Pēc tam sekoja dienas jaukākā daļa. Es atkal regulāri satikos ar Ketiju. Vēl joprojām dzīvojām katrs zem sava jumta, bet biju vairāk nekā pārliecināts, ka šāds stāvoklis vairs nevilksies ilgi. Dažreiz viņa uzmeklēja mani, dažreiz es viņu. Mēs bieži staigājām pa restorāniem un jauki pavadījām laiku — I bi ēdām, dzērām labus dzērienus un labi jutāmies, apzinādamies, ka esam izskatīgi un nevainojami ģērbti. Nekādas nopietnas sarunas mēs nerisinājām. Ketija mani uz tām nevedināja, un es arī neuzmācos. Biju pārliecināts, ka laiks strādā manā labā. Reiz) man par lielu prieku pirms došanās uz Mai-,; ami mums piebiedrojās Džeks O'Sī, kuram tur vajadzēja nolasīt lekciju. Mēs ar Ketiju taču bijām izskatīgi labākās sabiedrības ļau-i dis ar pietiekami augstu dzīves līmeni, lai' spētu izklaidēt arī šādu pirmā lielumal zvaigzni. Dzīve bija jauka.
Pēc nedēļu ilga sekmīga, intensīva darba paziņoju Ketijai, ka man jādodas uz mūsu visattālākajiem objektiem — uz raķešu bāzi Arizonā un reklāmu izmēģinājumu centru Sandjego.
— Lieliski! — viņa iesaucās. — Vai varu , braukt līdzi?
Es priecājos kā bērns, jo cerēju, ka nu laimīgas beigas vairs nav tālu.
Raķešu bāzes apmeklēšana bija tikai for-1 malitāte. Tur atradās dažr no mūsu cilvē-ļ kiem, kas uzturēja sakarus ar Bruņotajiem spēkiem, Republikas aviāciju, Bela telefona laboratorijām un Savienoto Valstu Tērauda' korporāciju. Viņi izrādīja mums ar Ketiju šo briesmoni un bija daiļrunīgi kā īsti gidi: «… milzīga tērauda čaula … lielāka kubatūra nekā vidēja lieluma Ņujorkas kantoru ēkai… slēgtā cikla barības, ūdens un gaisa atjaunošana … trešdaļa degvielas, trešdaļa kravas, trešdaļa dzīvojamās telpas… varo
nīgie pionieri .. . vientulība . . . izolācija . . . saules siltuma pārvades, sūkņi… nepieredzēts rūpniecisks pasākums . .. nācijas pašuzupurēšanās. . . valsts drošība . . .»
Dīvainā kārtā uz mani vislielāko iespaidu atstāja nevis pati raķete, bet plašais klajums ap to. Veselas jūdzes apkaimē viss bija no- tirīts no zemes virsas — ne māju, ne siltumnīcu, ne pārtikas noliktavu, ne saules enerģijas uztvērēju. Tas bija darīts daļēji drošības, daļēji radiācijas dēļ. Šīs žilbinošās, apūdeņošanas cauruļu šķērsotās smiltis izskatījās dīvaini. Visā Ziemeļamerikā nebūtu iespējams sameklēt īpatnējāku skatu. Man sapēja acis. Jau gadiem ilgi tās nebija skatījušās tālāk par dažiem jardiem.
— Cik jocīgi, — brīnījās Ketija. — Varbūt mēs varētu tur pastaigāties?
— Diemžēl, doktore Nevina, — sacīja viens no sakaru vīriem, — tas ir aizliegts. Sargiem tornī ir pavēlēts šaut uz katru, kas tur parādās.
— Tad atceliet šo pavēli! — es teicu. — Mēs ar doktori Nevinu gribam tur mazliet pastaigāties.
— Labi, mister Kurtenej, — vīrs noraizējies teica, — darīšu, ko varēšu, bet tas nav tik vienkārši. Pavēles jāsaskaņo ar KID, Flotes pretizlūkošanu, CIP, FIB, AEK, Drošības dienestu …
Es paskatījos uz Ketiju, un viņa uzjautrināta paraustīja plecus.
<— Lai paliek, — es nomierināju savu sakarnieku.
— Paldies dievam! — viņš nopūtās. — Atvainojiet, mister Kurtenej. Kaut kas tamlīdzīgs nekad vēl nav darīts, tādēļ arī būtu grūti noskaidrot, kam īsti jāprasa atjauja. Un jūs zināt, ko tas nozīmē.
— Patiešām, — no visas sirds piekritu.
— Sakiet, lūdzu, vai visa šī piesardzība sevi attaisno?
— Šķiet gan, mister Kurtenej. Mums nav zināms neviens ārvalstu, nedz arī «konsu» kaitniecības vai izspiegošanas mēģinājums.—§ Viņš uzsita ar labās rokas kauliņiem pa skaisti darinātu ozolkoka saderināšanas gre- < dzenu savas kreisās rokas zeltnesī. Domās teicu sev, ka jāpārbauda šī puiša finanses. Darbiniekam ar viņa algu nebija tiesības valkāt tik dārgas rotas lietas.
— Vai «konsi» izrāda kādu interesi? — es vaicāju.
— Kas to lai zina? KID, CIP un AEK apgalvo, ka izradot. Flotes pretizlūkošana, FIB un drošības iestādes ir pretējās domās. Vai jūs nevēlētos parunāties ar komisāru Mak- donaldu? Viņš ir vietējais FPN priekšnieks un speciālists «konsu» jautājumā.
— Vai tu gribētu parunāties ar «konsu» speciālistu, Ketij?
—< Ja mums vēl ir laiks, — viņa atbildēja.
— Vajadzības gadījumā likšu aizkavēt lidmašīnu, — sakaru darbinieks apsolīja, de- (l/īgi mēģinādams izlabot savu neveiksmi ar torņa sargiem. Viņš mūs izvadīja cauri pa- gaidceltņu mudžeklim un noliktavu mežam, garām septiņiem sargposteņiem un tālāk līdz pat administrācijas ēkām.
Makdonalds bija viens no tiem virsniekiem, kas augstu uzkāpis pa karjeras kāpnēm un arī jums liek izjust gandarījumu par to, ka esat Amerikas pilsonis; viņš bija mierīgs, lietpratīgs, stingrs. Pēc viņa uzplečiem un zīmotnēm redzēju, ka viņš kā pretizlūkošanas speciālists šeit strādā jau pēc trešā piecgadu līguma ar Pinkertona detektīvu aģentūru. Makdonalds bija kadru virsnieks; viņš nēsāja savai kategorijai atbilstošo Pinkertona Speciālās izmeklēšanas un militārās i/lūkošanas skolas gredzenu. Tas bija darināts no priedes koka ar iegravētu «vienmēr modro aci»; citu, banālu izrotājumu tam nebija. Bet tas ir tikpat kā firmas zīme. Pierādījums tam, ka jums darīšana ar augstu kvalitāti.
— Jus velaties kaut ko uzzināt par «kon- siem»? — viņš mierīgi vaicāja. — Tad esmu jūsu rīcībā. Visa mana dzīve veltīta cīņai ar tiem.
— Vai personīgu iemeslu dēļ, komisār? — es jautāju, domādams, ka dzirdēšu aizraujošu melodrāmu.
— Nē, tikai aiz tāda no modes izgājuša principa kā amata lepnums. Starp citu, man patīk vajāšanas azarts, bet nekāda lielā vajāšana jau neiznāk. «Konsus» parasti noķer lamatās. Vai esat ko dzirdējis par Topekas atentātu? Man, protams, nevajadzētu nopelt kolēģus, tomēr sargiem bija jāzina, ka tieši šādas situācijas «konsi» arvien mēģina izmantot.
— Kādēļ tā, komisār? — Ketija jautāja.
Viņš viszinoši pasmaidīja. — Nojauta, —
viņš atbildēja. — Kaut kas tāds, ko vārdos grūti formulēt. «Konsiem» nekad nav patikusi hidrauliskā izrakteņu ieguve. Viņi izmantos katru izdevību, lai izrādītu šo nepatiku.
— Bet kādēļ viņiem tā nepatīk? — Ketija neatlaidās. — Mums taču vajadzīgas akmeņogles un dzelzs?
— Tagad, — viņš sacīja, savilkdams seju jocīgā, izmisīgā grimasē, — jūs man prasāt, lai izskaidroju jums «konsu» domāšanas veidu. Mūsu nopratināšanas telpā esmu kādreiz ar tiem noņēmies pat sešas stundas no vietas, bet nekad viņi nav pateikuši neko prātīgu. Ja es, piemēram, noķertu kādu Topekas «konsu», viņš runātu labprāt, bet viss būtu tīrās muļķības. Viņš teiktu, ka hidrauliskā izrakteņu ieguve iznīcina augsnes virskārtu. Es viņam atbildētu: «Jā, un kas par to?» Viņš man atjautātu: «Vai jūs nesaprotat?» — «Ko tad?» es noprasītu. Viņš censtos man ieskaidrot, ka augsnes virskārtu nevar atjaunot. Es apgalvotu, ka var, ja tas ir nepieciešams, lai gan bezaugsnes lauksaimniecība ir izdevīgāka. Viņš atbildētu, ka bezaugsnes lauksaimniecība nedod patvērumu dzīvajai radībai, un tā tālāk. Sarunas beigās viņš mēģinātu pārliecināt mani, ka pasaule iet uz "elli kā pa laipu un cilvēkiem tas jāaprot. Es savukārt mēģinātu ieskaidrot viņam, ka mēs arvien esam atraduši izeju un liav iemesla domāt, ka neatradīsim to arī lurpmāk.