Bet es vairs nepiecēlos.
7
es iemigu uz ledus kalna, bet pamodos klabošā, dārdošā ellē, kur netrūka ne uguns speltes, ne velnu krāsnkuru. Tā bija tieši tāda vieta, uz kuru es labprāt aizraidītu jebkuru Tontona reklāmu sacerētāju. Bet kādēļ te atrados es?
Ilgi lauzīt galvu man neiznāca. Viens no velniem rupji paraustīja mani aiz pleca.
— Hei, miegamice! Vai nenāksi man palīgā?
Pēkšņi es aptveru, ka velns ir tikai zemākās kategorijas patērētājs, varbūt kāds apkopējs slimnīcā.
— Kas šī par vietu? — es viņam jautāju.
— Vai esam Mazajā Amerikā?
-— Tavu traku muldēšanu! — viņš izmeta.
— Nu, vai nāksi man palīgā?
— Protams, ka ne. Esmu augstākās kategorijas reklāmu darbinieks, — es atcirtu.
Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani un,
noteicis: — Jocīgais, — nozuda dārdošajā, sārtas atblāzmas pielietajā pustumsā.
Es grīļodamies piecēlos un paspēju nogrābt aiz elkoņa kādu ēnu, kura bija tikko iznirusi no tumsas un grasījās tajā atkal, iegrimt.
— Atvainojiet, — es vaicāju, — kur mēs; atrodamies? Vai te ir slimnīca? — Arī šis vīrs bija patērētājs, tikai niknāks par pirmo.
— Vai laidīsi vaļā! — viņš šņāca. Es paklausīju. — Ja tev vajadzīgs ārsts, tad gaidi, kamēr tiksim zemē.
— Zemē?
— Jā, zemē… Jocīgais, vai tad tu pats nezini, kādu līgumu esi parakstījis?
— Līgumu? Nē, neko nezinu. Bet nerunājiet ar mani tādā tonī. Esmu augstākās kategorijas reklāmas darbinieks.
Viņa seja pārvērtās. — Aha, — viņš zinoši noteica. — To es varu nokārtot. Vienu mirklīti, vecais. Tūlīt būšu klāt ar to …
Pēc īsa brīža viņš atgriezās. «Tas» bija mazs, zaļš zirnītis.
— Tikai pieci simtiņi, -— viņš diedelēja. — Otru tādu tu uz visa kuģa nesameklēsi. Izdrebinās tā, ka labāk nevajag. Un palīdzēs, kamēr tiksim galā.
— Kādā galā? — es brēcu. — Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, un jūsu narkotika man nav vajadzīga. Pasakiet tikai, kur atrodos un ko esmu parakstījis, iespējams, ka tad sākšu kaut ko apjēgt.
Viņš cieši paskatījās manī un tad teica:
— Tev laikam viss nav mājā! Vai neesi dabūjis pa dullo? Tu atrodies darbaspēka transporta kuģa «Tomass R. Maltuss» sestaja kravas telpā. Vējš vai vētra, virzienu nemainām. Kurss divsimt septiņdesmit trīs crādi, ātrums trīssimt mezglu, gala mērķis Kostarika, krava — tādi muļķi kā tu un es — darbaspēks plantācijai «Hlorella». [ Tas izklausījās pēc jūrnieka muldoņas vai pec nežēlīga joka. [ — Jūs esat… — es vilcinājos. I — Degradēts, — viņš ar rūgtumu nobeidza leikumu un blenza uz zirnīti savā delnā. Tad vienā mirklī norija to un turpināja: — Nekas, gan es vēl parādīšu, ko varu. [ Viņa acis iemirdzējās: I — Ieviesīšu jaunas, daudz ražīgākas metodes plantācijā. Nedēļas laikā būšu priekšstrādnieks. Mēneša laikā — pārvaldnieks, (i.ida laikā — direktors. Tad nopirkšu Ku- fiarda sabiedrību un likšu apkalt visas viņu ffaķetes ar zelta plāksnēm. Visi pasažieri ceļos tikai pirmajā klasē. Visiem tiks sagādātus maksimālās ērtibas. Reiz pats pratu noturēt kursu Atlantijas okeānā, un tev, čom. es uz sava flagmaņa ierīkošu karalisku kajīti lirā zeltā. Priekš sava drauga man nekā nav īēl. Ja tev nepatīk zelts, dabūsim platīnu, ja tev nepatīk …
Lēni atvirzījos nost, bet viņš to pat nemanīja un penterēja tālāk. «Cik labi, ka neesmu pieradinājies pie narkotikas,» es nodomāju.
Aiztaustījos līdz starpsienai un bezcerīgā iz-ļ misumā atslīgu pret to.
Kāds piesēdās man blakus un omulīgā! balsī uzsauca:
— Sveiks, brālīt!
— Sveiks, — es atbildēju. — Sakiet, — vi mēs patiešām dodamies uz Kostariku? Kāļ es varētu sameklēt kādu kuģa virsnieku? T< noticis pārpratums.
— Nu, nu, — sacīja svešnieks, — kādēļ jāuztraucas? Dzīvo pats un Jauj dzīvot citiem. Mana devīzē ir — ēd, dzer un līksmojies.
— Neķeries man klāt! — es viņu brīdināju.
Viņš sāka spalga balsī lamaties, bet es pie cēlos un virzījos uz priekšu, klupdams pāri; kājām un ķermeņiem.
Man ienāca prātā doma, ka agrāk neesmu pazinis nevienu patērētāju, izņemot tos īsos brīžus, kad izmantoju viņu pakalpojumus Atcerējos, ka biju uzskatījis viņu noslieci uz pretdabiskām tieksmēm par normālu parādību un centies to izmantot reklāmas vajadzībām, nekad nopietnāk par to nepadomādams. Man par katru cenu gribējās izkļūt no sestās kravas telpas. Gribējās tikt atpaķal uz Ņujorku un noskaidrot, ko īsti Ransteds pa4 strādājis un kādēļ; gribējās tikt atpakaļ pie Ketijas un Džeka O'Sī, un sava atbildīgā darba Faulera Sokena asociācijā. Tik daudz kas vēl bija darāms.
Viena no sarkanajām ugunīm norādīja,!
kur atrodas rezerves izeja. Iedomājos, kas notiktu avārijas gadījumā, ja visi tie simti, kas te bija sabāzti, vienlaikus mēģinātu izkļūt ārā, un man pārskrēja šermuļi pār kauliem.
— Piedod, draugs, -»- kāds aizsmakušā balsī teica, — labāk paej mazliet tālāk. — Viņš sāka vemt. Acīmredzot darbaspēka transporta kuģos šādām vajadzībām tvertnes nebija paredzētas. Atrāvis vaļā rezerves durvis, es izslīdēju laukā.
— Ko vajag? — milzīgs detektīvu aģentūras uzraugs norūca.
— Vēlos sastapt kādu no kuģa virsniekiem, — es paskaidroju. — Esmu šeit aiz pārpratuma. Mans vārds ir Mičels Kurtenejs. Esmu Faulera Šokena reklāmu asociācijas darbinieks.
— Jūsu numurs? — viņš strupi noprasīja.
— 16-156-187, — atbildēju, un, atzīstos, manā balsī skanēja lepnums par to, ka tas ir tik mazs. Var zaudēt naudu un veselību, un draugus, bet neviens nevar atņemt cilvēkam viņa sabiedriskās uzticamības numuru …
Viņš gluži pieklājīgi uzrotīja manu piedurkni. Bet nākamajā brīdī saņēmu sejā pamatīgu pļauku un ietriecos starpsienā.
— Lasies atpakaļ uz kravas telpu, pintiķi! — uzraugs kliedza. — Tu te neesi nekādā ekskursijā un pasaciņas nemēģini man stāstīt!
Neizpratnē skatījos uz savu elkoni. Adā bija ietetovēts «1304-9974-1416-156-187723». Mans numurs pazuda starp šiem skaitļiem, un krāsa bija pielāgota ļoti labi. Vienīgi skaitļu rakstība mazliet atšķīrās, bet to varēju pamanīt tikai es.
— Ko vēl gaidi? — uzraugs bļāva. — Savu numuru neesi redzējis?
— Neesmu, — es mierīgi atbildēju, bet manas kājas trīcēja. Mani sagrāba bailes, briesmīgas bailes.
— Šos skaitļus redzu pirmo reizi. Tie ir ietetovēti blakus manam īstajam numuram. Atkārtoju vēlreiz — esmu Kurtenejs. Varu to pierādīt. Es jums samaksāšu …
Iebāzu rokas kabatās, bet naudas tur nebija. Pēkšņi atskārtu, ka man mugurā ir svešs, apnēsāts, viscaur notraipīts firmas «Universal» uzvalks.
— Nu, tad maksā, — uzraugs vienaldzīgi noteica.
— Samaksāšu vēlāk, tikai aizvediet mani pie kāda no priekšniecības.
Šaurajā koridorā ielūkojās jauns, švītīgs leitnants lidotāja formā.
— Kas šeit notiek? — viņš noprasīja uzraugam. — Izejas lūkas ugunis vēl deg. Vai tiešām nevarat ievest kārtību starpklājā? Neaizmirstiet, ka jūsu aģentūra saņem no mums ziņojumus.