Выбрать главу

O'Šī mulsi iesmējās. — Un to visu jūs pa­nācāt ar vārdiem?

—  Ar vārdiem un attēliem. Ietekmējot redzi un dzirdi, ožu, tausti un garšu. Galve­nais tomēr ir vārdi. Vai jūs lasāt dzeju?

—  Mans dievs, protams, ka ne. Vai tad to vispār kāds lasa?

—       Es nedomāju mūsdienu ražojumus, par tiem nav ko runāt. Bet Kītsu, Svinbērnu, Vailiju — lielos liriķus.

—   Kādreiz lasīju, — viņš piesardzīgi at­zinās. — Un kas tad ir?

—   Gribu lūgt jūs pavadīt rīta cēlienu un arī pēcpusdienu kopā ar vienu no pasaules lielākajām liriskajām dzejniecēm, ar meiču, vārdā Tildija Matisa. Viņa gan pati neap­zinās, ka ir dzejniece, un domā, ka ir atbil­dīga darbiniece — reklāmu sacerētāja. Ne­mēģiniet viņu apskaidrot. Viņa jutīsies joti nelaimīga.

Tu miera nevainīgā līgava, Tu klusuma un gausā laika pabērns …

Tā viņa būtu varējusi rakstīt pirmsrek- lāmas laikmetā. Reklāmai uzaustot, liriskā dzeja norietēja. So parādību sakarība ir acīm redzama. Nav daudz cilvēku, kas prot salikt vārdus tā, lai tie skanētu kā mūzika, satrauktu un saviļņotu. Tiklīdz, izmantojot šīs dotības reklāmas jomā, cilvēkam radās iespēja labi nopelnīt, liriskās dzejas laukā par saimniekiem kļuva neapdāvināti skri­benti, kuriem vajadzēja pilnā rīklē kliegt un sacensties muļķīgās dīvainībās, lai kaut cik piesaistītu sev uzmanību.

—- KādēJ jūs man to visu stāstāt? — viņš jautāja.

—   Es jau teicu, Džek, ka tagad jūs esat mūsējais. Un līdz ar varu uz jūsu pleciem gulstas atbildība. Mūsu profesijas ļaudis ielaužas cilvēku dvēselēs. Un to mēs panā­kam, izmantojot talantus, virzot tos sev vē­lamā virzienā. Nevienam nav tiesību rota­ļāties ar cilvēkiem, tā kā mēs to darām, ja vien tas nenotiek augstāku ideālu vārdā.

—   Skaidrs, — O'Šī rāmi noteica. — Ne­raizējieties par maniem ideāliem. Nepiedalos šajā pasākumā ne naudas, ne slavas dēļ. Daru to tikai tādēļ, lai dotu cilvēkiem maz­liet vairāk dzīves telpas, lai tie atgūtu savu cilvēka cieņu.

—   Tieši tā, — es piekritu, uzplādams sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Bet iekšēji jutos pārsteigts. «Augstākais ideāls», par kuru jau dzīros runāt, bija — noiets.

Piespiedu zvana pogu, lai atsauktu Tildiju.

—   Parunājiet ar viņu, — es teicu Džekam.

—   Atbildiet uz viņas jautājumiem. Jautājiet pats. Ar vārdu sakot, izrunājieties no sirds. Dalieties ar viņu savā pieredzē. Pati to ne­apzinādamās, viņa ietērps jūsu domas dzejas vārsmās, kas iedarbosies uz lasītāja sirdi un dvēseli. Esiet ar viņu pavisam vaļsirdīgs.

—  Protams, Mič, bet vai viņa pret mani izturēsies tikpat vaļsirdīgi? — O'Šī seja at­gādināja jauna, porcelānā veidota satīra sejiņu.

—  Noteikti, — es svinīgi apgalvoju. Tildiju pazina visi.

Šajā pēcpusdienā pirmo reizi četru mēnešu laikā man piezvanīja Ketija.

—   Vai kas noticis? — es strauji jautāju.

—   Vai varu tev kaut kā palīdzēt?

Viņa iesmējās.

: —i Nē, Mič, es tikai gribēju apsveicināties un pateikt paldies par jauko vakaru.

—       Vai mēs nevarētu to atkārtot? — es kalu dzelzi, kamēr tā karsta.

—       Vai tu būtu ar mieru šovakar pusdienot manās mājās?

—       Jā. Noteikti jā. Kādas krāsas kleita tev būs mugurā? Gribu tev nopirkt dabiskus ziedus.

—       O, Mič, nevajag būt tik izšķērdīgam. Pirmā jūsma mums jau aiz muguras, un es tāpat zinu, ka naudas tev ir vairāk nekā pa­šam dievam. Bet ir kaut kas tāds, ko tu varētu gan man atvest.

—   Un tas būtu?

—       Džeks O'Šī. Vai tu domā, ka viņš nāktu? Redzēju televizorā, kā viņš šorīt ieradās pil­sētā, un nodomāju, ka jūs droši vien strā­dāsiet kopā.

Pavisam nošļucis atbildēju: — Tā ir. Sa­zināšos ar viņu un tad tev piezvanīšu. Vai esi slimnīcā?

—       Jā, un paldies tev par pūlēm. Es ļoti priecātos viņu satikt.

Džeku notvēru pa telefonu Tildijas kabi­netā.

—       Vai šovakar esat aizņemts? — es jautāju.

—        Hm… Iespējams, — viņš atbildēja. Acīmredzot arī viņš sāka iepazīt Tildiju.

—       Man ir priekšlikums: paēdīsim klusas pusdienas mājas apstākļos — tikai jūs, es un mana sieva. Viņa, starp citu, ir skaista, turklāt laba mājasmāte, pirmklasīga ķirurģe un lielisks sarunu biedrs.

•— Lai notiek!

Es tūlīt piezvanīju Ketij ai un pateicu, ka ieradīšos kopā ar sabiedrības lauvu ap sep­tiņiem.

Sešos O'Šī iesojoja manā kabinetā, rūk­dams:

—   Nu gan man pienākas pamatīgas pus­dienas, Mič. Jūsu mis Matisa ir valdzinoša. Bet dzīvo kā pa mākoņiem. Vai viņai ir kaut lik daudz saprāta, lai neklaiņotu apkārt pa miglu un dūmiem?

—   Domāju, ka nav, >— es atbildēju, — bet Kītsu nomakšķerēja viltīga intrigante, Bai- rons bija tik nesaprātīgs, ka nemācēja iz­vairīties no venēriskajām slimībām, Svin- bērns pārvērta savu dzīvi nebeidzamā tra­ģēdijā. Vai turpināt?

—   Labāk ne. Kādu laulību jūs esat no­slēdzis?

—   Pagaidu, — es atteicu, un gluži ne­gribot manā balsī ieskanējās sarūgtinājums.

Viņš mazliet sarauca uzacis. — Iespējams, ka tā ir audzināšanas vaina, bet, dzirdot par šīm pagaidu laulībām, man šermuļi skrien pār kauliem.

—   Man arī, — piebildu, — vismaz do­mājot par sevi. Tildija jau būs jums pastās­tījusi, ka mana apburošā un talantīgā sieva negrib noformēt mūsu laulību kā pastāvīgu. Mēs nedzīvojam kopā, un, ja man neizdosies grozīt viņas prātu, tad pēc četriem mēnešiem mēs būsim šķirti ļaudis. ;

—   To Tildija man vēl nav paguvusi izstās­tīt, — viņš teica. — Un jums tas viss droši vien pamatīgi ķeras pie sirds? $

Es gandrīz vai sāku pats sevi žēlot. Gan-ļ drīz vai sāku ilgoties pēc viņa līdzcietības.: Gandrīz vai sāku klāstīt, cik grūta bija mana dzīve un cik kvēla mana mīlestība,! kā Ketija nedeva man iespēju to pierādīt, kā biju izmēģinājis visu, ko vien varēju iedo­māties, un tomēr bez panākumiem. Taču tad aptvēru, kas ir mans sarunu biedrs — sīks liliputs, kurš, ja arī apprecētos, kļūtu par savas sievas rotaļlietu vai apsmiekla objektu.

—   Mazliet tomēr, — es atbildēju. — Bet nu iesim, Džek. Pa cejam vēl iedzersim pa glāzei un tad prom uz apakšzemes vil­cienu.

Ketija izskatījās vienreizēji jauka, un es jau nožēloju, ka biju ļāvis sevi atrunāt un nebiju aizlaidis divu dienu algu par pušķīti dzīvu ziedu, ko piespraust pie viņas tērpa.

Viņa sasveicinājās ar Džeku, un viņš tūlīt skali un atklāti paziņoja:

— Jūs man patīkat. Jūsu acīs nav node­vīgā mirdzuma, kas saka: «Vai viņš nav die­višķīgs?» vai arī: «Katrai meitenei ir tiesības reiz pamēģināt», vārdu sakot, — es patīku jums, un jūs patīkat man. Ķā redzams, Džeks bija mazliet iereibis.