Par mani viņš nelikās zinis.
— Es, atvainojos, mister Kobler, — uzraugs pieņēma pamatstāju un pielika pirkstus pie cepures. — Sis tips, liekas, galīgi apdullis. Apgalvo, ka esot augstākās kategorijas reklāmu sacerētājs un šeit atrodoties aiz pārpratuma.
— Paskatieties uz manu numuru, — es uzbrēcu leitnantam.
Viņš saviebās, kad es' pagrūdu savu kailo elkoni viņam zem deguna.
Uzraugs sagrāba mani un nošņācās:
— Vai liksies mierā!
— Laidiet viņu, — virsnieks sacīja. — Es to nokārtošu. Tev, puis, ir liels numurs. Ko tu gribi panākt, to rādīdams?
— Tam ir pievienoti citi skaitļi. Mans īstais numurs ir 16-156-187. Vai redzat? Pirms un pēc tā ir savādāka skaitļu rakstība. Tas ir viltojums!
Elpu aizturējis, leitnants ļoti uzmanīgi aplūkoja skaitļus.
— Hm, gluži neiespējami tas nav… Nāciet līdzi!
Uzraugs pasteidzās atvērt mums koridora durvis. Viņš izskatījās izbijies.
Leitnants izveda mani cauri dārdošajām mašīntelpām līdz mazam kantorītim ar uzrakstu «Inspektors». Inspektors bija sīks vīrelis asiem vaibstiem, un formas tērps ap viņa augumu nokarājās kā maiss.
— Parādiet viņam savu numuru, — leitnants pavēlēja, un es paklausīju.
Tad viņš pagriezās pret inspektoru:
— Kas jums par viņu zināms?
Inspektors ievietoja mikroprojektorā kādu
lentes rituli un pagrieza kloķi.
— 1304-9974-1416-156-187723, — viņš sāka lasīt. — Viljams Džordžs Grobijs; 26 gadi vecs; neprecējies; audzis bez tēva; trešais no pieciem pēcnācējiem; garīgi mazattīstīts; fiziskā izturība — 1; veselība — 2,9; darba stāžs — septiņi gadi otrās kategorijas arodā,; 3 mēneši 1,5 kategorijas arodā; izglītība — 9; parakstījis darba līgumu «B». — Viņš pacēla acis uz lidotāju virsnieku.
— Pavisam ikdienišķs profils, leitnant. Vai ir kāds sevišķs iemesls, kura dēj mums va-j jadzētu par viņu interesēties?
Leitnants atbildēja:
— Viņš stāsta, ka esot reklāmu darbinieks un nokjuvis šeit aiz pārskatīšanās. Turklāt apgalvo, ka viņa numuru kāds esot viltojis. Jāatzīst, ka viņa valoda tiešām liecina par mazliet augstāku izglītības līmeni, nekā minēts dokumentā.
— Ticiet man, — inspektors noteica, — par to nu gan nav vērts uztraukties. Bērns no izirušas zemāko slāņu ģimenes, īpaši vidējā atvase, nepārtraukti lasa un vēro, cenzdamies izglītoties. Bet jūs ievērosiet…
— Nu man vienreiz pietiek, — es nošņā- cos, nespēdams vairāk izturēt. — Esmu Mičels Kurtenejs. Varu nopirkt jūs ar visu jūsu kuģi, un mans bankas rēķins nemaz nebūs no tā daudz cietis. Es vadu Faulera Šokena asociācijas Venēras nodaļu. Pieprasu, lai jūs man tūlīt dotu sarunu ar Ņujorku un izbeigtu šo komēdiju! Kustieties, velns parāvis!
Leitnants izskatījās nobijies un sniedzās pēc telefona klausules, bet inspektors pasmaidīja un pastūma aparātu tālāk. , — Ak jūs esat Mičels Kurtenejs? — viņš laipni jautāja. Tad pasniedzās vēl pēc viena lentes rituļa un ievietoja to mikroprojektorā. Nedaudz pagriezis kloķi, viņš teica: — Te las ir!
Mēs ar leitnantu skatījāmies.
Tā bija «New York Times» pirmā lappuse. Pašā pirmajā slejā ieraudzīju nekrologu Mi- i'elam Kurtenejam, Faulera Šokena asociācijas Venēras nodaļas vadītājam. Mani bija atraduši nosalušu uz «Starrzelius» ledāja, netālu no Mazās Amerikas. Es esot neprasmīgi rīkojies ar enerģijas bateriju, un tā sabojājusies. Leitnantam ātri apnika lasīt, bet es vēl turpināju. Venēras nodaļu pārņēmis Mets Ransteds. Mana nāve esot smags zaudējums reklāmas pasaulei. Mana sieva ārste Nevina atteikusies sniegt interviju. Avīze citēja arī slavas dziesmu, kuru man dziedājis Faulers Sokens. Es esot bijis personīgs draugs Venēras pionierim Džekam O'Šī, kurš jūtoties dziļi satriekts un noskumis par manu nāvi.
— Es to dabūju Keiptaunā, — inspektors teica. — Leitnant, esiet tik laipns, aizvāciet šo tipu atpakaļ uz kravas telpām.
Ieradās uzraugs. Viņš mani dauzīja un spārdīja visu ceļu līdz pat sestajai kravas telpai. Tad iegrūda pa durvīm sarkanīgajā pustumsā, un es uzvēlos virsū kādam gulošam ķermenim. Pēc svaigā gaisa ārpusē
sevišķi asi izjutu kravas telpas šausmīgo smirdoņu.
— Ko tu tur darīji? — pieceldamies kājās, man draudzīgi jautāja cilvēks, kuram biju uzkritis virsū.
— Mēģināju priekšniekiem izskaidrot, kasi es esmu… — Bet tūdaļ sapratu, ka visa stāstīšana lieka, tādēļ apjautājos: — Kas ar] mums notiks?
— Mēs nolaidīsimies zemē. Mums ierādīs, mitekļus. Sāksim strādāt. Kāds līgums tev? ir?
— Teica, ka «B».
Viņš iesvilpās.
— Tu nu gan esi iekritis!
— Ko tas nozīmē? Kā to lai saprot?
— Vai tu, lempi, akls biji, vai? Tādu postu! «B» līgums ir uz pieciem gadiem. To paraksta tikai bēgļi, plānprātiņi un viens otrs lētti-jļ cīgais, kuru tiem izdodas apšmaukt. Līgumā ir paredzēti sodi par nepaklausību. Man arīļ piedāvāja «B», bet es vervētājiem skaidri pa-i teicu, ka tādā gadījumā labāk eju uz Brinkaj «Express». Galu galā izspiedu «F». Kompā-| nijai laikam ārkārtīgi vajadzīgi strādnieki, ļ Tas ir līgums uz vienu gadu, turklāt pare-| dzēti dažādi atvieglojumi — var iepirkties nel tikai kompānijas veikalos vien, bet pēc izvē-i Ies arī citos.
Saņēmu galvu rokās, jo šķita, ka tā tūlīt, plīsīs.
— Darba apstākļiem tur nevajadzētu būt sliktiem, — es ieminējos. — Lauku dzīve, darbs svaigā gaisā, saule …
— Hm, — vīrs mulsi nokrekšķinājās. — Var jau būt, ka labāk nekā ķīmiskajās rūpnīcās. Lai gan sliktāk nekā raktuvēs. Bet to tu pats ātri vien izdibināsi.
Viņš aizgāja, un es laidos snaudā, vairs nelauzīdams galvu par nākotni.
Pirms nosēšanās nebija nekāda brīdinājuma signāla. Gaisakuģis pēkšņi atdūrās pret zemi, un trieciens bija pamatīgs.
Kravas tilpnes lūkas atvērās, ielaižot žilbinoši spožu tropisko gaismu. Pēc drūmās tumsas tās bija īstas elles mocības. Bet līdz ar saules stariem kravas tilpnēs neieplūda vis svaigais lauku gaiss, bet gan insekticīda aerosola strūkla. Es izkūņojos no kurnošu strādnieku burzmas un kopā ar pārējiem lēni virzījos uz lūku.
— Pagaidi, muļķi! — uzsauca drūma izskata vīrs ar rūpnīcas apsardzes nozīmi pie krūtīm. Viņš uzmauca man kaklā auklā iesietu plāksnīti ar numuru. Tādu saņēma katrs, un pēc tam visi sastājāmies rindā pie galda, kas bija nolikts ārpusē pie gaisakuģa. Viss notika milzīgas astoņdesmit stāvu augstas «Hlorella» ēkas paēnā. Ēka atgādināja reibinošā augstumā sakrautus ienākošo un izejošo rakstu groziņus. Katrā lokā bija novietoti saules atstarotāji spoguļi. Arī milzīgajai celtnei visapkārt bija žilbinošas gaismas josla. Atskārtu, ka to izveido neskaitāmi atstarotāji, kuri savukārt nogādā saules starus ēkas iekšpuse un tad talak fotosintēzes; kublos.
Skatoties no gaisa, tā šķita gleznaina, lai ari diezgan parasta ainava. Uz zemes tā bija tīrā elle. Par katru cenu vajadzēja kaut ko" izdomāt. Bet galvā nemitīgi atbalsojās vārdi:
«No saules pielietajām Kostarikas plantā-l cijām, kuras ar lepnumu kopj neatkarīgo fermeru čaklās rokas, mēs saņemam sulīgos, kārdinošos «Hlorellas» proteīna gardumus .,.»
Jā, reiz es pats to biju sacerējis.
— Nu, kustās, kustās! — iebaurojās kāds no rūpnīcas apsardzes vīriem. — Nav ko stā-| vēt, nolāpītie putu smēlēji! Tālāk!
Aizsedzu acis ar roku un kopā ar pārējiem vilkos uz priekšu, garām galdam.