Bet man nebija laika atpūtai un izpriecām. Es cītīgi pētīju visu šo sistēmu, iepazinos ar apstākļiem un gaidīju izdevīgu gadījumu. Bet, ja tāds tik drīz nenāktu, nolēmu radīt to pats saviem spēkiem. Taču pagaidām vajadzēja vērot un mācīties.
Vienlaikus uzmanīgi sekoju visam, kam bija kāds sakars ar Venēras kampaņu. Kādu laiku viss ritēja patiešām lieliski. Asprātīgie pantiņi, fantastiskās miniatūras žurnālos, jautrās dziesmiņas patika daudziem.
Pēc tam kaut kas sagāja grīstē. Sekoja atslābums. Man pietika ar vienu dienu, lai to pamanītu, un ar vienu nedēļu, lai pārlieci-® nātos, ka tā ir patiesība. Vārds «Venēra» izzuda no ikdienas sarunām. Runājot par kosmosa raķeti, bieži tika pieminēta «staru slimība», «nodokļi», «upuris».
Plašām tautas masām domātajā materiālā uzpeldēja jauna, bīstama tēma: «Vai dzirdēji par čali, kurš savā kosmosa tērpā aizgājis pie tēviem?»
Vienkāršam preču patērētājam bija grūti izprast, kas īsti notiek, un arī Fauleram 5o- kenam, kas lasīja tikai kopsavilkumus un ikdienas ziņojumus par Venēras projekta neapturamo progresu, nebija nekāda pamata kaui ko apšaubīt vai kaut kam neticēt. Turpretī man Venēras projekts bija tuvs. Un es sapratu, kas notiek.
Sācis darboties Mets Ransteds.
Desmitās guļamtelpas aristokrāts bija. Erera. Pēc desmit «Hlorellā» pavadītajiem gadiem viņš bija izsities uz augšu — precīzi izsakoties, vajadzētu gan teikt uz leju - un kļuvis par šķēlētāju meistaru. Viņš ar saviem palīgiem strādāja lielajā, vēsajā pagraba velvē, kur auga Mazā Vistiņa. Erera vicināja milzīgu, tikai ar abām rokām noturamu zobenam līdzīgu nazi, ar kuru atdalīja lielus olbaltuma masas gabalus. Tālāk šie gabali nonāca sagatavotāju, iesaiņotāju un viņu nekvalificēto palīgu rokās, un tos svēra, grieza šķēlēs, saldēja, cepa, pievienoja vajadzīgās garšvielas, iesaiņoja un nosūtīja pēc saraksta uz tām vietām, kuras to bija pieprasījušas.
Erera nebija nodarbināts tikai ražošanā vien. Viņš savā ziņā izpildīja arī «drošības vārstuļa» funkcijas. Mazā Vistiņa šeit auga un attīstījās jau desmitiem gadu. Sākusi veidoties no maza serdes kamoliņa, tā nemitīgi pieņēmās miesās un iekļāva tajās katru svešķermeni. Šūnām daloties, tā nepārtraukti attīstījās plašumā, piepildot šim nolūkam paredzēto betona ligzdu. Kamēr vien pielika barības, šis process turpinājās. Erera rūpējas,
lai Mazā Vistiņa izveidotos apaļa un mīksta, lai pirms šķēļu nogriešanas audi nekļūtu veci un sīksti, lai abas puses attīstītos vienmērīgi.
Tas bija atbildīgs darbs, par kuru Erera saņēma labu algu, un tomēr viņš nebija ne apprecējies, ne arī pārgājis uz vienu no atsevišķajiem dzīvokļiem celtnes centrālās da- .ļas augšējos stāvos. Viņš devās izbraucienos, kuri viņa prombūtnē deva vielu neķītriem spriedelējumiem, bet kurus viņam klāt esot nekad nepieminēja bez izmeklētas pieklājības. Viņš vienmēr nēsāja līdzi savu cērtamo nazi un laiku pa laikam nesteidzīgi pārbrauca ar galodu pār tā asmeni. Tas bija vīrs, ar kuru nolēmu iepazīties. Tas bija vīrs, kuram netrūka naudas, — spriežot pēc viņa desmit gadu stāža, tā tam vajadzēja būt —; un ši nauda man bija vajadzīga.
«B» līguma būtība man tagad bija galīgi skaidra. Tas neļāva cilvēkam izkļūt no parādiem. Šīs sistēmas pamatā bija viegli iegūstami - aizņēmumi un acīm tīkamas preces. Ja es nedēļā aizņemšos tikai desmit dolārus, tad, līgumam izbeidzoties, būšu kompānijai pa- radā apmēram tūkstoš viens simts dolāru, un man vajadzēs turpināt darbu, lai tos atmaksātu. Bet strādājot uzkrātos jauns parāds.
Man bija nepieciešama Ereras nauda, lai tiktu prom no šejienes, atpakaļ uz Ņujorku, pie savas sievas Ketijas, pie darba Venēras nodaļā. Ransteda rīcība mani uztrauca. Un
dievs vien zina, ko darīja Ketija, kas tagad uzskatīja sevi par atraitni. Par Džeku O'Šī un Ketiju es centos nedomāt. Mazais vīriņš tagad varēja atriebties pretējam dzimumam par garajiem nicinājuma gadiem. Līdz divdesmit piecu gadu vecumam viņu bija uzskatījuši par smieklīgu, nenozīmīgu knisli, kurš, pateicoties stūrgalvībai, kļuvis par lidotā]u- izmēģinātāju, bet tādēļ nav mazāk grotesks. Divdesmit sešu gadu vecumā viņš pēkšņi kļuva par pasaules slavenību, par pirmo cilvēku, kurš bijis uz Venēras, tā iemantodams uemirstību vēl pirms brieduma. Tagad viņam bija jāatgūst nokavētie mīlas prieki. Ļaudis melsa par viņa neskaitāmajām dēkām lekciju ceļojumu laikā. Man šīs tenkas nepatika. AAan nepatika arī tas, ka viņš jūsmoja par Ketiju, bet Ketija — par viņu.
Un tā ritēja manas dienas: celšanās rītausmā, brokastis, virsvalks, aizsargbrilles, kravas celtnis, bezgalīgās stundas, kas aizritēja šausmīgajā tveicē, smeļot putas, pēc lam pusdienas, atpūtas telpa un, ja laimējās tā izkārtot, kāds vārdiņš ar Ereru.
— Tev ir pamatīgi ass cērtamais, Gustav. Pasaulē ir tikai divas ļaužu kategorijas — tie, kuri atstāj savus darba rīkus novārtā, un īstie amata meistari.
Viņa acīs zem actekiem raksturīgās uzacu līnijas pavīdēja aizdomas.
— Darbu darīt kārtīgi vienmēr atmaksājas. Vai tu no jaunajiem?
— Jā. Pirmo reizi šeit. Vai tu domā, ka: būtu vērts palikt?
Erera mani nesaprata: — Te ir jāpaliek. Līgums. — Un viņš piegāja pie žurnālu statīva.
Nekas, rīt arī ir diena.
— Sveiks, Gustavi Piekusi?
— Sveiks, žorž! Mazliet. Desmit stunda; vicināt šo rīku nav nekāds joks. Rokas ka svina pielietas.
— Varu iedomāties. Noputošana ir viegla bet tā nav nekāda lielā māksla.
— Ko var zināt, varbūt pēc laika tu tiec uz augšu. Pasēdēšu pie hipnotelevizora.
Pienāca nākamā diena.
— Sveiks, Zorži, kā sviežas?
— Nevaru žēloties, Gustav. Saules vannai par velti.
— To var redzēt. Drīz tu būsi tikpat melns kā es. Ha, ha! Vai tas tev patiktu?
— Porque no, amigo?[5]
— Ko, tu hablas espatļol? Cuado apren- diste la lengua?**
— Ne tik strauji, Gustav. Protu tikai dažus vārdus. Labprāt gribētu iemācīties vairāk. Kad iekrāsies skanošais, jāaizlaiž uz pilsētu pie meitenēm.
— Tās visas buldurē angliski. Bet, ja tev palaimētos atrast pastāvīgu draudzeni, tad
rētu papļāpāt arī spāniski. Meiteni tas (■priecinātu. Gandrīz visas prot dziedāt «Džimmij, Džimmij, iedod dolāru» un zina liugļu pantinu, kurā teikts, ko par dolāru var dabūt. Ha, ha!
Un tad pienaca vēl viena diena — diena nr pārsteigumiem.
Atkal izmaksāja algu, un mans parāds bija pieaudzis vēl par astoņiem dolāriem. Prātoju, i lir paliek visa mana nauda, taču sirds dziļumos es to labi zināju. Pēc maiņas atgriezos U'alīgi izslāpis, kā tam pēc administrācijas .1 prēķiniem arī vajadzēja būt. Tūlīt devos pie dzērienu automata un paņēmu glāzi «Popsi» — tas maksāja divdesmit piecus centus. Bet viena glāze neremdēja slāpes — i/.dzēru otru, un nu jau bija par piecdesmit centiem mazāk. Pusdienas bija bezgaršīgas. Ar mokām noriju tikai dažus kumosus Mazās Vistiņas olbaltuma masas. Bet pēc brīža man atkal gribējās ēst. Tad devos uz bufeti, kur n/ parāda varēja dabūt sālītu kraukšķošo cepumu paciņas. Pēc cepumiem drīz vien sāka mocīt slāpes, kuras varēja dzesēt tikai ar divām glāzēm «Popsi». Bet no «Popsi» kļuva saji ap dūšu, un tad vajadzēja uzsmēķēt cigaretes «Starr». Pēc tam uznāca ārkārtīga kāre pēc kraukšķiem .. .
Nez, vai Faulers Šokens to tieši tā bija paredzējis, dibinot «Starrzelius», pirmo sfērisko trestu? No «Popsi» pie kraukšķiem, no kraukšķiem pie cigaretēm «Starr», no tām atkal pie «Popsi» . ..