Ietērps nebija nemaz 'tik neērts, kā izskatījās. Kad ziemu Čikāgā sāka pūst ezera vēji, vajadzēja satuntuļoties vēl vairāk. Ne- parocīgie priekšmeti — enerģijas baterija, radiopelengators, pārtikas devas — bija labi izvietoti. Slēpes, kuras ērti ietilpa maksti uz muguras, pēc vajadzības varēja salocīt tā, ka tās izveidoja nūjas ar tērauda uzgaļiem un bija piemērotas kāpšanai ledājos.
Pārbaude bija pamatīga. Sāka ar manu sirdi un tad apskatīja pēc kārtas visus piederumus, sevišķu uzmanību pievēršot enerģijas baterijai. Pārbaudi es izturēju. Sargi iestādīja radiopelengatoru uz «Starrzelius» ledāju un nobrīdināja mani būt piesardzīgam.
Auksti nebija, vismaz virsvalka iekšpuse ne. Pamēģināju pacelt sejas aizsargu. Zvāks! lis to tūlīt atkal nolaidu. Kontrolpunktā man leica, ka esot ap 40° zem nulles. Šis skaitlis pats par sevi neko neizsaka, līdz sals ne- iekniebj degungalā. Lielā plastikāta kupola tuvumā man slēpes nebija vajadzīgas. Naglotajos zābakos te itin ērti varēja iet pa sērsnu. Orientējies kartē ar žirokompasa palīdzību, nospraudu kursu un devos lielajā plašumā. Laiku pa laikam pataustīju savu kreiso piedurkni, piespiezdams radiopelenga- lora slēdzi, un kapuces iekšpusē tūlīt atskanēja uzmundrinošais pi-pi, pi-pi, pi-pi.
Pagāju garām jautram ļaužu pulciņam un draudzīgi pamāju viņiem ar roku. Šķita, ka tie ir indieši vai ķīnieši. Viņiem nu gan tas laikam šķita varens piedzīvojums! Bet gluži tāpat, kā peldētnepratējs baidās palaist vaļā plostu, tā viņi līksmojās tepat Mazās Amerikas sienu paēnā. Gabalu tālāk daži cilvēki bija aizrāvušies ar spēli, kuru es nepazinu.
Taisnstūra laukuma abos galos bija novietoti stabi un pie tiem piestiprināti grozi bez dibeniem. Spēlētājiem vajadzēja iemest šajos grozos lielu silikona bumbu. Vēl tālāk trel nējās liela slēpotāju grupa, kuru apmācīja instruktori sarkanos tērpos.
Šķita, ka es būtu soļojis tikai dažas minū-1 tes, bet, paskatoties atpakaļ, sarkanos tērpusi vairs nevarēja saredzēt. Arī Mazā Amerika! vīdēja tālumā kā tikko jaušama, bāli pelē-' cīga ēna. Pi-pi — pīkstēja mans pelengatorsj un es turpināju ceļu. Ransteds drīz vien da-i būs trūkties.
Šī vienatnības sajūta bija pavisam ērmīga,; taču par nepatīkamu saukt to nevarēja. Mazo* Ameriku nu vairs nevarēja samanīt pat kā' izplūdušu, bāli pelēcīgu ēnu. Bet mani tasi neuztrauca. Vai apmēram tāpat nebija juties! Džeks O'Šī? Vai tādēļ viņam, runājot par Venēru, bija tik grūti atrast īstos vārdus, un vai tādēļ viņš pats nekad nebija apmierināts ar savu stāstījumu?
Kājas iestiga kupenā, tāpēc es atraisīju unļ sakārtoju slēpes. Ar klusu klikšķi tās pašas piegūla zābakiem, un pēc dažiem neveikliem soļiem es sāku vieglām, šļūcošām kustībām virzīties uz priekšu pa irdeno sniegu. Tas bija ārkārtīgi patīkams pārvietošanās veids.; To Nevarēja saukt par slīdēšanu. Bet tā nebija arī pazoļu klaboņa uz asfalta — vienīgais iešanas veids, kādu biju pazinis savā vairāk nekā trīsdesmit gadu garajā mūžā.
Nenovirzīdamies no kursa, es izraudzīju dažādus orientierus: dīvaini veidotu ledus blāķi, zilganas ēnas uz sniega sanesuma. Pelengators nepārtraukti apliecināja mana virziena pareizību. No lepnuma, ka spēju tik labi orientēties šādā tuksnesī, biju piepūties kā tītars, un nepagāja ne stunda, kad pēkšņi sajutu negantu izsalkumu.
Man vajadzēja tikai atvērt zvanveida si- likona auduma telti, kas mani apņēma no visām pusēm. Laiku pa laikam uzmanīgi izbāzdams degunu no kapuces, pārliecinājos, ka piecās minūtēs gaiss iekšpusē pietiekami sasilis. Kāri apriju automātiski uzsildīto sautēto gaļu un tēju, mēģināju aizsmēķēt cigareti. Bet pēc īsa brīža mazā telts bija pilna dūmu, un man acīs sariesās asaras. Ar nožēlu izdzēsu cigareti pret zābaka zoli, aizvēru sejas aizsegu, sakjāvu telti un apmierināts iz- slējos.
Vēlreiz pārbaudījis koordinātes, atkal devos ceļā.
«Pie joda,» es pats sev teicu. «Sis konflikts ar Ranstedu radies tikai raksturu atšķirības dēļ. Viņš neprot saskatīt mūsu projekta nākotnes perspektīvas tā, kā tās redzu es. Ļaunprātības te nav. Viņš to uzskata par traku ideju, jo netic, ka ir cilvēki, kuri stāv un krīt par to. Es viņam to visu paskaidrošu.»
Šis labsajūtas izraisītais arguments izšķīda kā ziepju burbulis, tiklīdz to saprātīgi pārdomāju. Ransteds bija šeit uz ledāja. Tātad arī viņš prata izdarīt tālejošus secinājumus, ja no visas pasaules nomalēm bija izvēlējies tieši «Starrzelius» ledāju. Nekas, drīz viņam būs jāatklāj savas kārtis. Pi -pi.
Palūkojos kompasā un izvēlējos melnu, nekustīgu priekšmetu, kas atradās tieši manā cejā. Nevarēju saprast, kas tas varētu būt, bet tik daudz bija skaidrs, ka tas nekustas. Sāku skriet šļūcošiem soļiem, bet ātri aizkusu un man negribot vajadzēja palēnināt gaitu. Tas bija cilvēks.
Kad atrados divdesmit jardu no viņa, cilvēks nepacietīgi palūkojās savā pulkstenī,1 un es atkal sāku neveikli skriet.
— Met! — es iesaucos. — Met Ransted!
— Tieši tā, Mič, — viņš teica savā ieras-ļ tajā, indīgajā tonī. — Jūs šodien esat apbrī-i nojami precīzs.
Cieši un uzmanīgi viņā nolūkojos, pārdomādams, kā vislabāk sākt.
Ranstedam blakus sniegā bija iedurtas viņa saliekamās slēpes.
— Kas … Ko? — es stostījos.
— Man laika pietiek, — viņš sacīja, — bet jūs savējo jau esat pietiekami izniekojis; Sveiki, Mič!
Kamēr es apmulsis skatījos, viņš paķēra slēpes, atvēzējās ar tām un tad kā ar cirvi iezvēla man pa galvu. Nokritu atmuguriski, aklu dusmu, pārsteiguma un sāpju plosīts. Vēl manīju, ka viņš taustās man gar krūtīm, pēc tam viss satumsa.
Atmodos ar domu, ka man noslīdējusi sega un ka iestājies šim gadalaikam neparasts aukstums. Taču man acis apžilbināja ledus zilās Antarktikas debesis, un es samanīju zem sevis gurkstošo sniegu. Tātad tā bija īstenība. Man šausmīgi sāpēja galva, un es salu. Ļoti salu. Taustījos pēc enerģijas baterijas un konstatēju, ka tās vairs nav. Ne mans apģērbs, ne cimdi un zābaki vairs siltumu nesaņēma. Pelengators nerādīja virzienu. Arī briesmu signāls nedarbojās.
Ar mokām uzslējos kājās un sajutu, ka aukstums sagrābj mani savās ledainajās ķetnās. Sniegā redzēju pēdas, bet kurp tās veda? Turpat bija arī manu slēpju sliedes. Neveikli spēru pirmo soli, cenzdamies iet pa lām atpakaļ, pēc tam vēl un vēl vienu.
Pārtikas devas! Es varētu tās iebāzt apģērbā, izraut termosa aizbāzni un piepildīt apģērbu ar tā izdalīto siltumu. Soli pa solim vilkdamies uz priekšu, prātoju, ko darīt — apstāties un atpūsties, kamēr sasildos, vai turpināt ceļu?
«Tev nepieciešama atpūta,» es sev teicu. «Noticis kaut kas neiedomājams, galva sāp. Jutīšos labāk, ja uz brītiņu apsēdīšos, atvēršu vienu vai divas pārtikas devas un tad došos tālāk.»
Bet es neapsēdos, jo labi apzinājos, ko tas nozīmētu. Ar lielām mokām sperdams soli pēc soļa, sastingušiem pirkstiem, kas nemaz vairs negribēja klausīt, izvilku kafita kārbu 110 apvalka un neveikli iebāzu savā virsvalkā. Šķita, ka īkšķim nebūs spēka atlauzt trauka aizbāzni, un es sev atkal teicu:
«Mazliet jāpasēž un jāuzkrāj spēki. Es negulēšu, lai cik patīkami tas būtu.» Beidzot aizbāznis padevās, un siltums, kas mani apņēma, sagādāja sāpes.
Acīs sāka ņirbēt dīvaini plankumi. Atlauzu vēl dažus traukus, bet tad vairs nespēju tos izvilkt no apvalkiem. Vienu reizi apsēdos un tūlīt atkal piecēlos kājās. Taču drīz apsēdos no jauna, juzdamies apkaunots un vainīgs par savu vājumu. Mēģināju sevi pārliecināt, ka Ketijas dēj man tūlīt jābūt kājās — pēc| vienas sekundes, pēc divām, trim …