Kāds vīrs tumšās acenēs jautāja:
— Vārds?
— Mičels Kurt. ..
— Tas pats, par kuru jums stāstīju, — at-ļ skanēja inspektora balss.
— Aha, paldies!
Tad, pagriezies pret mani, viņš turpināja: — Grobij, tavai zināšanai, arī pirms tevis mums ir bijuši mēģinājumi lauzt līgumu «B». Bet vainīgie to arvien rūgti nožēlojuši. Vai tu, starp citu, zini, kāds ir Kostarikas ikgadējais budžets?
— Nezinu, — es nomurmināju.
— Apmēram simts astoņdesmit trīs miljardi dolāru. Bet varbūt tu zināsi, cik lieli ir «Hlorellas» korporācijas ikgadējie nodokļi?
— Nē. Velns parāvis, tas …
Viņš mani pārtrauca:
— Apmēram simts astoņdesmit miljardi. Ņemot to vērā, tik attapīgam puisim kā tu vajadzētu saprast, ka Kostarikas valdība un liesa dara visu tā, kā vēlas «Hlorella». Ja mums jāsoda līguma lauzēji par brīdinājumu citiem, iestādes to ar vislielāko prieku izdarīs. Varu likt galvu ķīlā. Nu, kā tevi sauc, Grobij?
— Grobijs, — es aizsmacis teicu.
— Vārds? Izglītība? Attīstības līmenis?
— Neatceros, bet, ja jūs man to visu uzrakstīsiet uz papīra gabaliņa, es iemācīšos.
Dzirdēju, kā inspektors iesmējās un noteica: — Darīts!
—> Būs labi, Grobij, — laipni turpināja vīrs tumšajās acenēs. — Iztiksim bez naida. Šeit ir tava anketa un norīkojums. Gan mēs no tevis iztaisīsim kārtīgu putu smēlēju. Un tagad kusties!
Un es kustējos. Uzraugs izrāva man no rokām norīkojumu un uzkliedza:
— Putu smēlēji, šurp!
«Šurp» nozīmēja — zem celtnes pirmā loka, kur gaisma žilbināja vēl nežēlīgāk nekā ārpusē, lejup pa koridoru, garām sekliem, pretīgi smirdošiem baseiniem un beidzot cauri kādām durvīm celtnes centrālajā daļā. Te atradās kāda labi apgaismota telpa, taču pēc trīskārt atstarotās saules gaismas ārpusē tā šķita pavisam krēslaina.
— Putinieks? — kāds vīrs jautāja.
Apžilbis mirkšķināju acis un pamaju ar galvu.
— Esmu Muleins, maiņas meistars. Man ir jautājums, Grobij, — viņš palūrēja uz manu anketu. — Mums vajadzīgs putiniekst sešdesmit septītajā lokā, un mums vajadzīgs f putinieks četrdesmit pirmajā lokā. Tava guļ-J vieta atradīsies četrdesmit trešajā lokā. Nu,| pasaki_ atklāti, kur tu gribētu strādāt? Man* gan jāpiebilst, ka putiniekiem un pārējiem! otras kategorijas ļaudīm lifti nav paredzēti.!
— Četrdesmit pirmajā, — atbildēju, cenzdamies ieskatīties viņa sejā.
— Tas ir ļoti prātīgi, — viņš uzslavēja,) — joti, ļoti prātīgi.
Labu brīdi viņš nekā neteica, tikai stāvēja! un gaidīja. Tad piebilda:
— Man patīk, ka prātīgs vīrs rīkojas prāj tīgi. — Tad atkal sekoja gara pauze.
— Man nav ne centa pie dvēseles, — es! galu galā izdvesu.
— Tā ir maza bēda, — viņš teica. — Es tev ajzdošu. Tikai paraksti šo zīmīti, un algas* dienā mēs bez lieka trokšņa norēķināsimies! Pieci dolāri — tas ir tīrais sīkums.
Es izlasīju zīmīti un parakstījos. Taču man atkal vajadzēja palūkoties anketā, jo bijuļ aizmirsis savu vārdu. Muleins ņipri uzšņāpa uz mana norīkojuma «41.» un savus iniciāļus, tad aizsteidzās, aizmirsis iedot man ap- ] solītos piecus dolārus. PakaJ es viņam ne-ļ džinos.
— Esmu misis Horoka, kopmītnes saim- j uiece, — kāda sieviete man mīlīgi paziņoja. — Apsveicu jūs «Hlorellas» saimē, mister Grobij. Ceru, ka jūs pie mums pavadīsiet daudz laimīgu gadu. Bet tagad pie lietas. Misters Muleins jau būs jums teicis, ka šo salašņu bandu — gribēju teikt, pašreiz atvesto darbinieku grupu — laikam izvietos četrdesmit trešajā stāvā. Mans uzdevums ir rūpēties par to, lai jūs dzīvotu kopā ar patīkamiem, sev līdzīgiem biedriem.
Viņa runāja tālāk, šai brīdī mazliet atgādinādama tarantulu.
— Mums ir brīva vieta septītajā guļam- telpā. Septītajā gulamtelpā ir tik jauki, jauni cilvēki. Iespējams, ka jums patiks tieši tur. Ir taču ārkārtīgi patīkami atrasties starp pašu ļaudim.
> Es nojautu, uz ko viņa. tēmē, un teicu, ka nevēlos gulēt septītajā telpā, i Viņa žirgti turpināja:
— Tad mums ir vēl. divpadsmitā gujam- lelpa. Tur gan dzīvo parupji puiši, bet jūs pašreiz daudz nevarat izvēlēties. Viņi priecātos par tādu jauku, jaunu cilvēku kā jūs. M-jā … Bet jūs jau varat nēsāt klāt nazi vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad — uz divpadsmito telpu, mister Grobij, vai ne?
— Nē, — es teicu. — Ko jūs vēl varat piedāvāt? Starp citu, vai jūs man neaizdotu piecus dolārus līdz algas dienai?
— Es jūs nozīmēšu uz desmito, — viņa atbildēja, skribelēdama kaut ko uz mana norīkojuma. — Un jūsu lūgumu, protams, izpildišu. Vai ar desmit dolāriem pietiks? Tikaiļ parakstieties šeit un atstājiet sava īkšķa,nospiedumu, mister Grobij. Pateicos!
Viņa aizsteidzās meklēt jaunu upuri.
Kāds vīrs ar sarkanu seju nogrāba maniļ pie rokas un aizsmakušā balsī sacīja:
— Brāli, apsveicu tevi Panamerikas Apvienotās pelējuma proteīna ražotāju organizācijas «Chlorella Costa Riča Local» rindās Šī brošūra tev izskaidros, kā mūsu organizācija aizsargā savus biedrus pret neskaitā- mājām nelikumībām un netaisnībām, kuras kā sērga plosās mūsu rūpniecībā. Iestāšanās naudu un biedru maksas atvilks no algas, bet par šo brošūru jāmaksā atsevišķi.
Es viņam jautāju:
— Brāli, bet kas būs, ja es to nenopirkšu?
— Kritiens no četrdesmit trešā stāva, —viņš bez aplinkiem atbildēja un aizdeva man piecus dolārus brošūras iegādei.
Nokļūšana četrdesmit trešajā lokā bija sarežģīta. Otrās kategorijas ļaudīm lifts nebija domāts, bet mēs varējām izmantot nepārtrauktas darbības kravas celtni. Vajadzēja drosmi, lai uzlēktu un nolēktu no tā, pie tam šahta bija šaura. Ja kāda ķermeņa daļa pai lika ārpusē, no tās bija jāatvadās.
Guļamtelpā atradās ap sešdesmit nāru, kas bija sablīvētas trijos stāvos. Tā kā strā-j dāja vienīgi dienas gaismā, guļvietas netikai izmantotas uz maiņām. Nāra bija manā rī-j čībā visas divdesmit četras stundas. Kāda greznība!
Kad es iegāju, vecs virs ar skābu sejas izteiksmi nevīžīgi slaucīja centrālo eju.
— Jaunais? — viņš jautāja un paskatījās manos papīros. — Šeit būs tava nāra. Mans vārds Pains. Dieninieks. Vai putas proti noņemt?
— Nē, — es atbildēju. — Sakiet, mister Pain, vai no šejienes var piezvanīt?
— Tur, — viņš pamāja ar īkšķi. Es iegāju atpūtas telpā. Tur atradās telefons, paprāvs hipnotelevizors, mikroiekārtu rituļi, žurnāli. Kad statīvā iedzirkstījās Tontona nedēļas žurnāls, es sakodu zobus. Telefons, protams, bija maksas automāts. Iedrāžos atpakaļ gu- ļamtelpā.
—' Mister Pain, vai jūs nevarat man aizdot apmēram divdesmit dolāru sīknaudā? Man vajadzīga tālsaruna.
— Divdesmit pret divdesmit pieciem? — viņš viltīgi jautāja.
— Cik vien gribat.
Viņš lēni uzšņāpa rēķinu, es to parakstīju un piespiedu īkšķi. Tad viņš izņēma no savām milzīgajām kabatām naudu un rūpīgi pārskaitīja.
Gribēju zvanīt Ketij ai, bet baidījos riskēt. Viņa varēja būt savā dzīvoklī, bet tikpat labi arī slimnīcā. Nebiju drošs, ka viņu notveršu. Pēc tam kad biju iemetis telefonā veselu straumi žvadzošu monētu un uzgriezis Faulera Šokena asociācijas piecpadsmitciparu numuru, es gaidīju, ka atskanēs parastie vārdi: «Faulera Šokena asociācija. Labdien!
Faulera Šokena asociacijai un tās klientiem katra diena ir laba. Ar ko varu pakalpot?»
Bet gaidītie vārdi neatskanēja. To vietā es dzirdēj u:
— Su nutnero de prioridad, por favor?[3]
Tālsarunām vajadzīgs paroles numurs. Man tāda nebija. Tikai firmas ar pārbaudītu maksātspēju, kuru kapitāls ir ne mazāks par vienu miljardu, varēja izmantot četrciparu paroles tiešo vadu. Pasaules tālsarunu līnijas bija tā noslogotas, ka privātas personas šādu paroli nevarēja iegūt. Pats par sevi sa- j protams, ka tajos laikos, kad pieprasīju tālsarunas, izmantodams Faulera Šokena paroli, es par to nedomāju. Tālsarunas nu būs' viena no tām greznībām, bez kurām jāmācās , dzīvot.
Lēni iekāru klausuli. Sīknauda palika automātā.
Man ienāca prātā, ka es taču varu rakstīt; vēstules, kam vien gribu. Ketijai, Džekam, Fauleram Šokenam, Koljeram, Esterei un Tildijai. Varu izmēģināt visas iespējas.
Dārgā sieva (godājamais priekšniek)! Ar šo gribu paziņot, ka Jūsu vīrs (darbinieks), kuru jūs uzskatāt par mirušu, īstenībā nav miris, bet neizskaidrojamā kārtā kļuvis par Kostarikas «Hlorellas» līgumstrādnieku. Lūdzu, steidzīgi dariet visu iespējamo, lai viņu atbrīvotu. Sekotu paraksts — Jūsu mīlošais vīrs (uzticamais darbinieks) Mičels Kur- tenejs.
Bet kompānijai taču bija sava vēstuļu cenzūra!
Apjucis atgriezos guļamtelpā. Arī pārējie iemītnieki sāka pārrastie^ mājās.
— Zaļais! — mani pamanījis, viens iebrēcās.
— Uzmanību, tiesa nāk! — auroja cits.
Par to, kas sekoja, es viņus nevainoju. Ta
bija tradīcija, niecīga pārmaiņa ikdienas vienmuļībā, iespēja atmaksāt kādam citam, daudz nožēlojamākam un vārgākam, par to, ko paši izcietuši. Varu iedomāties, ka septītajā guļamtelpā šis rituāls būtu bijis sevišķi pretīgs. Divpadsmitajā tas, iespējams, būtu man maksājis dzīvību. Desmitās iemītnieki vienkārši bija ļoti labā omā. Es nomaksāju «sodu» — vēl vienu parādzīmi, saņēmu belzienus, atkārtoju zaimojošu zvērestu un kļuvu par šīs istabas pilntiesīgu iemītnieku.
Es nemaršēju kopā ar pārējiem uz ēdamtelpu. Es paliku guļot uz savas nāras un vēlējos, kaut būtu miris ne tikai pasaules acīs, bet arī īstenībā.