— Jā, ser, — es atbildēju. Man bija zināmi visi vecie teicieni. Bet es arī zināju, ka galu galā viņš tomēr atbildēs uz manu jautājumu.
— Ai Mič, — viņš sapņaini izdvesa, vēcinādams cigareti, — mūsu darbs nav domājams bez saviem priekšnoteikumiem, saviem
pienākumiem un arī zināma riska. Tie nav atdalāmi viens no otra. Ja nebūtu konkurences naida, visa mūsu sarežģītā sistēma izietu no sliedēm.
— Fauler, — es teicu, labi apjauzdams savu pārdrošību, — jūs» zināt, ka man nav nekādu iebildumu pret šo sistēmu. Tā sevi attaisno, un tas ir viss, ko par to var sacīt. Saprotu, ka mums ir nepieciešams konkurences naids. Un, ja Tontons pieteic mums karu, jums jārīkojas saskaņā ar kodeksu. Jūs nevarat to klaji paziņot, jo tad katrs darbinieks domās tikai par savu drošību un nekā nedarīs. Bet Venēras projekts eksistē tikai manā galvā, Fauler. Tā tas ātrāk virzās uz priekšu. Ja katrs sīkums jāuzraksta uz papīra, nenieka nevar padarīt.
— Saprotams, — viņš piekrita.
— Pieņemsim, ka jūs esat brīdināts, un pieņemsim, ka es būšu pirmais, kuru Tontons novāks no ceļa. Kas notiks ar Venēras projektu?
— Jums varbūt ir sava taisnība, — viņš piekrita. — Būšu pilnīgi atklāts pret jums, Mič. Neesmu saņēmis neviena brīdinājuma.
— Paldies, Fauler, — es sirsnīgi teicu. — Bet uz mani tomēr šāva. Arī nelaimes gadījums Vašingtonā varbūt nemaz nebija nelaimes gadījums. Vai nav iespējams, ka Tontons sāk rīkoties, nemaz nebrīdinājis jūs?
— Es Tontona ļaudis neesmu tik tālu izaicinājis, un viņi tā nerīkotos. Tie ir viegli pērkami blēži, bet ievēro spēles noteikumus.
Slepkavot konkurences cīņā nav pieņemts. Slepkavība bez iepriekšēja brīdinājuma ir komerciāls noziegums, likuma pārkāpšana komercijas pasaulē. Bet vai jūs gadījumā neesat kādreiz samainījis gultas?
— Nē, — es atbildēju. — Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Sis notikums atgādina sliktu sapni. Te jābūt kādai kļūdai. Bet lai šāvējs būtu kas būdams, priecājos, ka viņam ir šķība roka.
— Es arī, Mič, es arī. Bet nu pietiek runāt par jūsu personīgo dzīvi. Darbs gaida. Vai esat saticis O'Šī? — Manas likstas viņu vairs nenodarbināja.
— Jā, esmu. Viņš šodien būs šeit. Un mēs strādāsim ciešā kontaktā.
— Lieliski! Daļa no viņa slavas tad tiks arī Faulera Šokena asociācijai, ja vien pratīsim izspēlēt pareizās kārtis. Ķerieties pie darba! Kā — tas man gan laikam nebūs jums jāmāca.
Līdz ar to mūsu saruna bija beigusies.
Mana kabineta priekštelpā gaidīja O'Sī. Viņam gāja jautri. Visapkārt bija sapulcējušās kantora darbinieces, un viņš pats, uz galda stūra uzsēdies, vīrišķīgi un pašpārliecināti kaut ko stāstīja. Meiteņu skatienus nevarēja pārprast. Viņš bija trīsdesmit piecas collas garš liliputs, bet viņam bija nauda un slava — tātad tieši tas, ko mēs nepārtraukti cildinām, apgalvodami, ka dzīvē nav nekā
svarīgāka par to. O'Šī varētu izvēlēties jebkuru no viņām. Klusībā minēju, cik viņš jau i/.vēlējies kopš savas slavas vainagotās atgriešanās uz Zemes.
Mūsu uzņēmumā valda stingra disciplīna, bet meitenes izklīda tikai tad, kad ieklepojos.
— … brīt, Mič, — O'Šī man uzsauca. - Vai izbailes jau pāri?
— Jā, taču tūlīt piedzīvoju jaunas. Mani mēģināja nošaut. — Pastāstīju par notikušo, un viņš domīgi norūca:
— Vai esat padomājis par miesassargu?
— Esmu, bet iztikšu bez viņa. Tas droši vien bija pārpratums.
— Tāds pats kā ar transporta helikopteru?
Es mirkli klusēju, tad teicu: — Džek, labāk
par to nerunāsim. Tas mani satrauc.
— Lai notiek, — viņš plati pasmaidīja, ķersimies pie darba. Ar ko sāksim?
— Vispirms ar vārdiem. Runājot par Venēru, mums vajadzīgi jauni vārdi, vārdi, kas cilvēkus ieintriģētu. Kas liktu tiem sākt ausīties. Prātot par pārmaiņām, par kosmosu un citu nesaprotamu vārdu jēgu. Mums vajadzīgi tādi vārdi, kas izraisītu cilvēkos neapmierinātību ar to, kas viņi ir, un liktu sapņot par to, kas viņi varētu kļūt. Tādi vārdi, kas liktu viņiem lepoties ar savām izjutām un nevis kaunēties no tām. Vārdi, kas iespētu ne to vien, vārdi, kas modinātu cilvēkos prieku par «Indiastrijas», «Starrzelius» un Faulera Šokena asociāciju eksistenci un
sašutumu par to, ka pastāv tādas firmas kā Tontona asociācija un «Universal Products».
Viņš skatījās uz mani, muti atplētis. — Jūs taču to nedomājat nopietni! — viņš beidzot iesaucās. ' j
— Tagad arī jūs esat mūsējais, — es gluži; klaji teicu. — Tā mēs strādājam. Ar tādiem; pašiem paņēmieniem mēs apstrādājām arī jūs.
-— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Jūs valkājat firmas «Starrzelius» ap-ļ ģērbus un kurpes, Džek. Tas nozīmē, ka esam jūs pārliecinājuši. Jūs apstrādāja gan Tontons un «Universal», gan «Starrzelius» un Sokens, un jūs izvēlējāties «Starrzelius», ražojumus. Tātad mūsu reklāma ir iedarbojusies. Gluži nemanot jūs nonācāt pie pārliecības, ka «Starrzelius» apģērbiem un apaviem piemīt kaut kas loti patīkams, turpretī firmas «Universal» precēm — gluži pretējas īpašības.
— Es nekad nelasu sludinājumus, — viņš izaicinoši teica.
Es pasmaidīju. — Tā ir visaugstākā uzslava mūsu profesijai.
— Es svēti apsolu, — O'Sī paziņoja,
— ka, tiklīdz atgriezīšos viesnīcā, tūlīt iesviedīšu visas savas drēbes atkritumu vadā.
— Un ceļa somas arī? — es ievaicājos.
— Firmas «Starrzelius» ceja somas?
Brīdi viņš gluži pārsteigts nolūkojās manī, bet tad atguvās. — Arī «Starrzelius» somas. Un tad es nocelšu klausuli un pasūtīšu firmai ^Universal» somas līdz ar visu pārējo. Un jūs tur nekā nevarēsiet darīt.
—v Man nenāk ne prātā kaut ko darīt, Džek. «Starrzelius» no tā tikai iegūs. Varu jums pastāstīt, kas notiks tālāk. Jūs iegādāsieties «Universal» soma's, apģērbu un visu pārējo. Kādu laiku arī valkāsiet šīs drēbes un lietosiet somas, bet kaut kur dziji zemapziņā izjutīsiet neskaidru, neizprotamu neapmierinātību. Tā pat ietekmēs jūsu vīrišķību, jo «Starrzelius» reklāmas, lai gan jūs apgalvojat, ka tās nelasot, ir tomēr jūs pārliecinājušas, ka īsts vīrietis iepērkas tikai šīs firmas veikalos. Cietīs jūsu pašapziņa, kaut kur sirds dziļumos jūs jutīsiet, ka nevalkājat vislabāko. Jūsu zemapziņa atklāti nesacel- sies, bet jūs sāksiet palēnām «pazaudēt» firmas «Universal» veikalos pirktos drēbju gabalus. Velkot kājā bikses, jūs «nejauši» noplēsīsiet atloku. Kravājoties jūs pārblīvēsiet ceļa somu un klusībā lādēsieties, ka tā tik maza. Kādu dienu jūs iesteigsieties veikalā un, atceroties šo sarunu, daudz nedomādams, nopirksiet «Starrzelius» preces. Tā tas būs.