Выбрать главу

Viņš vēl mēģināja aizsargāties:

—  Tā jūs tikai veltīgi izšķiedīsiet laiku,! mister Kurtenej. Esmu ilgi strādājis kopā ar misteru Ranstedu. Es zinu, ko viņš domā, un viņš ir tikpat liels vīrs kā jūs. Viņš uz- kata, ka visa šī papīru aprakstīšana ir tīrās nu|ķības, lai gan maksā bargu naudu. I s pārāk labi pazinu Metu Ranstedu. Zi- aju, ka viņš ir uzticams darbinieks, un to iašu apgalvotu ikviens.

-   Vai jūsu rīcībā ir materiāli, kas to ap- liprina? — es skarbi jautāju. — Vēstules? U;muāri? Telefona sarunu ieraksti?

—     Manuprāt, kaut kam tādam jābūt, — I īriss sacīja un sāka rakņāties pa savu rak- lāmgaldu. Viņš ātri šķirstīja vēstules, pie- nnes, vairākas minūtes noņēmās ar magne- ;>fona lentēm, atskaņodams no katras pa ruskai, bet baiļu un izmisuma izteiksme Iņa sejā kļuva ar katru brīdi jūtamāka, leidzot viņš, galīgi apmulsis, teica: — Ne­aru neko atrast, bet esmu pārliecināts …

Protams, ka viņš bija pārliecināts. Tur iii slēpjas mūsu mākslas lielums, ka pircējs it'k apstrādāts, pašam nemaz nemanot. Šim ļēvulim Ransteds bija nemanāmi iedvesis arliecību, ka projekts ir nereāls, un tad at- ūlijis viņu uz šejieni, lai manu projektu iz- jaztu.

—    Jūs esat atlaists, Haris, — es viņam aziņoju. — Lasieties, un lai es pat jūsu ēnu airs neredzētu. Turklāt es jums ieteiktu pēc isa notikušā nemeklēt darbu reklāmas no-

arē.

Tad izgāju kantora telpā un teicu:

-   Jūs esat atbrīvoti no darba. Visi. Savā- iet savas mantas un atstājiet kantori. Ap- ēķinu saņemsiet pa pastu.

Visi skatijās, mutes atpletuši.

Ketija man blakus nomurmināja:

—   Vai tas tiešām ir tik nepieciešami, Mič1

—   Sasodīti nepieciešami. Vai kāds no vi ņiem ziņoja mums, kas šeit notiek? Neviens Viņi vienkārši izlaidās un peldēja pa straumi. Vai es neteicu, ka tā ir lipīga sli mība? Un tā ir.

Hems Hariss devās mums garām u durvju pusi. Viņa sejā atspoguļojās aizvai nojums un neizpratne. Viņš taču bija tik pār liecināts, ka Ransteds viņu atbalstīs. Vien rokā viņš nesa piebāztu portfeli, otrā lietus mēteli. Uz mani viņš pat nepaskatījās.

Es iegāju viņa tukšajā kabinetā un pa tiešo vadu izsaucu Ņujorku.

—   Estere? Šeit Kurtenejs. Nupat atlaidu no darba visu Sandjego nodaļu. Paziņojiet to Kadru nodaļai un pasakiet, lai nokārto ga līgos aprēķinus. Bet tagad savienojiet mani ar misteru Ranstedu.

Gaidīdams es veselu minūti nepacietīgi bungāju ar pirkstiem pa galdu, līdz beidzot atskanēja Esteres balss:

—   Piedodiet, mister Kurtenej, ka liku jums tik ilgi gaidīt. Mistera Ransteda sekretāre sacīja, ka misters Ransteds aizbraucis eks kursijā uz Mazo Ameriku. Viņš esot likv dējis konfliktu ar Amerikas Ginekoloģijas institūtu un gribot mazliet atpūsties.

—< Atpūsties! Visvarenais dievs! Ester, re zervējiet man vietu pasažieru raķetē uz Mazo Ameriku. Ar nākamo reaktīvo lidmašīnu do '.os uz Ņujorku. Iekārtojiet tā, lai man būtu lazaudē pēc iespējas mazāk laika. Sapratāt?

—  Jā, mister Kurtenej.

Noliku klausuli un pamanīju, ka Ketija skatās uz mani ar lielām acīm.

—  Zini ko, Mič? Esmu bijusi netaisna pret tevi, žēlodamās par tavu slikto raksturu. Ja šis gadījums ir tipisks, tad es visu saprotu.

—  Nē, tas nav tipisks, — es iebildu. — Tā ii visbēdīgākā kaitniecība, kādu jebkad esmu pieredzējis. Bet rūpju jau pietiek vienmēr. Vienmēr kāds cenšas iebāzt otram sprungu­ļus spieķos. Tagad, dārgā, man jāsteidzas uz. lidlauku un par katru cenu jāizcīna vieta pirmajā lidmašīnā, kas dodas uz austru­miem. Vai tu brauksi man līdzi?

Viņa brīdi vilcinājās.

—  Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es pa­liktu un uz savu roku paklejotu pa pilsētu?

—   Protams, ne. Atpūties labi, un, kad tu atgriezīsies Ņujorkā, es būšu jau priekšā.

Noskūpstīju Ketiju un izdrāzos ārā. Kan­toris nu bija tukšs, un es uzdevu mājas pār­valdniekam pēc Ketijas aizbraukšanas to noslēgt līdz turpmāko rīkojumu saņemšanai.

Izgājis uz ielas, pacēlu galvu, un Ketija pamāja man ar roku pa dīvainās, trauslās celtnes logu.

6

kad Ņujorkā nolēcu no lidma­šīnas trapa, Estere mani jau gaidīja.

— Lieliski, — es teicu. — Kad atiet raķete uz Polu?

—       Pēc divpadsmit minūtēm no sestā starta laukuma, mister Kurtenej. Te ir jūsu biļete un iesēšanās talons. Un mazliet ēdamā gadījumam, ja …

—  Jauki. Es patiešām neesmu ēdis.

Mēs devāmies uz sesto starta laukumu, un es pa ceļam gremoju atjaunotā siera sviestmaizi.

—       Kas jauns kantori? — es ar pilnu muti iejautājos.

—       Liels uztraukums par to, ka esat at­laidis Sandjego darbiniekus. Kadru nodaļa iesūtīja sūdzību misteram Šokenam, un viņš jūs aizstāvēja … Vēja stiprums apmēram četras balles.

Tas nebija visai daudz. Divpadsmit bal­les — orkāns — tas būtu bijis pamatīgs brā-

zicns no Faulera kabineta un skanētu ap­mēram tā: «Kā jūs, nejēgas, iedrošināties apšaubīt valdes locekļa rīcību, kad viņš strādā pie sava projekta? Ja vēl dzirdēšu ko lamlīdzīgu, es…» un tā tālāk. Četras bal­les — spēcīgas brāzmas, mazākie kuģi meklē patvērumu ostā — varētu izklausīties aptu­veni šādi: «Džentlmeņi, esmu pārliecināts, ka misteram Kurtenejam bija zināms pamats la rīkoties. 'Mūsu organizācijas ierindas dar­biniekiem bieži vien zūd kopaina par to, ko darām…»

Es pavaicāju Esterei:

—  Vai Ransteda sekretāre ir tikai algots darbinieks, vai viena no viņa, — gribēju jau sacīt «ielikteņiem», bet laikā atjēdzos, — viena no viņa uzticības personām?

—  Viņiem ir diezgan tuvas attiecības, — l .stere piesardzīgi atbildēja.

—  Kā viņa izturējās pret Sandjego noti­kumiem?

—  Man teica, ka viņa esot smējusies, vē­deru turēdama, mister Kurtenej.

Nemēģināju turpināt iztaujāšanu. Izzināt, ko par mani domā lielā priekšniecība, tas ir pilnīgi likumīgi. Bet ievākt ziņas par ierin­das darbiniekiem būtu tas pats, kas mudināt I steri tos izspiegot. Protams, netrūka jau arī lādu meiteņu, kas to darītu labprāt.

—  Domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ, — es viņai sacīju, — man tikai jānoskaidro daži jautājumi ar Ranstedu.

—  Vai jūsu sieva nebrauks jums līdzi? — viņa jautāja.

—< Nē. Viņa ir ārste. Es gatavojos saplosīt Ranstedu gabalos. Ja mana sieva būs klāt, viņai var ienākt prātā tos atkal sašūt kopā. Estere pieklājīgi pasmējās un novēlēja:

—   Patīkamu ceļojumu, mister Kurtenej! Bijām sasnieguši sesto starta laukumu.

Tas nebija patīkams ceļojums; tas bija no­žēlojams ceļojums nožēlojamā, pārāk šaurā tūristu raķetē. Mēs lidojām zemu, un pie visiem sēdekļiem bija prizmatiskie logi, kas manī arvien izraisījuši nelabumu. Ja pagriež galvu un lūkojas ārā, rodas iespaids, it kā skatītos tieši uz zemi. Stāvokli vēl paslikti­nāja tas, ka visas reklāmas bija Tontona firmas darinājumi. Tikko, pārliecinājis savu kuņģi, ka viss ir kārtībā, un sevi pašu, ka ai­nava, kas paveras skatienam, ļoti interesanta,- tu pacel acis, kad pēkšņi bezgaumīgs, pārspī­lēti erotisks Tontona sludinājums par kādu nevajadzīgu krāmu aizsedz logu un ausīs griežas kaut kādas muļķīgas peršas.

Virs Amacones ielejas mēs tuvojāmies da­žām ļoti interesantām vietām, un es patla­ban aplūkoju Trešās elektriskās spēkstacijas aizsprostu, kurš, starp citu, ir lielākais pa­saulē, kad pēkšņi atkal iebaurojās mikrofons: