Ketija neticīgi iesmējās, un komisārs turpināja:
— Gudri viņi nav, bet siksti gan. Un disciplīna viņiem arī ir — pēc šūnu sistēmas, la noķerat vienu «konsu», tad droši dabūsiet vel divus trīs no tās pašas šūnas," bet reti kad vairāk. Starp šūnām sakaru nav, un ar augstākstāvošiem orgāniem tos uztur starpnieki. Domāju — es nemaldīšos, teikdams, ka pazīstu tos kā raibus suņus, un tādēļ es no viņu kaitniecības un diversijas aktiem pārāk nebaidos. Šeit tas viss ir veltīgi.
Ērti atlaidušies sēdekļos, mēs ar Ketiju vērojām, kā acu augstumā gar lidmašīnas salona sienu slīd reklāmas. Starp tām bija arī vecā labā bērnu šokolādes cigarešu reklāmā, kuru biju sacerējis pirms daudziem p.adiem, būdams vēl māceklis. Piebikstīju Ketijai un Viktorijas Herbertes populārā
Rotaļlietu valstības marša» pavadībā pastāstīju viņai par to.
Pēkšņi visas reklāmas nozuda, un bez skaņas parādījās oficiāls paziņojums:
SASKAŅĀ AR FEDERĀLO LIKUMU INFORMĒJAM PASAŽIERUS, KA PAŠREIZ NO SANANDREAS IEPLAKAS IELIDOJAM
ZEMESTRĪČU RAJONĀ UN KA NEVIENA APDROŠINĀŠANAS SABIEDRĪBA NEATLĪDZINĀS -5AJĀ TERITORIJĀ RADUŠOS ZAUDĒJUMUS UN BOJĀJUMUS. ŠIE NOTEIKUMI PALIEK SPĒKĀ, KAMĒR ATRODAMIES ŠAJĀ APGABALĀ.
Pēc tam reklāmas atsaka savu raibo deju.:
— Kaut kur droši vien ir arī piezīme, —; Ketija teica, — ka apdrošināšana pret jaku kodieniem ir spēkā visur, izņemot Tibetu.
— Apdrošināšana pret jaku kodieniem? — es izbrīnījies jautāju. — Kam tev tā vajadzīga?
Kā lai vientu|a meitene zina, kad viņai būs jāsastopas ar naidīgu jaku?
«- Pieņemu, ka tu joko, — es cienīgi atteicu. — Mums pēc dažām minūtēm jānolaižas. Gribētu pārsteigt Hemu Harisu nesagatavotu. Viņš ir kārtīgs zēns, baidos tikai, vai viņam nav pielipusi Ransteda bezcerība. Tas ir visbīstamākais mūsu arodā.
— Ja drīkstētu, es labprāt ietu tev līdzi, Mič.
Kā ziņkārīgi tūristi mēs kāri skatījāmies pa logiem, kad mūsu reaktīvā lidmašīna ieslīdēja Sandjego satiksmes tīklā un sāka monotoni riņķot virs pilsētas, gaidot atļauju nosēsties. Ketija bija šeit pirmo reizi, es — otro, taču šādā pilsētā vienmēr ir daudz jauna ko redzēt, jo vecās celtnes ātri sabrūk un to vietā cej jaunas. Pie tam kādas celtnes! Tās atgādina plastikāta teltis uz plastmasas karkasiem. Kad zemestrīce drebina Dienvid- kaliforniju, tāda veida konstrukcijas padodas mi tikai šūpojas, taču nesagrūst un nesagāžas. Bet, ja zemestrīce ir ļoti stipra un pat šīs konstrukcijas neiztur, tad kas gan ir zaudēts? Tikai dažas plastikāta loksnes, kas pārplīsušās sastiprinājuma vietās, un dažas plastmasas sastatņu daļas, kuras var viegli nomainīt un kuras ir tik lētas, ka tas nav liels zaudējums.
Visa kontinenta ekonomikas interesēs ir lietderīgi neradīt Dienvidkalifornijā pārāk sarežģītas celtnes. Kopš ūdeņraža bumbu izmēģinājumi nodarījuši Sanandreas ieplakai pamatīgus zaudējumus, pastāv iespēja, ka šis apgabals var kuru katru brīdi nemanot ieslīdēt Klusajā okeānā. Bet, palūkojušies lejup no lidmašīnas, pārliecinājāmies, ka pilsēta vēl joprojām atrodas vecajā vietā un droši vien paliks tur līdz pat mūsu aizbraukšanai. Stāsta, ka toreiz, kad manis vēl nav bijis šajā saulē, zemestrīces, atkārtodamās arvien biežāk, izraisījušas ļaudīs paniku, bet. es domāju, ka panikā vainojamas senlaicīgās konstrukcijas celtnes, kuras sabrūkot atstāja lielas gruvešu kaudzes. Pamazām cilvēki pierada pie zemestrīcēm un tagad, kā to var sagaidīt Dienvidkalifornijā, — pat lepojas ar tām. Vietējie iedzīvotāji noskaitīs jums garu garās skaitļu rindas un pierādīs, ka ir daudz lielākas iespējas dabūt galu no zibens vai meteorīta, nekā aiziet bojā zemestrīcē.
Mums laimējās dabūt ātru trīsvīru limuzīnu, kas mūs bez kavēšanās aizrāva uz vietējo Faulera Šokena asociācijas nodaļu. Mana klusā nojauta par Noieta pētījumu nodaļas vājo darbu izvērtās par aizdomām, ka Hemam Harisam lidostā varētu būt kāds ziņotājs, kurš varētu to savlaicīgi informēt, tā dodot laiku sagatavoties šai revīzijai. Bet re-] vīzija, par kuru revidējamais brīdināts, ir ne vien lieka, bet pat kaitīga.
Pirmo triecienu saņēmu no Hema sekre-i tāres. Viņa mani nepazina, un pat rn^ns vārds, kad to nosaucu, viņai nekā neizteica. Viņa laiski novilka:
— Paskatīšos, vai misters Hariss nav aizņemts, mister Konelij.
— Misters Kurtenejs, jaunkundz. Un mistera Harisa boss.
Mēs ar Ketiju iekļuvām tādā dīkdienības un laiskuma atmosfērā, ka man mati sacēlās stāvus.
Hariss, izmeties kreklā, spēlēja kārtis ar diviem zemākas kategorijas ierēdņiem. Divi citi stiklainiem skatieniem blenza hipno- televīzijas ekrānā un acīmredzot bija ieslīguši dziļā transā. Vēl kāds cits negribīgi ar vienu pirkstu spaidīja aritmometru.
— Haris! — es nodārdināju pērkona balsī.
Visi, izņemot abus transā ieslīgušos ierēdņus, mutes iepletuši, apsviedās apkārt savos grozāmajos krēslos. Piegāju pie hipnotele- vizora un izslēdzu to. Abi sāka lēnām atjēgties.
— Mu — mē — inmēs, mister Kurtenej, iii —mēs negaidījām … — sastomījās Hariss.
— To es redzu. Jūs, pārējie, atsāciet darbu. Met mēs, Haris, ieiesim jūsu kabinetā!
Ketija mums neuzkrītoši sekoja.
— Haris, — es teicu,»— laba darba dēļ daudz ko var piedot. Un jūs pie šā projekta esat teicami strādājis. Bet es esmu norūpējies, dziļi norūpējies par atmosfēru, kāda šeit valda. Taču to visu vēl var labot. .,
Sajā brīdī iezvanījās telefons. Es nocēlu klausuli.
Kāda balss uztraukti nobēra: «Hem? Viņš ir klāt. Nezaudē laiku! Viņš iekāpa limuzīnā.»
— Paldies, — es noteicu un noliku klau- siili. — Jūsu ziņotājs no lidostas, — es paskaidroju Harisam. Viņš nobālēja.
— Uzrādiet man reklāmu kopijas. Aptaujas lapas. Perfokaršu kodus. Speciālistu sarakstus. Pamatattīstības tabulas. Ar vārdu sakot, visu. Visu to, ko jūs negribētu, lai es parbaudu. Velciet ārā!
Viņš ilgu laiku mīņājās uz vietas, līdz beidzot sacīja:
— Man to nav.
— Ko tad jūs īsti varat parādīt?
— Secinājumus, — viņš nomurmināja, -< kopsavilkumus.
— Jūs gribat teikt — viltojumus? Pasaciņas, līdzīgas tām, ar kurām barojāt mūs savās telegrammās? — Hariss pamāja, un viņa seja kļuva pelnu pelēka.
— Kā jūs to varējāt izdarīt, Haris? — esj vaicāju. — Kā jūs to varējāt?
Pār viņa lūpām sāka plūst nesakarīgu vārdu straume. Viņš neesot ļauni domājis. Tas esot viņa pirmais patstāvīgais darbs] Viņš laikam nebūšot tam piemērots. Esot; mēģinājis pielabināt kalpotājus, lai varētu sīkāk iepazīties ar visu, bet no tā nekas neesot iznācis; ierēdņi ātri aptvēruši, kur sunsj aprakts, un kļuvuši nekaunīgi. Bet viņš ne-ļ esot iedrošinājies tiem aizrādīt. Pēkšņi viņai žēlabainais tonis mainījās un kļuva pat mazi liet izaicinošs. Vai tad visam tam vispār esot! kāda jēga? Tā taču esot tikai tāda papīraI smērēšana. Neviens nevarot pateikt, kas no; tā iznākšot. Galu galā viss šis projekts va-j rot vēl izkūpēt gaisā. Un kas par to, ka viņš] gribējis tikt cauri pa glumo? Viņš varot de-j rēt, ka ļoti daudzi darot tāpat, bet beigās visiļ tiekot cauri.
— Nē, — es teicu, — jūs maldāties, un jums tas pašam jāsaprot. Reklamēšana ir māksla, bet tā balstās uz zinātniskiem pa-j matiem — uz reklāmu paraugu sagatavo! šanu, teritorijas izpēti un pircēju kontinl genta iepazīšanu. Jūs esat iznīcinājis mūsu projekta balstus. Mēs mēģināsim glābt, kasļ vēl glābjams, un tad sāksim no jauna.