Faulera Šokena asociacijai un tās klientiem katra diena ir laba. Ar ko varu pakalpot?»
Bet gaidītie vārdi neatskanēja. To vietā es dzirdēj u:
— Su nutnero de prioridad, por favor?[3]
Tālsarunām vajadzīgs paroles numurs. Man tāda nebija. Tikai firmas ar pārbaudītu maksātspēju, kuru kapitāls ir ne mazāks par vienu miljardu, varēja izmantot četrciparu paroles tiešo vadu. Pasaules tālsarunu līnijas bija tā noslogotas, ka privātas personas šādu paroli nevarēja iegūt. Pats par sevi sa- j protams, ka tajos laikos, kad pieprasīju tālsarunas, izmantodams Faulera Šokena paroli, es par to nedomāju. Tālsarunas nu būs' viena no tām greznībām, bez kurām jāmācās , dzīvot.
Lēni iekāru klausuli. Sīknauda palika automātā.
Man ienāca prātā, ka es taču varu rakstīt; vēstules, kam vien gribu. Ketijai, Džekam, Fauleram Šokenam, Koljeram, Esterei un Tildijai. Varu izmēģināt visas iespējas.
Dārgā sieva (godājamais priekšniek)! Ar šo gribu paziņot, ka Jūsu vīrs (darbinieks), kuru jūs uzskatāt par mirušu, īstenībā nav miris, bet neizskaidrojamā kārtā kļuvis par Kostarikas «Hlorellas» līgumstrādnieku. Lūdzu, steidzīgi dariet visu iespējamo, lai viņu atbrīvotu. Sekotu paraksts — Jūsu mīlošais vīrs (uzticamais darbinieks) Mičels Kur- tenejs.
Bet kompānijai taču bija sava vēstuļu cenzūra!
Apjucis atgriezos guļamtelpā. Arī pārējie iemītnieki sāka pārrastie^ mājās.
— Zaļais! — mani pamanījis, viens iebrēcās.
— Uzmanību, tiesa nāk! — auroja cits.
Par to, kas sekoja, es viņus nevainoju. Ta
bija tradīcija, niecīga pārmaiņa ikdienas vienmuļībā, iespēja atmaksāt kādam citam, daudz nožēlojamākam un vārgākam, par to, ko paši izcietuši. Varu iedomāties, ka septītajā guļamtelpā šis rituāls būtu bijis sevišķi pretīgs. Divpadsmitajā tas, iespējams, būtu man maksājis dzīvību. Desmitās iemītnieki vienkārši bija ļoti labā omā. Es nomaksāju «sodu» — vēl vienu parādzīmi, saņēmu belzienus, atkārtoju zaimojošu zvērestu un kļuvu par šīs istabas pilntiesīgu iemītnieku.
Es nemaršēju kopā ar pārējiem uz ēdamtelpu. Es paliku guļot uz savas nāras un vēlējos, kaut būtu miris ne tikai pasaules acīs, bet arī īstenībā.
8
putu nosmelšanu nebija grūti iemācīties. Mēs cēlāmies rītausmā. Steidzīgi norijām dažas nesen no Mazās Vistiņas nogrieztas proteīna masas šķēles un uzdzērām malku kafita. Tad uzģērbām virsvalkus un ar kravas celtni nokļuvām līdz attiecīgajam lokam. Žilbinošā tveicē, kas te valdīja no saules lēkta līdz pat saules rietam, apstaigājām plašos, lēzenos baseinus, kuru platība sniedzās vairākos akros un kuri bija pārklāti ar aļģēm. Lēni virzoties gar baseiniem, ik pēc trīsdesmit sekundēm varēja pamanīt nogatavojušās vietas, no kurām izdalījās ogļhidrāti. Ar īpašu smeļamo vajadzēja noņemt virsējo kārtu un ieliet to speciālā tvertnē. Tālāk šo masu vai nu nopildīja, vai pārstrādāja glikozē, ar ko barot Mazo Vistiņu, bet no tas savukārt nogrieza šķēles, glīti iepakoja un izsūtīja pa visu zemeslodi no Bafin- zemes līdz Mazajai Amerikai. Ik pēc stundas drīkstējām iedzert ūdeni no blašķes un ieņemt
vienu sāls tableti, ik pa divām stundām — piecas minūtes atpūsties. Kad pienāca saules riets, nodevām virsvalkus un gājām pusdienās, kas sastāvēja no dažām šķēlēm Mazās Vistiņas; pēc tam bijām brīvi. Varējām lasīt, pļāpāt, iegrimt transā, skatoties hipno- televizoru atpūtas telpā, iepirkties, izkauties vai arī dzīt sevi ārprātā, domājot par to, kāda tagad būtu varējusi būt mūsu dzīve, un visbeidzot, varējām gulēt.
Tieši to es arī visbiežāk darīju.
Rakstīju daudz vēstuļu un centos daudz gulēt. Algas diena pienāca kā pārsteigums. Nebiju pat manījis, ka aizritējušas jau divas nedēļas. Pēc algas izmaksas konstatēju, ka «Hlorellas» proteīna audzētavai esmu parādā tikai astoņdesmit dolāru un dažus centus. Nemaz nerunājot par parādu kārtošanu, vajadzēja maksāt biedra naudu Strādājošo labklājības fondam, no kura, cik varēju saprast, «Hlorella» daļēji sedza savus nodokļus. No manis iekasēja arodbiedrības maksas un iestāšanās naudu, ienākuma nodokli un iemaksas par varbūtēju uzturēšanos slimnīcā («Bet pamēģini tikt tur iekšā,» teica vecie strādnieki), kā arī atskaitījumus vecuma pabalstam.
Viens no maniem mierinājumiem bija doma par laiku, kad — «kad» arvien pauda ciešu apņēmību — tikšu no šejienes ārā un būšu lielākais patērētāju dzīves pazinējs visu reklāmas speciālistu vidū. Tiesa gan, Faulera Sokena asociācijā strādāja arī darbinieki no
viszemākajiem slāņiem, tie, kuri bija ieguvuši| izglītību ar stipendijas palīdzību. Taču tagad sapratu, ka šie puiši bijuši pārāk lepni, lai stāstītu man patiesību par vienkāršo patērē-; tāju dzīvi un domām. Vai arī nav vēlējušies! atzīties pat sev, kas paši kādreiz bijuši.
Tagad aptvēru, ka reklāma iedarbojas uz'j cilvēka zemapziņu daudz spēcīgāk, nekā mēs, speciālisti, bijām domājuši. Ne vienu reizi vien mani pārņēma patiess sašutums, dzirdot, ka šie ļaudis nosauc reklāmas par tīrajām blēņām. Tāpēc sākumā jutos pārsteigts, bet vēlāk gandarīts, jo galu galā reklāmā, savu mērķi sasniedza. Visvairāk mani, protams, interesēja jautājums, kā patērētājus ietekmē Venēras projekta reklāma. Izmantoju] katru iespēju, lai novērstu augošo entuziasmu, tais cilvēkos, kuri paši nekad nedosies uz Venēru un arī nepazīst neviena, kas to varētu; darīt. Dzirdēju, ka viņi smējās par īsajiem,' asprātīgajiem pantiņiem, kurus izplatīja Faulera Šokena asociācija:
Punduržokejs Džeks O'Sī Samīlējies milzenī — vai:
Puisis jautā meičai savai: Kādēļ skumsti, kā tev trūkst?
Tie visi slēpa sevī solījumu, ka Venēra stipro dzimumu darīs patiesi vīrišķīgu. Bena ; Vinstona Reklāmas apakšsekcija plašām tau-1 tas masām bija pati talantīgākā visā Šokena asociācijā.
Šai nodaļai sevišķi labi padevās miklas, piemēram:
— Kādēļ Venēru sauc par sērojošo zvaigzni?
Miklas jēga nav aptverama, redzot to iespiestu [4] , bet vārdu spēbe vienmēr bijusi humora pamatā, tāpat kā attiecības starp pretējiem dzimumiem — cilvēces attīstības pamatā. Un kas gan dzīvē ir svarīgāks par cilvēku slēptāko jūtu strāvojumu ievirzīšanu pareizā gultnē un virzienā? (Es neattaisnoju atkritējus, kuri, cenzdamies izplatīt savus ražojumus, daiļrunīgi pļāpā par kaut kādām «nāves ilgām». Tās es atstaju mūsu profesijas Tontoniem; tas ir negodīgi, tas ir amorāli, man ar to nav nekā kopīga. Turklāt, ja viņi paši iedziļinātos šajās problēmās,- tad saprastu, ka šīs taktikas rezultāts tomēr ir patērētāju skaita samazināšanās.)
Nav šaubu, ka prasme sasaistīt cilvēku vēlēšanos iepirkties ar viņu dzīves lielākajām ilgām panāk daudz vairāk nekā preču pārdošana vien: tā pamodina pircēja iztēli un ievirza to pareizajā gultnē, tā padara viņa izvēli apzinīgu. Līdz ar to mēs esam nodrošināti ar nepārtrauktu ikgadēju patērētāju skaita pieaugumu, kas tik ļoti nepieciešams reklāmas nozares augšupejai.
Man bija patīkami uzzināt, ka «Hlorella» šajā jomā darījusi ļoti daudz. Ēdienam
pievienoja attiecīgus hormonus, un ēkas piecdesmitajā stāvā bija iekārtots skaists atpūtas un izpriecu centrs ar tūkstoš gultām. Kompānijas vienīgais noteikums bija, ka plantācijā dzimis bērns automātiski kļūst par tās īpašumu, ja viens no vecākiem līdz viņa desmitajai dzimšanas dienai vēl ir «Hlorellas» darbinieks. . fļ