Krūšturi, krūšturi, Izturīgi, moderni!
Jaunību tie saglabā, Neļauj noslīgt gurdumā.
Reklāma, kura rādīja sievietes krūtis pirms un pēc attiecīgo krūšturu valkāšanas, bija tik bezgaumīga, ka es jutos laimīgs, ka strādāju Faulera Šokena asociācijā.
Tas pats atkārtojās pie Ugunszemes. Mēs virzījāmies lielā lokā, lai pasažieri varētu paskatīties uz valzivju audzēšanas iecirkņiem — milzīgiem, iežogotiem jūras plašumiem, kur brīvi iekļuva planktons, bet no kurienes vaļi ārā netika. Aizrautīgi vēroju, kā vaļu māte baro savu mazuli — tas man atgādināja degvielas uzņemšanas operāciju. Tad logus atkal aizsedza cita Tontona reklāmā un ausīs griezās cits Tontona bezgaumības paraugs:
Sī smaka, pīlīt, nav jauka — Tā mīlītim liekas kā pļauka!
Gaisā izplatījās pretīga smaka, un man las bija pēdējais piliens kausā. Vajadzēja ķerties pie papīra turziņas, kamēr sīkā balss čiepstēja:
Neviens to tev neteiks acīs, Bet mūsu līdzeklis sacīs.
Saldi sērīgs trio valša ritmā turpināja:
Svīsti, cik tīk, svīstir cik tīk,
Tik tā, lai tas mīļajam neapnīk…
Šo asprātību noslēdza parupja, prozaiska medicīniska pamācība:
Nemēģiniet. apturēt svīšanu. Tā ir pašnāvība. Ars// iesaka lietot deodorantus, nevis astrin-ļ džentus.
Viss nobeidzās ar iepriekšējās reklāmas pirmo rindu un riebīgo smaku. Taču šoreiz ļaunās sekas izpalika — mans kuņģis bija tukšs.
Tontons bija nepārspējams reklāmu izrai- bināšanā ar medicīniskiem padomiem. Varētu domāt, ka tie visi ir viņa atklājumi.
Mans blakus sēdētājs, gluži ikdienišķs patērētājs firmas «Universal» ražotā uzvalkā, uzjautrināts nolūkojās, kā es atviegloju kuņģi.
— Ak nevar vis turēt? — viņš noteica ar to neciešamo pārākuma apziņu, kura tik labi pazīstama visiem, kas nepanes lidojumus.
— Uh … — es novaidējos.
— Daža laba no šīm reklāmām patiešām var radīt nelabumu, — viņš teica, manas dziļdomīgās atbildes iedrošināts. — To es vairs nevarēju paciest.
— Ko jūs īsti gribat teikt ar savu piezīmi? — es uzsvērti mierīgi vaicāju.
Tas viņu sabiedēja. — Gribu tikai teikt, ka smaka bija pārāk spēcīga, — viņš steidzīgi paskaidroja. — Domāju tieši šo sludinājumu. Man nav nekādu iebildumu pret reklāmām vispār. Man nav nekādu ļaunu nodomu, draugs!
— Jo labāk jums, — noteicu un pagriezui viņam muguru.
Viņš tomēr nespēja nomierināties un piebilda:
— Varat man ticēt, draugs. Nāku no labas ģimenes, mācījos kārtīgā skolā. Tagad pats strādāju ražošanā — esmu zīmogu izgatavotājs Filadelfijā — un saprotu, ka preces jāpārdod. Sadales kanāli, tirgus izveidošana, vertikālās integrācijas princips… Kā redzat, esmu lietas kursā.
— Labi, labi, — es norūcu. — Tad pievaldiet mēli!
Viņš ierāvās savā sēdeklī. Neizjutu nekādu prieku par to, ka biju viņu apklusinājis, bet ias bija principa jautājums. Viņam pašam to vajadzēja saprast.
Mūsu raķeti aizturēja gaisā virs Mazās Amerikas, kamēr nosēdās dažas citas tūristu raķetes. Viena bija no Indijas, un, to vērodams, es atmaigu. Kuģis no deguna līdz pat astei bija «Indiastrijas» būvēts. Apkalpi bija izmeklējusi un apmācījusi «Indiastrija». Pasažieriem, kuri atradās šajā raķetē, ik mirkli vajadzēja atzīt «Indiastrijas» varenību. Bet līdz ar to viņi bija spiesti atzīt arī Faulera Šokena asociācijas varenību.
īpaša mašīna ievilka mūs lielā plastikāta kupolā ar dubultsienām, kurš arī bija Mazā Amerika. Tajā atradās tikai viens kontrolpunkts. Mazā Amerika ir vieta, kur ārzemju tūristiem iztērēt dolārus, vieta bez jebkādas militāras nozīmes. (Šeit ir gan dažas militārās polārās bāzes, bet tās ir mazas, izkaisītas plašākā teritorijā un atrodas dziļi zem ledus.) Mazs torija reaktors dod šail vietai enerģiju un apsilda to. Pat, ja kādai! nācijai rastos ārkārtīga nepieciešamība pēcļ skaldāmā materiāla un tai ienāktu prātā re-ļ aktoru sagrābt, militāras nozīmes šim faktam' nebūtu. Vēja dzinēji var aizstāt torija reak-ļ toru, un kaut kādi «karstuma sūkņi», kuru konstrukcija man nav saprotama, var savu-jj kārt papildināt vēja dzinēju ražoto enerģiju/
Kontrolpunktā apvaicājos par Ranstedu.] Ierēdnis uzmeklēja viņa vārdu sarakstā uni teica:
— Viņš ir ieradies divu dienu ekskursijā; no Ņujorkas. Tomasa Kuka ceļojumu aģen-i tūra. Adrese III-C-2205.
Ierēdnis izvilka vietējo karti un parādīja man šo vietu: trešais loks, trešais stāvs,! piektais sektors, divdesmit otrā istaba.
— Apmaldīties nav iespējams. Varu jums* piedāvāt istabu blakus šai, mister Kurtenej.
— Paldies, vēlāk.
Izspiedos cauri pūlim, kurā dzirdēja vismaz duci valodu, un piezvanīju pie III-C- 2205. Atbildes nebija.
Piepeši mani uzrunāja patīkams jauns cii-, vēks.
— Mans vārds ir Kamerons, esmu ekskursiju biroja vadītājs. Vai varu jums izpalīdzēt?
— Kur misters Ransteds? Man ar viņu kārtojamas svarīgas darīšanas.
— Ai, ai, mēs taču šeit mēģinām no tāmļ izvairīties. Bet uzgaidiet mazliet, palūkošos sarakstā.
Viņš uzveda mani savā kantorī, kas reizē bija arī guļamā un vannas istaba, un pāršķirstīja dažus papīrus.
— «Starrzelius» ledāja maršruts. Tā tas ir. Viņš devies turp viens. Izgājis pulksten septiņos nulle nulle, ģērbies elektriski apsildāmajā tērpā, līdzi ņemot radiopelengatoru un pārtiku. Viņam jābūt atpakaļ pēc piecām stundām. Vai esat jau nokārtojis istabas jautājumu, mister …?
— Vēl ne. Gribu sekot Ranstedam. Tas ir ļoti svarīgi.
Tas tiešām bija patiesība. Jutu, ka mani ķers trieka, ja tūlīt nedabūšu viņu rokā.
Uzbudinātais ekskursiju biroja vadītājs nopūlējās minūtes piecas, lai pārliecinātu mani, ka vispareizāk būtu pievienoties viņa vadītajai ekskursijai un ka tādā gadījumā viņš visu nokārtotu. Citādi man būšot jāiet no Poncija pie Pilāta, lai iegādātos vai nomātu nepieciešamos piederumus no dažādiem starpniekiem, un arī tad mani kontrolpunktā droši vien nelaidīšot cauri, un, kamēr es tad sameklēšot iznomātājus, mans atvaļinājums būšot cauri. Es piekritu, un ekskursiju biroja vadītājs staroja priekā. Viņš man ierādīja samērā greznu istabu. To varētu pat uzskatīt par lielu, ja tā nebūtu ķīļveida. Pēc nedaudz mirkļiem viņš man jau izsniedza visus nepieciešamos piederumus.
— Te būs siltuma enerģijas baterija, — piestipriniet to, lūk, šādi. Tā ir vienīgā lieta, kas var sabojāties. Ja tas notiktu, ieņemiet miega zāles un neuztraucieties. Jūs sasalsiet, bet mēs jūs atradīsim, pirms radīsies audu bojājumi. Te būs zābaki. Tie jāpieslēdz pie enerģijas avota šādi. Tad cimdi. Pieslēdziet tos arī. Virsvalks. Kapuce. Sniega brilles. Radiopelengators. Pasakiet kontrolpunkta sargam: ««Starrzelius» ledājs», un viņš pe- lengatoru noregulēs. Seit ir divi vienkārši slēdži ar uzrakstiem «turp» un «atpakaļ». Turpcelā signāls būs pi-pi — virziens kalnup! Atpakaļ nākot, jūs dzirdēsiet pī-pl — virziens lejup! Tas ir ļoti vienkārši, un jāatceras tikai viens — virzoties pa ledāju augšup, tonis ir kāpjošs, virzoties lejup, tas ir krītošs. Briesmu signāls ir šis sarkanais rokturis. Paraujiet to, un radio tūlīt sāks noraidīt signālus. Lidmašīnas būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Par meklēšanu un glābšanu jāmaksā papildus, tā ka es neieteiktu raustīt rokturi tādēļ vien, lai ērtāk nokļūtu mājās. Vienmēr iespējams atpūsties, iedzerot malku kafita, un tad atkal turpināt ceļu. Šeit ir karte ar atzīmētu maršrutu, slēpes, žirokompass un pārtikas devas. Mister Kurtenej, jūs esat apgādāts. Aizvedīšu jūs uz kontrolpunktu.