— Es Jūs pamielošu ar kafiju, mister O'Sī, — Ketija paziņoja. — Gandrīz bankrotēju, iegādādamās dabiskas cūkga]as desiņas un īstu ābolu mērci, un tas viss jums būs jānogaršo.
— Kafiju? — Džeks iesaucās. — Man tikai kafitu, kundze. Dzerot kafiju, es izturētos nelojāli pret ievērojamo firmu «Faulera Šokena asociācija», ar kuru tagad esmu saistīts. Vai nav tiesa, Mič?
— Šoreiz es piedodu jums grēkus, — es teicu. — Bez tam Ketija netic, ka nekaitīgie alkaloīdi kafitā patiešām ir nekaitīgi. — Man par laimi, šajā brīdī viņa bija virtuves nišā ar muguru pret mums un manus vārdus vai nu tiešām nedzirdēja, vai arī izlikās nedzirdam, jo reiz mēs četras stundas šausmīgi strīdējāmies par šo pašu kafitu. Darbā tika laisti tādi izteicieni kā «bērnu indētājs», «ju- kušais reformists» un citi, kas bija īsāki, toties dzēlīgāki.
Ketija pasniedza kafiju, un tā mazliet apdzēsa Džeka kvēli. Pusdienas bija lieliskas, pēc tām visi jutāmies brīvāk.
— Jūs, protams, esat bijis uz Mēness? — Ketija jautāja O'Sī.
— Vēl ne. Bet šajās dienās došos uz turieni.
— Tur nekā nav, — iemetu starpā. — Tā ir tikai velta laika šķiešana. Tas ir viens no visklusākajiem un neienesīgākajiem nostūriem. Manuprāt, mēs no Mēness neatteicāmies vienīgi tādēļ, lai tur iegūto pieredzi vēlāk izmantotu uz Venēras. Pāris tūkstošu cilvēku, kuri nodarbināti raktuvēs, — tas ir viss.
— Atvainojiet, — O'Sī ieteicās un izgāja no istabas.
Tūlīt izmantoju izdevību.
— Ketij, dārgā, — es izdvesu, — tu esi tiešām mīļa, ka mani ielūdzi. Vai tas nozīmē,. ka drīkstu cerēt?
Viņa paberzēja labo īkšķi pret rādītāja pirkstu, un es zināju, ka viss, ko viņa tagad teiks, būs meli.
— Iespējams, Mič, — viņa laipni meloja,
— tikai nesteidzini mani.
Es vairs nespēju valdīties.
— Tu melo, — es sašutis izgrūdu. *— Es nezinu, kā tas ir ar citiem cilvēkiem, bet katru reizi, kad tu melo man, tu izdari šo kustību.
Es atkārtoju viņas žestu, un viņa iesmējās.
— Atklātību pret atklātību, — viņa sarkastiski teica. — Es nezinu, kā tas ir ar taviem klientiem un darba biedriem, bet, kad tu melo man, tu katrreiz aizturi elpu un skaties man tieši acīs.
O'Sī atgriezās un tūlīt sajuta sasprindzināto atmosfēru.
— Man nu būtu jāiet, — viņš paziņoja.
— Vai jūs arī nāksiet, Mič?
Ketija pamāja ar galvu, un es piekritu.
Atvadoties apmainījāmies ar parastajām
pieklājības frāzēm, un Ketija mani uz šķiršanos noskūpstīja. Tas bija ilgs, mīļš un dedzīgs skūpsts; tāds būtu piemērots vakara ievadam, nevis nobeigumam. Arī Ketij ai pašai sirds sāka pukstēt-straujāk, es to jutu! Bet viņa vēsi aizvēra aiz mums durvis.
— Vai esat padomājis par miesassargu? — O'Sī jautāja.
— Tas bija tikai pārpratums, — es stūrgalvīgi atkārtoju.
— Varbūt iedzersim pa glāzītei jūsu mājās, — viņš sirsnīgi ierosināja.
Tas bija gandrīz aizkustinoši. Liliputs Džeks O'Sī uzņemas mana miesassarga lomu.
—- Norunāts! — es iesaucos.
Mēs iekāpām apakšzemes vilcienā.
Viņš pirmais iegāja manā istabā un uzdedzināja gaismu, bet nekas nenotika. Sūkdams ļoti vāju viskiju ar sodu, viņš klaiņoja pa istabu, pārbaudīja logu bultas, viras un ielūkojās visos kaktos.
— Krēsls labāk izskatītos šajā vietā, — viņš teica. «Sajā vietā», protams, nozīmēja tur, kur, šaujot no loga, nebija iespējams trāpīt.
Es to pārvietoju.
— Piesargieties, Mič, — viņš šķiroties sniedza man roku. — Jūsu jaukā sieva un draugi skums, ja kaut kas atgadīsies.
Atgadījās tikai tas, ka nobrāzu kāju, sastatīdams gultu, un tā nebija pirmā reize. Pat
Ketija ar savām apdomīgajām, noteiktajām ķirurģes kustībām nebija pratusi izvairīties no traumām, kas apdraud cilvēku pilsētas dzīvoklī. Katru rītu gulta jānovāc, katru vakaru jāsastata, galds brokastīm jāsaliek un, lai izkļūtu ārā pa durvīm, atkal jānovāc. «Nav brīnums, ka daži tuvredzīgi cilvēki ar ilgošanos atceras vecos laikus, kad cilvēkiem vietas bija papilnam,» es nodomāju, ar baudu izstiepdamies gultā.
5
vienu nedēļu viss gāja kā pa sviestu. Ticis vaļā no Ran- steda, kurš tagad nodarbojās ar skandālu ap kontraceptīnu
un AGI, es varēju pa īstam saņemt vadības grožus savās rokās.
Tildijas meičas un zēni cītīgi sacerēja reklāmās. Viņiem piemita īsti māksliniecisks temperaments: te ar mokām izspieda vienu rindu, te, acīm mirdzot, gluži kā apsēsti, cepa augšā lappusi pēc lappuses. Tildija pārbaudīja un rediģēja viņu produkciju, un, atlasījusi labāko no labākā, apgādāja mani ar deviņas minūtes ilgām komercreklāmām, luntastiskām miniatūrām, skrejlapu, plakātu un afišu tekstiem, gan pieklājīgām, gan rūpam epigrammām, pantiņiem un vārdu spē- ein, kuras es savukārt virzīju tālāk pa visu /.omi.
Viskarstākais darba laiks bija Vizuālās reklāmas nodaļai. Televīzijas un kino darbinieki ar lielu sajūsmu veidoja stāstu par kādu planētu. Tas bija nepieciešams reklā-
mas raidījumam ar nosaukumu «Pirms un! pēc», un visus tā veidotājus bija aizrāvusi vēsture.
Atklājumu nodaļa sagādāja mums arvien jaunus pārsteigumus. Kad reiz Koljeram aiz-ļ rādīju, lai neļaujas pārāk lielam optimis-' mam, viņš man paskaidroja:
— Galvenais ir enerģija, mister Kurtenej. Uz Venēras ir milzums enerģijas. Tā atrodas1 tuvāk Saulei. Un Saule atdod šai planētai savu enerģiju siltuma, ātru elementārdaļiņu! un brīvu radikāļu veidā. Mums uz Zemes nav tādas enerģijas. Atmosfēras kinētisko enerģiju mēs iegūstam ar vējdzirnavām. Uz Ve-j nēras mēs izmantosim turbīnas. Lai iegūtu; elektrību, pietiks uzbūvēt akumulatoru, pielikt zibeņnovedēju un laikā palēkt nost, lai strāva nenogalina. Tur būs pavisam cits vēriens.
Noieta pētījumu un Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas darbojās Sandjego, veicot izmēģinājumus Kalifornijas—Meksikas rajonā un lietojot Tildijas sacerējumus, Vizuālās reklāmas nodaļas maketus un filmas, kā arī izdarot iedzīvotāju aptaujas un apstrādājot viņu izteiktos priekšlikumus. Man bija tiešais vads ar Hemu Harisu, Ransteda vietnieku Sandjego.
Parastā darba diena Venēras nodaļā sākās ar apspriedi. Es teicu uzmundrinošu runu, darbinieki ziņoja par panākumiem, noklausījās kritiku un citu nodaļu vadītāju priekšlikumus. Hariss pa telefonu aizrādīja TildiIii, ka teiciens «rāma atmosfēra» neesot piemērots reklāmas vajadzībām un ka viņai Vajadzētu iesniegt sarakstu ar papildu iero- •inājumiem. Tildija savukārt jautāja Koljernm, vai fantastiskā miniatūrā, kura liktu lasītājam nojaust, ka Venēra ik uz soja slēpj dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, būtu ieteicams lietot vārdus «topāza smiltis». Koljers ieminējās, ka atmosfēru Vizuālās reklāmas nodaļai panorāmā «Pirms» vajadzētu iekrāsot mazliet sarkanāku. Es savukārt aizrādīju viņam, ka šoreiz kritika nav pamatota, jo viss tiek darīts saskaņā ar reglamentu»
Pēc apspriedes visi pievērsās saviem tiešajiem uzdevumiem, bet man diena pagāja, noskaidrojot dažādus sarežģījumus, kārtojot savstarpējās saistības, koordinējot nodaļu darbu un sīki izskaidrojot savus norādījumus katram darbiniekam. Darba dienas beigās notika vēl viena apspriede, kurā iztirzājām kadu mūsu nodaļai specifisku tematu, piemēram, ««Starrzelius» ražojumu iekļaušana \ enēras ekonomikā» vai «Venēras kolonistu ienākumu līmenis un viņu optimālā pirktspēja pēc divdesmit gadiem».